He, hei, mani mīļie un dārgie!
Te jūs traucē sunītis ar superskaistajām austiņām – to vēl arvien atceros, kā par mani izteicās viena no patversmes darbiniecēm. Tagad jau esmu ticis arī pie man pieņemama vārda – Ronijs, lai gan tiek man arī piedēvēti tādi vārdi kā Bosiks un Bozzo (tas ir atkarīgs no tā, cik liels ir mans pārnodarījums mājvietas iedzīvei… Apavi – ņammmmm…).
Ko lai jums pastāsta…
Zinu, pastāstīšu, kā tad es tiku pie saviem jaunajiem saimniekiem. Tad nu tā… Jau kuro dienu brīvi biju skraidījies pa rajonu – ne man bija siksniņa, kas nospiestu kaklu, ne pilns kuņģītis. Te nu es pieskrēju pie viena un pie otra cilvēka. Ielīdu arī citu sētās un panašķējos no suņu bļodiņām, izrādīju savu draudzīgo garu kā vien mācēju. Šeku reku, vienu dienu redzu, ka uz riteņa pretim man brauca kāds vīrietis. Tāds jauks – ar sirsnīgām acīm. Domāju – jāiet sapazīties. He, šis arī nokāpj no riteņa un dod man draudzīgu roku, man prieks dubultā. Tā nu skatāmies viens uz otru un brīnāmies. Savukārt es izdzirdu, ka viņš sauc kādu sievieti, un lūdz viņai atnest sardeles. He, es no laimes ripinājos, ēdot sardeles, kas tiešām bija domātas man. Viņi ienesa mani mājā, iedeva padzerties un domāja, ko tad lai ar mani dara (uz ko es atbildi zināju jau brīdī, kad tiku pie sardelēm…) Domādami, ka varbūt es esmu kādam pazudis, aizveda mani uz Beinerta klīniku. Tur mani sieviete ielika būrītī, par ko es biju ļoti lielā izbrīnā un nesaprašanā. Tik pamanīju, ka aizejot, tai sievietei puņķi un asaras šķīda pa gaisu… Par ko tad viņai, man jau drīzāk vajadzēja… Tā nu gāja dienas… Nokļuvu Līču patversmē, kur bija tik skaļi, jo citi suņi galīgi nemācēja uzvesties… Bet biju vismaz paēdis un siltumā…
Tad pienāca 11.maijs. Durvīs parādījās man jau redzētas sejas, un izdzirdēju sev dzirdētas balsis… He, izrādās, tai sievietei, kura lika mani būrītī un nesa man sardeles, es biju tā iekritis sirdī, ka viņa nespēja mani atstāt vēl ilgāk patversmē (lai gan bija jau pagājušas divas nedēļas) un nolēma pieņemt mani savā ģimenē. Tā nu mēs visi trīs devāmies uz mājām – vietu, kur mani mīl, sargā un lutina.
Ir sapirkuši man dažādas mantiņas un gardumus. Biju sākumā saslimis ar audzētavu klepu (tā dakteris izteicās), tad nu mani ārstēja un mīļoja dubultā. Tagad esmu pavisam vesels, no slimības ne vēsts. Vispār, es esmu tagad pat ļoti svarīgs suns, man ir visādi žetoni, un čipēts ar esmu. Kā vecāki saka – esot nodrošinājušies, lai mīlulītis nepazustu… hii,hii
Labi, jāatzīstās, ka podus arī vāru. Esmu paasinājis zobus uz mammas un tēta apaviem… Vairākkārtīgi… Es atvainojos, man gadījās – cenšos laboties, tagad graužu mazāk (iespējams tāpēc, ka viņiem vairs nav apavu jeb tie divi, kas ir palikuši, vairs neatrodas man pieejamā vietā…). Bet vispār esmu ļoti, ļoti laimīgs. Un zinu, ka mani vecāki arī.
Novēlu, lai visiem izdodas tikt pie labiem vecākiem, kas nežēlo savam sirdsdraugam tik labas sardeles.