Līza, mūsu Līza. Visilgāk Ulubelē dzīvojošā iemītniece – kopš 2007.gada septembra.
Lācītis (Ulubelē – Rojs) patversmē bija tikai vienu mēnesi. Abiem tagad ir vienas mājas un viena ģimene.
Līza nonāca Ulublē kā bailīga, iebiedēta, nepilnu gadu jauna sunīte. Visu mūžu viņai bija grūti tikt pāri šūpulī ieliktajai piesardzībai pret visu – cilvēkiem, citiem suņiem, lielo pasauli. Visu mūžu bija ērti dzīvot aiz brāļa Fredo drošās muguras. Šķita, ka viņi tik ļoti pieraduši viens pie otra, ka citādi nemaz nevar. Adoptējami tikai kopā. Nešķirami. Uz mūžu.
Tieši pirms gada Fredo pēkšņi devās citos medību laukos. Mums sirds lūza par Fredo, bet tikpat ļoti arī par Līzu, kura nu bija zaudējusi savu dzīves stipro pamatu… Tas bija skarbs brīdis mums visiem. Un tieši tad sākās pārmaiņu laiks.
Pagājušais gads Līzai bija lūzuma punkts – mācītes dzīvot vienai, mācīties saprast, vai spēj sadzīvot ar citiem suņiem, beidzot uzdrošināties pieņemt cilvēku draudzību. Līdz šim Līza tuvojās un pieņēma vien ļoti labi zināmus un sen pazīstamus cilvēkus, no pārējiem slēpās. Viņai bija vajadzīgs ilgs laiks, lai pieņemtu un uzticētos, tāpēc viņas draugu pulciņš bija šaurs.
Ilze ir Ulubeles brīvprātīgā jau sen un Līzas un Fredo stāsts viņu uzrunāja īpaši. Pēc Fredo aiziešanas daudzi žēloja Līzu un domāja par māju sniegšanu viņai, bet nevienam nebija tik daudz laika, lai to pārvērstu īstenībā. Ilze bija apņēmusies un zināja, ka varēs. Vasarā viņa brauca pie Līzas vai ik dienu un mēs redzējām, kā Līza sāk viņai uzticēties, atvērties.
Jā, teiksim atklāti – tās bija U komandas lielās šaubas – vai Līza pēc 13 gadu dzīves patversmē vecumdienās gribēs un spēs pielāgoties citai dzīvei. Vai nebūs pārāk grūti viņas kautrīgajai, biklajai dabai? Lēmums brieda ilgi un nopietni.
Tikmēr, ik dienu esot Ulubelē, Ilze iemīlēja vēl vienu Līzas voljēra biedru – mazo dūšigo 10 gadus veco suņu opi Roju, kurš patversmē, nocelts no satiksmes pilna autoceļa, nonācis vien pirms mēneša – atrasts klaiņojam uz Rīgas apvedceļa. Septembra dienā Rojs tika nokristīts par Lācīti un kāpa Ilzes mašīnā, lai dotos uz savām mājām Berģos.
Laiks gāja, bet Ilze joprojām apciemoja Līzu – radināja pie saviem glāstiem, pastaigām, kopīgas laika pavadīšanas. Un kādā brīdī kļuva skaidrs – Līza ļoti gaida Ilzi! Viņa uzticas.
Ziemassvētku laiks ir brīnumu laiks – tā mēdz teikt, kad notiek neiespējamais.
Ližuks – sabijusies pati no savas apņēmības, tomēr kāpa Ilzes mašīnā un devās ceļā uz Mājām – vietu, ko viņa nekad, nekad savā 14 gadu mūžā nebija zinājusi, sajutusi, sapratusi. Līdz šim Ulubele bija viņas mājas, Fredo un U komanda – viņas ģimene, bet īstā dzīve noritēja tur, aiz žoga – aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem kalniem… Turp viņa tagad devās.
