Šobrīd pats galvenais ir STIPRA VESELĪBA visiem: gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem!
Ulubeles rūpe ir pamestie dzīvnieki-ik dienu 500 iemītnieki mūsu gādībā: suņi, kaķi, kazas, auns, šinšillas, truši u.c. 100 no viņiem ir senioru vecumā 8+, bet 50 dzīvnieki ir ar īpašām vajadzībām vai ienākuši patversmē slimi un savainoti. Viņus adopcijai izvēlas salīdzinoši reti.
Viņiem ik dienu vajadzīga ne tikai mīlestība un uzmanība, bet arī speciāla aprūpe un ārstēšana:
- izmeklējumi
- analīzes
- diagnostika
- medikamenti
- pārtikas piedevas
- atbilstoša barība
Daudzi nesaprot, kāpēc jātērē nauda slimiem, veciem un nelaimīgiem dzīvniekiem, kuri nevienam vairs neesot vajadzīgi…
Tāpēc mēs lūdzam atbalstu no tiem, kuri domā un jūt līdzīgi mums.
Lūdzu palīdziet glābt, ārstēt un pierādīt – katra dzīvība ir vērtība! Visas sirsniņas ir jūtīgas un sāpes tām nav vienaldzīgas. Mēs apzināmies, ka esam atbildīgi par viņiem, bez mums viņiem neviena cita nav.
Ja ir iespēja, lūdzu apdomājiet arī par senioru adopciju (https://ulubele.org/senioru-programma/) vai dodiet tiem cerību sagaidīt savu Cilvēku, atbalstot ar vienreizēju vai regulāru ziedojumu.
Katram no 150 īpašajiem iemītniekiem mēnesī papildus nepieciešami vidēji 30 eur. Visiem kopā 4500 eur ik mēnesi…
Biedrībai “Dzīvnieku pansija Ulubele” ir sabiedriskā labuma statuss (https://ulubele.org/…/Ulubele-sabiedrisk%C4%81-labuma… ).
Atrodamies Līčos, Stopiņu novadā. Gaidām ciemos ik dienu bez brīvdienām 10-15. Tālrunis saziņai – 20203333.
No sirds pateicamies!
Jūsu Ulubele
Ziedo tiešsaistē : https://www.ziedot.lv/ulubele-dziviba-ir-vertiba-3934
Paldies portālam Ziedot.lv par sadarbību daudzu gadu garumā! Visi ziedojumi, kas tiek ieskaitīti caur portālu, pilnā apmērā nonāk Ulubeles iemītnieku aprūpei. Kopā esam izglābuši un devuši cerību daudzām dzīvībām!
Ulubelē dzīvība ir vērtība – lūdzu ziedo un palīdzi viņiem sagaidīt savu Cilvēku arī šajā grūtajā pandēmijas laikā!

Viņa ciešais brūno acu skatiens savaldzina un neatlaiž…


Diemžēl slimība paņēmusi Salmiņa labo actiņu un ar kreiso viņš var saskatīt tikai gaismēnas, taču tagad Salmiņš ir vesels un izaudzis par skaistu, inteliģentu un jauku kaķīti. Skatoties uz viņa aktīvo kustēšanos, nemaz nevar nojaust, ka viņši ir vājredzīgs, jo lieliski orientējas telpā gan pa horizontāli, gan vertikāli.
Salmiņš ļoti mīl cilvēkus, ir draudzīgs, rotaļīgs, kārtīgi iet uz kastīti, lieliski saprotas ar citiem kaķiem. Saulains un priecīgs runčuks, kas sapratis, ka viņam uzdāvinātā dzīve dota tam, lai nestu prieku savai ģimenei. Jo arī šie cilvēki tāpat kā viņš noteikti būs īpaši – kuri saredz vairāk par perfektu izskatu un mīl ar visu sirdi.

Taču prieks par viņas dzīvessparu un vēlmi būt kopā ar mums!

