Kad pagājušā gada septembrī no Jaunciema gatves Ulubelē nonāca mazais kastaņkrāsas suņu opis, mums likās, ka nesankcionētais brīvsolis pa lielo pasauli beidzot laimīgi galā – par spīti tam, ka vecītim nav ne čipa, ne kaklasiksnas, saimnieks tūlīt atsauksies sludinājumiem un vedīs atpakaļ uz mājām.
Diemžēl dienas un nedēļas gāja, bet jauko suņopīti neviens nemeklēja, viņš palika Ulubelē. Nez kāpēc atsaucās uz vārdu/skaņu Gunča un labprātīgi ļāvās visām manipulācijām, kas tika veiktas veselības sakopšanas vārdā.
Gunča bija ļoti novārdzis – vājš miesās un saguris sirsniņā, savēlušos kažociņu, pilns ērcēm – liekas, ka klaiņojis ne vienu dienu vien, līdz beidzot padevies liktenim un lūdzis palīdzību kādas mājas pagalmā. Pēc visa spriežot, mierīgajam labsirdīgajam opītim bija 15 gadiņi – gara dzīve aiz muguras un pavisam vāja cerība, ka mūža novakarē kāds būs gatavs piedāvāt jaunas mājas.
Decembrī Agates ģimenē tika nolemts, ka pienācis brīdis, lai uzņemtu jaunu ģimenes locekli – suni. Noteikti no patversmes. Ulubeles mājas lapā tika noskatīts mūsu Magnēts – seniors ar siltu, šķelmīgu brūno acu skatienu. Pēc garas sarunas ar U komandu izrādījās, ka Magnēta šerpais raksturs un paradumi īsti nav piemēroti sadzīvošanai ar bērniem. Saskumušas, Agate un Linda jau grasījās braukt mājās, kad meitenes viņām piedāvāja iepazīties ar mazo opīti Gunču – ļoti līdzīgu Magnētam…tikai vismaz 7 gadus vecāku. Tā bija sirsnīga un mīļa satikšanās un tā sākās Gunčas jaunā dzīve savā ģimenē.
Tagad viņu sauc Bendžijs un Agate saka – kas par to, ka viņam tik daudz gadiņu – esam priecīgi, ka varam padarīt laimīgas viņa vecumdienas un vienkārši būt kopā.
Vēstule no Bendžija mājām stāsta par viņa jauno dzīvi:
Mums iet ļoti labi, Bendžis ir iedzīvojies – astīte vien kustās no prieka! Viņš ir pieradis pie jaunajām mājām un jau nebaidās arī ieviest savu kārtību! Kad paņēmām Bendžiju no patversmes, mums teica, ka par pastaigām varam nesatraukties, jo tās viņam nepatīk, kas nu gan vairs nav taisnība – uzdanco katru reizi, kā jāiet ārā, un lielie mīnusi galīgi nav šķērslis pastaigai (bet varbūt tas tāpēc, ka viņš zina, ka pēc pastaigas būs garšīga maltīte 
).
Aizvedām Bendžiju uz suņu frizētavu, lai viņu kārtīgi izmazgā, izķemmē un izgriež savēlušos spalviņu, nu gan viņš izskatās 10 gadus jaunāks, mēs domājam, ka viņam sākusies otrā jaunība! Nekas vairs nenotiek bez Bendžija klātbūtnes! 
”
Bildes un video mums stāsta par priecīgu, laimīgu, mīlētu un mīlošu suņuku, kurš nemaz vairs neizskatās pēc saguruša opīša, bet pašpārliecināta, pilntiesīga ģimenes drauga un acurauga!
Paldies, Agate, no sirds paldies visai ģimenei par uzdrošināšanos adoptēt un par mīlestību, ko sniedzat mazajam Bendžijam! Lai jums visiem skaists laiks kopā!
Gunča/Bendžijs Ulubelē nodzīvoja 3 mēnešus. Mēs visi esam padarījuši un varam padarīt šo satikšanos iespējamu – Ulubeles iemītnieka un viņa Cilvēka satikšanos! Pēc likumā strikti noteiktajām 14 dienām vai pēc nokill patversmes principa pat daudziem klusu cerību pilniem gadiem! Atbalsti Ulubeles nokill ideju, palīdzi viņiem satikties! Tavam ziedojumam Ulubelē ir dzīvības vērtība!