Un tagad Līzas mammas Ilzes stāsts:
“Sen jau zināju, ka vēlētos adoptēt suni senioru. Pienāca pandēmijas laiks un sāku aktīvāk braukt uz patversmi.
Bija atmiņā palicis stāsts par Lizu un viņas brāli, kas abi divi patversmē pavadīja aptuveni 13 gadus. Brālis nomira un Liza palika viena pati – ārkārtīgi bailīga un vientulīga. Gāju ikreiz garām un skatījos uz viņu. Pienāca vasara un atvaļinājuma laiks un devos uz patversmi ar domu iepazīties ar Lizu. Tas, protams, neizvērtās pastaigās un astes luncināšanā. Aptuveni mēnesi atvaļinājuma laikā gandrīz ikdienas braucu pie viņas sēdēt voljērā, lai pierod pie cilvēka klātesamības, jo sākumā pat no būdas nelīda ārā. Liza, būdama ziņkārīga, sāka interesēties, ar laiku sāka līst ārā no būdas un pat ņemt gardumus no rokas, pie asākām kustībām vienmēr satrūkās, no visiem suņiem gāja prom tiklīdz tie nāca klāt – pat no maza auguma taksīšiem viņai bija bail.
Ar laiku sāku glaudīt galvu un aiz auss, lai pierod pie pieskārieniem, tad ķemmēt. Ārā no voljēra Lizai aizvien bija bail doties uz pastaigām – maksimums 200 metrus nogājām, tiklīdz tikām pie Ulubeles vārtiem, viņa vilka atpakaļ, itkā suņu riešanas troksnis būtu viņas komforta zona.
Atvaļinājums gāja uz beigām un vēlējos Lizu ņemt uz mājām, bet tā nesanāca, jo tika lemts, ka viņa nav gatava.
Es iekšēji padevos un nodomāju, ka tas nekad nenotiks. Turpināju viņu apciemot, un katrs patversmes apciemojums nebija patīkams, jo nācās valdīt asaras un jutos ļoti vainīga Lizas priekšā, ka man tas neizdevās. Ar loģisko saprātu nolēmu, ka, ja ne Liza, tad cits seniors gan man dosies līdzi, jo, ja kaut kas viens nav iespējams, tad kaut kas cits ir, turklāt adoptējot kādu citu, ir vismaz kāds labums tajā visā. Tā nu sanāca, ka tajā pašā voljērā bija pinkainais Rojs jeb pie mums jau Lācītis – pavisam neitrāls, kluss ieturēts suņuvīrs, kas jau pirmajā tikšanās reizē ar mūsu pašu suņiem ļoti labi satika. Tā nu viņš septembrī devās mums līdzi uz mājām.
Lāčuks sākumā nezināja, ka ir opcija dzīvot iekšā un skrēja ar galvu stikla durvīs, taču ar laiku iemācījās visu. Viņam patīk viskaut kas – pastaigas dabā kā arī Vecrīgā, čubināšanās, ēšana, ķemmēšanās. Visiem ļoti patīk Lāčuks, jo tāds mazs, jauks un pūkains. Diemžēl Lāčuks lāga nedzird un neredz, pastaigu laikā dikti jāuzmana, kad atlaiž no pavadas. Lāčuka elpa bija ļoti slikta un viņš bieži neēda, jo, kā izrādās, vienkārši zobi sāpēja, bet tagad jau zobu operācija aiz muguras un Lāčuks pieņēmies svarā, pazudis sasprēgājušais deguns un enerģijas līmenis palielinājies.
Gāja laiks un šad tad devos uz patversmi aizvien ar vainas apziņu un bēdām.
Tā nu pienāca decembris un kārtējais atvaļinājums, un devos pie Lizas. Viņa ar laiku jau pati sāka sekot pa voljēru pakaļ un labprāt gāja staigāties. Bija sāpīgi noskatīties kā viņa trīc ārā un citi suņi pamanās atņemt viņai ēdienu. Man tika dota zaļā gaisma adopcijai un ne mirkli nešaubījos, ka Liza brauks ar mani.