Ārsti saka – Matildes redze zudusi sitiena vai regulāru sitienu rezultātā pa galvu. Apzināta ļaunprātība vai nejēdzīga izpratne par suņa skološanu un audzināšanu?…
Lai nu kā – Matildei uz visiem laikiem būs jāsadzīvo ar smagajām veselības problēmām. Vai kopā ar viņu to spēs iznest arī cilvēks, kurš sevi sauks par Matildes saimnieku? Vai tāds cilvēks ir?
Bet līdz tam laikam viņa ir Ulubelē – savā voljērā – mierīgā un sev labi apzināmā vidē.
Ar rūpēm un pieskatīšanu.
Gaidot savu Cilvēku…



Pirms pusotra gada Lizu piemeklēja insults. Šķietami neuzveicamo cīņu Liza kopā ar U komandu tomēr uzvarēja un pēc gara rehabilitācijas perioda atkal varēja dzīvot ierastos apstākļos. Taču ne vairs kopā ar Bārtu un citiem aktīvajiem suņiem, bet klusajā opīšu voljērā. Liza ir dzīvesprieka pilna un īsta cīnītāja, arī atkārtotais insults pirms dažiem mēnešiem nav atņēmis vēlmi būt kopā ar cilvēkiem, draudzēties, iet pastaigās un cienāties ar kārumiņiem.
Jā, Lizas galviņa vienmēr paliks mazliet piešķiebta un gaita mazliet neveikla, taču viņas acīs ir tāda dzīves mīlestība. Tāda cilvēkmīlestība…
Lizai būs nepieciešami medikamenti, pārtikas piedevas un īpaša aprūpe līdz mūža galam. Bet viņas pāri plūstošā mīlestība un pieķeršanās sirsnīgi atlīdzina visas rūpes un raizes.



DŽIMS – astoņgadīgs jauneklis. Kaut arī pēc pases par jaunekli īsti vairs nav saucams, Džima dzīvesprieks, kustīgums un atsperīgums liek domāt par jaunības eliksīra esamību vai vismaz par lieliskiem sportista gēniem.
Divus ar pusi gadus nepelnīti nepamanīts patversmes voljērā, Džims ļoti noilgojies pēc mājām, draudzības un cilvēku sabiedrības.
Kā jau katram no mums, Džimim ir sava gaišā un tumšā puse jeb lietas, ar ko lepojamies un lietas, ko labāk gribētos paslaucīt zem paklājiņa. Sāksim ar tām otrajām. Uzreiz jāteic, ka Džims ir augstlēcējs – “paņems” jebkuru žogu, sētu, mūri. Nevis tāpēc, lai izlauztos un aizmuktu, bet tāpēc, ka sportisks azarts pārbaudīt sevi un augstumu. Un ja vēl žoga otrā pusē ir kāds sugas brālis, tad azarts pieaug trīskārt. Jo otra Džima “slidenā” lieta ir nīgrums pret citiem suņiem un vēlme parādīt savu pārākumu. Kas zina, kādēļ dzīve Džimim to iemācījusi – iespējams, pats kādreiz bijis upura lomā.
Taču mēs gribam, lai šī godīgi atklātā Džima tumšā puse “nenoraktu” viņa iespēju atrast mājas. Vai ar to iespējams sadzīvot? Jā, protams, ja ir atbilstoši apstākļi!
1) Dzīvoklī vai iekštelpās nav kārdinājuma “paņemt”augstumu, tāpat arī voljērā ar jumtu (sietu). Iekštelpās Džims māk kārtīgi uzvesties un dzīvos labprāt, ja būs ikdienas garās pastaigas un sportiskas aktivitātes. Pie pavadas iet ar prieku, uzvedas rātni un pieskaņojas cilvēkam. Taču uzskata par savu pienākumu pieskatīt un sargāt savējos – gan teritorijā, gan pastaigas laikā – tā, viņaprāt, izpaužas uzticība.
2) Būtu vēlams, lai Džimim visu laiku acu priekšā nebūtu citi sugasbrāļi – tas kaitina un liek vicināt dūres, parādīt savu spēku. Mierīgos apstākļos Džims arī pats būs mierīgs un mūsu kinologs Ingus jaunajam saimniekam un Džimim labprāt pasniegs kopīgas pieklājīgas uzvedības stundas. Starp citu, pret draudzīgām suņu meitenēm Džims tīri labi māk izturēties kā džentlmenis, tomēr labāk, ja viņš būs vienīgais suns ģimenē.
Visādi citādi – Džims ir fantastisks draugs un sabiedrotais spēlēs un ikdienas gaitās. Cilvēkus, kurus iepazīst vairāk par vienu reizi, mīl un seko uz soļa. Azartiskums ir rakstura īpašība, tāpēc tas izpaužas ne tikai augstlēkšanā, bet arī bumbiņspēlē, pēdu meklēšanā, rotaļās, skriešanas sacensībās, samīļošanā un visās citās jautrībās, ko kopīgi var darīt suns un cilvēks. Ja vien cilvēkam vajadzīgs suns. Tik foršs suns kā Džims.
Sajutis sev pievērstu uzmanību, Džims atplaukst smaidā un liek smaidīt arī mums.