Tas bija tāds kā Ziemassvētku brīnums, jo notika dažas dienas pirms svētkiem. Pirmās dienas bija trakas un no stresa sunim bija vēdera problēmas, bet pēc dažām dienām viss nostabilizējās. Sākumā tāpat kā Lācis, nesaprata tās stikla durvis, bet ātri vien iemācijās.
Sākumā mājā iekšā vedu aiz pavadas, ar laiku pati sāka interesēties un nākt pie durvīm, bet tagad jau pati ar ķepu baksta. Ar Lācīti Liza jau bija pazīstama, bet ar mūsu suņiem nē, taču viņi ļoti neitrāli reaģēja. Mājās viņu esam iesaukuši par Lizi, Lizburgeru. Sākumā Liza trīcēja tiklīdz ieraudzīja kādu suni pie apvāršņa, tagad jau iet garām pat tad, kad suņi ēd, lien pie bļodām interesēties vai pat spraucās garām tiem. Mūsu lielajiem suņiem tas tā gana vienaldzīgi, bet Lācītis rūc kā traks un sargā savu ēdienu, taču pat Liza neņem viņu vērā. Intersanti, ka Liza visdrošāk jūtas tieši ar Lācīti, kad dodamies pastaigā – nekur tālu neejam, taču kādu loku ap rajonu viņa izmet.
Viņa kā aste pa māju pakaļ staigā cilvēkiem, arī remontstrādniekiem. Viņai ir sava istaba ar stilizētu būdu, kur pa nakti viņu atstājam gulēt, pa dienu viņa dzīvojās pa visurieni, pat sākusi gulēt citu suņu gultās kopīgajā lielajā istabā. Viņai ļoti garšo biezpiens un jēla gaļa, ko čiepa no citu bļodām. Lai gan tagad dodam to pašu, ko citiem suņiem, aizvien tas medību instinkts vilina pie svešām bļodām un rada Lācītim sirdsdēstus.
Vispār izskatās, ka viņai iepaticies ēst virtuvē kopā visiem suņiem. Viņa arī ir iemācījusies atsaukties uz savu vārdu un nāk mājās, kad saucam – ne vienmēr, bet tomēr!
Vakaros sanāk paķemmēt Lizi, un tad viņa stāvot mieg ciet, pa dienu kamēr strādājam lien klāt pēc uzmanības. Kopumā – laikam iedzīvojas! Apzinos to, ka viņa nekad nebūs tāda kā citi suņi, taču savās iespēju robežās viņa ir ļoti augusi un mainījusies par spīti lielajam vecumam un pateicoties savai ziņkārībai!
Tā nu braucot pēc viena suņa, atbraucu ar diviem…”
Ilze,—- PALDIES!!! Nekādi epiteti neizteiks mūsu pateicību un mīlestību! Līza ir laimīga un beidzot atradusi savas Mājas. No sirds 
! Un ticam, ka Fredo, viņas lielais brālis un sargs, tur- debesu dārzos ir laimīgs par Līzas laimi šajā pasaulē un ar saviem cilvēkiem. Tas ir patiešām nenovērtējami!
Līza Ulubelē nodzīvoja 13 (!) gadus. Lācītis – 1 mēnesi. Mēs visi esam padarījuši un varam padarīt šo satikšanos iespējamu – Ulubeles iemītnieka un viņa Cilvēka satikšanos! Pēc likumā strikti noteiktajām 14 dienām vai pēc nokill patversmes principa pat daudziem klusu cerību pilniem gadiem! Atbalsti Ulubeles nokill ideju, palīdzi viņiem satikties! Tavam ziedojumam Ulubelē ir dzīvības vērtība!No sirds pateicamies, ja atbalstīsi viņu iespēju ar regulāro maksājumu 5 eiro apmērā ik mēnesi!