Dzidriņa (3 gadi) ir smalka un maiga kaķenīte ar neparasti krāsainu kažociņu un silti rudām jeb dzintarkrāsas acīm. Ļoti droša, mīļa un komunikabla. Ļoti pieskata un vienmēr cieši samīļo savējos.
Dzidriņa pati pārdzīvojusi nopietnas veselības problēmas, tāpēc labi saprot, cik ļoti svarīga ir pareiza diēta un laba veselība, ko saviem saimniekiem palīdzēs uzturēt ar stiprinošām ikdienas mīļuma piedevām katram nepieciešamajā daudzumā. Viņas veselība jāpieskata regulāri. Ideāli dzīves apstākļi būtu privātmājā ar iespēju iziet pagalmā.




Šķelmīgi garlaikots skatiens, zinātkāra daba. Sava ceļa gājējs ar saviem uzskatiem (≠ mainstream). Stilīgs izskatā, gaitā un uzvedībā ar mazliet “vintage” piesitienu. Viņa stils patiešām unikāls – tāda frizūra un kažoka piegriezums nav nevienam citam. Tāds dzīvesstāsts arī ne.
Rodžers nav nedz atradenis, nedz klaidonis. Vienkārši dzīve iegriezās tā, ka viņa aktīvā daba un zinātkārā dzīves uztvere nesaderēja ar labsirdīgā saimnieka iespējām. Veselības stāvokļa dēļ saimnieks nevarēja iziet ārpus sava dārza teritorijas, kas Rodžeram šķita tikai niecīgi maza daļa no tik interesantās lielās pasaules. Tāpēc Rodžers apņēmīgi mēģināja šo pasauli iepazīt pats un nesaprata, kāpēc saimnieks katru dienu pēc atgriešanās mājās viņu strostē un bar. Atkal un atkal. Tā nu uzskatu un dzīvesveida nesaderības dēļ Rodžers nonāca patversmē.
Tas gan nav mazinājis viņa patiku pret cilvēkiem un sabiedriskumu.
Iespējams, ka patversmes voljēra žoga nepārvaramie standarti mazliet iegrožojuši un apvaldījuši Rodžera vēlmi pēc nemitīgas apkārtnes izzināšanas un viņš sapratis, ko nozīmē dzīvot tikai IEKŠPUSĒ.
Pastaigās Rodžers mīl doties kopā ar aktīviem cilvēkiem – ne tādēļ, ka velk un rausta pavadu, bet tādēļ, ka mīl garus maršrutus ar samīļošanās pieturām un sarunām par ieraudzīto. Ļoti atvērts attiecībām ar visiem cilvēkiem. Kad pārvar savu formālo pusi, tad mīļuprāt gatavs spēlēm un rotaļām, bet kārumiem – vienmēr!
Vēl viena lieta, kas jāņem vērā – Rodžeram briesmīgi nepatīk citi suņi. Gribēs būt vienīgais savās mājās. Arī kaķi vismaz iesākumā nebūs draugi, bet kustīgi dzenājami objekti, kas mūk – tātad jāķer. Taču tās ir risināmas problēmas, ja vien ir apņēmība un vēlēšanās būt draugos ar viņu – Rodžeru – foršo un mazliet atturīgo hipsteru, kurš sirds dziļumos gribētu būt kādam SAVĒJAIS.

Pele Ulubelē nonāca aptuveni 1 gadiņa vecumā.. Tātad gandrīz visu dzīvi viņai nācies pavadīt patversmē.
Jautāsiet – kāpēc neviens viņu vēl nav adoptējis? Redziet, Pele nav viens no tiem suņiem, kas cilvēku sagaida ar miljons bučām – no sākuma Pele ievēros distanci, varbūt apries un tikai beigu beigās, kad cilvēks ir notupies, uzmanīgi pienāks klāt un ļausies kādam glāstam.
Viņa ir kautrīga dāma, kas neuzticēsies uzreiz, viņai būs nepieciešams laiks, lai pierastu pie cilvēka.
Pastaigās īpaši labi var izjust to, cik Pele ir labsirdīga un mīlestības alkstoša sunīte.
Pele sadzīvo ar citiem suņiem un būs piemērota gan vecāka gadugājuma cilvēkiem, gan kādai mierīgai ģimenei. Pele ļoti cer, ka drīz pienāks arī viņas kārta doties mājās, jo viss, kas pilnai laimei nepieciešams ir kāds maigs glāsts, kāds gards kārums, silts stūrītis istabā un saimnieka dāvātā mīlestība.
PELE Ulubelē dzīvo kopš 2012.gada.
8 gari gadi patversmē… Lai mūs iedvesmo bailīgā Kraša, Krevetes, Kargo, Saņčo, Metas laimīgie sāsti, kas liek saprast, ka arī kautrīgie ir pelnījuši savu vietiņu mājās.
Pelīte pieradusi dzīvot ārā, baudīt svaigu gaisu un brīvu izskraidīšanos voljērā.

Labprātāk atzīst tikai vienu saimnieku.
Vislabāk jutīsies ģimenē bez maziem bērniem, citiem suņiem un lieliem izaicinājumiem.

Šobrīd Šerlokam ir 11 gadi un nu jau mēs viņu varam saukt par opi. Šerloks, kuram sākumā neviens pat īsti neuzdrošinājās pieskarties, tagad labprāt ļaujas glāstiem un mierīgām sarunām. Apjautis, ka cilvēka roka māk samīļot un palutināt, ne tikai draudēt un ierobežot, Šerloka daba mainījusies un viņš labprāt komunicē ar cilvēkiem. Diemžēl Šerloka veselība šovasar mazliet sašķobījusies, tāpēc regulāri jālieto zāles.
Lai gan viņam ļoti patīk iet pastaigās, veselības problēmu dēļ citreiz nākas piebremzēt.
Vislabāk dzīvotu ģimenē, kurā nav mazi bērni.

Lai gan tik bezgala mīļš un labsirdīgs puika, tomēr joprojām nevienam nav iekritis sirsniņā tik ļoti, lai atbildīgi vestu mājās. Patversmē dzīvo jau no kucēna vecuma… Bruno mīl visus – pieaugušos, bērnus, citus suņus, bet daudziem liek pārdomāt tas, ka viņš ir īpašs suns.


Bairons ir ļoti draudzīgs un līdzsvarots suns. Pēc mīļā saimnieka nāves Bairons, kā iepriekšējā dzīves pieredze viņu mācījusi, neuzbāzīgi pats meklēja patvērumu un iztikšanu citur – tuvākajā apkārtnē, pie kaimiņiem un līdzjūtīgajiem. Baironu pazina daudzi apkārtējie un daudzi arī mēģināja viņam palīdzēt – pabarot, padzirdīt, bet īstu mājvietu neviens nepiedāvāja. Kādā aprīļa dienā Bairons tika atrasts bezspēcīgs, sabrucis un gandrīz izdzisis… Tad, uz rokām iecelts mašīnā, nonāca Ulubelē.
Pagāja vien dažas nedēļas. Bairons atsildījās, atkopās, “atēdās”, atgulējās un uzmirdzēja kā Fēnikss no pelniem – priecīgs, ar nezūdošu smaidu mazliet sirmot sākušajā purniņā, tagad viņš joņo pa savu plašo voljēru, līksmi sasaucoties vai dusmīgi sabaroties ar apkārtējiem suņiem. Nav jau tā, ka citi suņi viņam nepatīk – tikai uztrauc! Varbūt pārāk daudz to bijis Bairona iepriekšējā dzīvē un, iespējams, turpmāk viņš priekšroku dotu mierīgākai dzīvei tikai kopā ar savu ģimeni. Cik zināms, pret kaķiem gan Baironam iebildumu nav.
Patversmē labi iemācījies iet pie pavadas. Gatavs iemācīties vēl daudz ko citu, jo pāri visam ļoti ilgojas būt piederīgs un vajadzīgs savam cilvēkam.
Jo tāds viņš bijis vienmēr. Uzticams un padevīgs.
Īsts draugs.

Ja mazliet sīkāk, tad Magnēts ir maza auguma, nedaudz korpulents 9 gadus vecs suņuks ar skaisti lokainu kažoku un siltu brūno acu skatienu. Enerģisks, rotaļīgs, labi sadzīvo ar citiem suņiem, cienīgi un labi māk iet pa pavadas, pastaigās labi izturas pret bērniem. Magnēts, saprotams, priecātos par Bokas jaunkundzes svaigajām kanēļmaizītēm, bet daudz labāk viņam noderētu rosīga un fiziskas aktivitātes pilna ikdiena, garas pastaigas un azartisks rotaļu biedrs bumbiņspēlē – pašreiz zvilnēšana uz opīšmājas nojumes dīvāniņa tikai audzē lieku „riepu” un velk nostalģiskās pārdomās. Jo Magnēts Ulubelē mīt jau ceturto gadu.
Jūs jautāsiet, kāpēc tāds smuks „īstā” izmēra suns jau sen nav adoptēts? Atbilde prasa mazu atkāpi.
Mīļie cilvēki, kā jūs justos, ja jūs aizvestu uz svešu vietu, kur valda sava iedibināta kārtība un noteikumi, kurus jums liktu ievērot, bet ar kuriem jūs neviens nebūtu iepazīstinājis? Ne pārāk labi, vai ne? Intravertie ielīstu stūrītī un nogaidītu, līdz vispār uzdrošinātos ko darīt, ekstravertie tomēr mēģinātu darīt pa savam, riskējot saņemt labākajā gadījumā bārienu, sliktākajā – pērienu.
Tāpēc Ulubele vienmēr atgādina un aicina adoptētājus būt pacietīgiem un iejūtīgiem pret ģimenē ienākušajiem adoptētajiem suņiem un kaķiem. Negaidiet, lai viņi uzreiz un bez problēmām iekļautos jūsu radītajā mājas kārtībā – viņi taču to nezina! Tāpēc runājiet ar viņiem – stāstiet, parādiet, iepazīstiniet! Izstaigājiet kopā jūsu kopīgo dzīves telpu – dzīvokli, māju, dārzu – parādiet robežas, pastāstiet, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, ļaujiet viņiem arī pašiem savā nodabā izpētīt mājvietu. Iekārtojiet un ierādiet viņiem vietiņu, kur viņi var justies drošībā un netraucēti, ja tas viņiem nepieciešams. Neesiet uzbāzīgi, ļaujiet viņiem tur pabūt vienatnē un pierast. Nelieciet vannā jau pirmajā dienā un nemetieties uzreiz ķemmēt savēlušos kažoku. Ļaujiet mierīgi paēst vai arī neēst, ja pirmajās dienās ir stress un uztraukums. Neņemiet nost neizēstas bļodas vai kauliņus, pukojoties, ka laikam jau patversmes ēdiens izrādījies labāks nekā jūsu sarūpētais.
Apstākļu maiņa, pat ja tā ir uz labu, tik un tā ir uztraukums un bailes no nezināmā. Tāpat kā mums visiem. Tāpēc esiet gudri un mīloši saimnieki, bez bērnišķīga aizvainojuma vai nepacietības. Un nemetiet plinti krūmos pie pirmā negadījuma, nesaprašanās vai incidenta. Jo šis incidents var būt vienkārši aiz pārpratuma. Pierašanai vajadzīgs LAIKS, nevis komandēšana un bāršanās. Atcerieties, ka dzīvnieka adopcija nav vienreizējs pasākums – paņemt un aizvest mājās; adopcija – tas ir ilgstošs process, kurā mēs iepazīstam, pielāgojamies un pieņemam viens otru visas dzīves garumā.
Tātad par Magnētiņu – viņu adoptēja diezgan drīz pēc nonākšanas patversmē. Un tikpat drīz atveda atpakaļ ar strupu komentāru: „Viņš iekoda!”. Vai tā bija un kāpēc tā bija – nesapratās, neiepatikās? – to zina tikai tie cilvēki un Magnēts. Bet tas, ko zinām mēs Ulubelē – Magnēts ir omulīgs un draudzīgs, nesargā savu bļodiņu, priecīgs iet pie pavadas, ļauj ņemt bumbiņu no mutes, neķer rokā arī tad, ja par bumbiņu jācīnās un jāatņem, ļauj sevi ķemmēt, bužināt, pateicīgs par kārumiem. Bet tas ir tāpēc, ka mēs esam draugi, labi viens otru zinām un no visas sirds kā nu mākam, tā mīlam. Vienīgā reize, kad Magnēta ūsa brīdinoši paceļas – kad lielie voljēra suņi pārkāpj viņa privātuma robežas. Bet kā tad lai maza auguma suņuks citādi rada respektu lielo suņu vidū?
Taču Magnēts kopš tās adopcijas reizes dzīvo ar zīmogu „Viņš koda”… tāpēc potenciālie gribētāji novēršas. Un mēs, savukārt, ceram un domājam, ka tas nozīmē vien to, ka Magnētiņa īstais cilvēks vēl nav viņu ieraudzījis. Mēs viņu mīlam un zinām, ka pelnījis labas mājas un saprotošas sirdis.
Tāpēc – ja atceraties Karlsona un Brālīša zvana īpašo sistēmu – ko nozīmēja, ja trīsreiz parausta zvana auklu? „Neaizmirsti, ka pasaulē ir kāds tik skaists un gudrs, un diezgan tukls, un drosmīgs, un visādi labs, tieši tāds kā …… Magnēts”.
Bet Magnētiņš pats aizvien biežāk zvana auklu parausta tikai vienreiz. Atceraties, ko tas nozīmē?
„NĀC TŪLĪT!”


Grejs var dzīvot gan dzīvoklī, gan privātamājā, protams, aktīvas pastaigas būs nepieciešamas katru dienu! Par spīti savam vecumam viņam ļoti patīk arī garas pastaigas. Būs piemērots aktīviem cilvēkiem, kuri ir gana rosīgi, kuriem patīk pārgājieni un ikdienas pastaigas. Un vēl labāk, ja saimniekiem iepriekš ir bijusi pieredze ar suņiem. Grejs labi sadzīvo ar kucītēm, bet nav ieteicams ģimenei ar maziem bērniem.

Bims nemaz nav agresīvs un viņā mīt milzīga vēlme pēc mīlestības un apskāvieniem. Ļoti gaida cilvēkus, kuri gatavi piedāvāt Bimam mierīgas ģimenes atmosfēru, kur viņš beidzot varētu nomierināties, pačučēt un izbaudīt nedalītu mīlestību. Šobrīd radis dzīvot ārā, bet iejutīsies visur, kur vien blakus būs saimnieki.

Šķielacītim ir hroniska elpošanas ceļu problēma, kura, visticamāk, attīstījusies neapskaužamo dzīves apstākļu dēļ pamestos dārziņos.

Kaķu zinātāji sapratīs, cik grūti notvert kadrā minku, kurš visu laiku grib mīļoties. Tāds nekad nav foto objektīva priekšā, bet vienmēr objektīvā iekšā ar visu savu pāri plūstošo mīlestību un miklā purniņa maigo siltumu. Tāpēc Krizantēmai ir tikai daži foto, kas gan arī tapuši nejaušas veiksmes dēļ.
Krizantēmai ir 12 gadi, no kuriem 2 viņa pavadījusi patversmē. Kāda bijusi iepriekšējā dzīve, mēs nezinām, tikai sajūtam viņas milzīgo vēlēšanos būt kopā ar cilvēku. Tā ir TIK liela, ka Krizantēma noteikti gribētu būt vienīgais kaķis ģimenē.
Viņas mīlestības pietiks visiem, nešaubieties! Bet viņa pati negrib dalīt uzmanību, pieskārienus un tuvības mirkļus ar kādu citu – tos izbauda pilnībā un ar tik neviltotu prieku!






Ļoti draudzīga, kārtīga, neizvēlīga ēdienā, taču mazliet piesardzīga pret svešiniekiem.
Ladai ir burvīgi skaists bruņurupuču krāsojuma un “britu stila” kažociņš un Ladas saimniekiem būs mazliet vairāk jārūpējas par viņas actiņām, lai tās vienmēr būtu tīras un spožas.
Šobrīd Ladiņa mazliet skumīgi raugās no sava iemīļotā plaukta un klusi cer, ka arī viņu kāds tur pamanīs un gribēs vest mājās. Par spīti tam, ka viņai ir 8 gadi un vajadzīgs nedaudz laika, lai kļūtu drošāka ar cilvēku…


Argo 9 gadus garās dzīves pieredze nav nekāda saldā – cilvēki viņu mīlējuši un pametuši, tad atkal solījušies mīlēt. Un atkal pametuši. No rokas rokā. Ko gan lai viņš domā par cilvēku sugu? Tāpēc viņš ir tas, par kuru saka – suns ar raksturu. Saprotiet pareizi – ar raksturu, nevis agresiju. Viņš vairs nav gatavs uzticēties tāpat vien uzreiz – mīlēt un solīt uzticību līdz mūža galam. Dzīve iemācījusi piesardzību un neticību brīnumiem. Bet nav iznīcinājusi cerību un vēlmi būt piederīgam. Tāpēc Argo rūpīgi izvēlas cilvēkus, kuriem doties līdzi pastaigā un jo vairāk tos, kuriem braukt līdzi uz mājām.
Tas noteikti nenotiks pirmajā satikšanās reizē – to zina gan Argo, gan mēs. Iepazīšanās – pastaigas – pastaigas – pastaigas – iedraudzēšanās – uzticēšanās – draudzība – pieķeršanās – piederības sajūta – mīlestība uz mūžu. Apmēram tā varētu izskatīties īsais apraksts par Argo Eža mājupceļu. Viņš noteikti gatavs piekopt šo taktiku, bet kurš būs tas, kurš pa ceļu ies viņam pretī?
Argo saimniekam jābūt stiprai personībai ar pieredzi lielu suņu skološanā, ar izpratni par to, nozīmē nodota mīlestība, kādas rētas atstāj nodevība un cik svarīgs ir kopā pavadītais laiks. Jo Argo ļoti gaida cilvēku, kuram būs LAIKS būt kopā. Ar neviltotu mīlestību pret lielo, rudo suņu opi, kuram ir daudz spēka, savs viedoklis, ilgas pēc savām mājām un atmiņas par reiz piedzīvotu mīlestību.
Atstāts savā nodabā bez cilvēka sabiedrības, viņš izdomā laika kavēkļus, atbilstošus savam spēkam, radošumam un enerģijai – tie ne vienmēr patīk cilvēkiem, kuri, piemēram, pedantiski kopj savu mauriņu. Argo Ezis noteikti varētu piedalīties golfa laukumu izveidošanā, jo garlaicības dēļ pašmācības ceļā apguvis golfa laukuma reljefa dizainu – ar visām 18 bedrītēm, smilšu bunkuriem un putting range – tas viss koncentrētā veidā pārdesmit kvadrātmetru lielajā Argo Eža voljērā. Un tas viss tāpēc, ka nav sava cilvēka blakus. Tāpēc, ka nejūtas vajadzīgs.
Argo Ezis noteikti pelnījis vēl vienu iespēju dzīvē – ar cilvēku, kurš viņu nepaņems “pa ceļam”, “uz laiku”, dēļ smukuma vai aiz žēluma. Aiz sava golfa laukuma pakalniem un smilšu bunkuriem viņš sapņo par īsti stipru un sirdsgudru cilvēku-draugu, kam beidzot ielikt klēpī lielo, smago un pārdomu pilno galvu un justies mājās.

Īpašnieka maiņas dēļ zaudējis darbu un dzīvesvietu, bet veselība sašķobījusies jau vairāku gadu garumā – viena actiņa palielināta, zaudējusi redzi un acīmredzami sāpīga – ārstēšana nepieciešama visa mūža garumā.


Viņa uzvedība lika saprast, ka līdzšinējā dzīve bija ritējusi pie ķēdes un tādēļ arī raksturs tāds šerps un nepiekāpīgs.
Taču, gadiem ejot, Stičs nomierinājies, atmetis domu pasargāt savu pasauli no cilvēkiem.
Labprāt iet pastaigās un piedalās sarunās.
Ļoti cer, ka vismaz vecumdienās būs savs kaktiņš, iespēja atpūsties no pienākumiem un vienkārši būt savas ģimenes draugam.


Ko viņš domā, raudzīdamies uz patversmes vārtiem? Kādus vēstījumus un ziņas cer izlasīt pastaigas laikā pļavā un mežā? Kam gribētu doties līdzi uz vietu, ko sauktu par savām mājām?


Tobis ir spēcīgs un enerģisks pastaigu biedrs, labprāt izmanto iespēju kārtīgi izpētīt pastaigu takas apkārtni. Visticamāk, ka savā iepriekšējā dzīvē Tobis nav radināts staigāt pie pavadas. To viņš mācās tikai tagad, tāpēc nepieciešams, lai pastaigu biedrs fiziski spētu viņu noturēt un pamazām mācītu paklausīgu un mierīgu kopā staigāšanu.
Tobis ir izcili kārtīgs iekštelpās. Būtu piemērots arī dzīvei dzīvoklī ar nosacījumu, ka garas pastaigas un dažādas sportiskas aktivitātes būs visas ģimenes ikdienas neatņemama sastāvdaļa.
Tobis joprojām sevi uzskata par jaunekli – enerģija un spēks viņā ir pietiekami!

Taču ir divas būtiskas lietas, kas jāņem vērā, runājot par lielo, lādzīgo Tobi:










Radusi dzīvot iekštelpās un novērtē iespēju piedalīties mājas ikdienas solī.
Pastaigas Poga uztver kā komunikāciju un sarunu ar cilvēku, nevis skriešanu un rotaļāšanos savā nodabā – iet rāmi un mierīgi, pielāgojas cilvēka solim un noskaņojumam.
Izskatās, ka Pogai nekad iepriekš nav bijušas attiecības ar citiem suņiem – tas patversmē viņai jaunums. Poga pamazām atklāj, ka abpusēju simpātiju gadījumā otrs suns var būt labs rotaļu biedrs un kompanjons. Teiksim tā – viņa labprāt iedraudzētos ar labsirdīgu suņu puiku, bet ar suņu meitenēm visticamāk attiecības saglabāsies vēsas.


Visādi citādi Poga savam vecumam ir labā fiziskā un emocionālā formā un ļoti gaida cilvēku, kurš rūpēsies un mīlēs viņu kā pilntiesīgu ģimenes locekli un apzinās, ka adoptēt suni senioru ir atbildīgs lēmums!

Ļoti garšo kārumi un nav izvēlīgs ēdienā.
Lieliski iejustos mierīgā vidē, ar mierīgiem cilvēkiem, bez citiem suņiem un pavisam maziem bērniem.

Nepieciešamas regulāra veselības pārbaudes, bet vairāk par visu – mīļas mājas, kas sirmajam suņu opim atdotu dzīvesprieku un vajadzības sajūtu.



Bocmanam visu atlikušo mūžu jālieto uzturoši medik…

Viņš ir ļoti mīļš opis, kurš arī īpaši jāaprūpē – sirds problēmu dēļ visu mūžu būs jālieto speciālas zāles. Veselības problēmas, kas piezagušās gadu dēļ – stīvums, locītavu sāpes un, ko liegties, mazliet biežāk jāiet pačurāt. Stīvums kaulos un sena priekšķepas trau…

Džaspers patversmē nokļuva 2014.gada augustā 2 gadu vecumā. Jau tad puika bija bailīgs un svešiem neuzticējās – tāda bija viņa daba un tāda dzīves pieredze. Džaspers ir suns, kuram ļoti nepieciešama cilvēka klātbūtne un atbalsts, bez tā viņš ieraujas sevī.
Džaspers nav suns, kuru pirmajā iepazīšanās reizē varēs paņemt mājās. Lai kļūtu par…

Tīģeri no adopcijas līdz šim atturējis viņa kareivīgais raksturs. Svešinieku gatavs noturēt šāviena attālumā. Saimniekam lojāls līdz sirds dziļumiem. Īsts sargs un kareivis.
Draudīgs – tā likās tie…

