Šis ir stāsts par laimīgām vecumdienām
Viss, kas zināms par mazo melno suņuku Ulubelē – atrasts. Bez piederības (reģistrēta čipa), bez norādēm uz dzīvesvietu un bez īstas nojausmas par viņa iepriekšējo dzīvesveidu/vecumu.
Pie mums Ulubelē Opapiņš bija ļoti kārtīgs, saticīgs, rāms un pilnīgi pašpietiekams opītis. Ar regulārām veterināra vizītēm sliktās veselības dēļ.
Kad septembra talkas dienā uz Ulubeli atbrauca Lazdiņu ģimene ar skaidru apņemšanos vest mājās kādu no senioriem, iespējams,- Opapiņš tiešām neko negaidīja – pastaigā bija izkaidīgs un mazliet nevērīgs – necerēja, ka izvēle kritīs uz viņu. Bet tieši tā notika. Un tad sākās neticamās pārvērtības.
Tagad viņam ir ģimene, cits vārds un zvaigznēs ierakstīts jauns likenis. Te vēstule no mājām:
“Šis ir stāsts par laimīgām vecumdienām. 
Ar vīru izlēmām, ka vēlamies suni no patversmes, lai šis notikums būtu vēl īpašāks – suni senioru. Pastaigā devāmies ar 13 gadīgu neliela auguma suņuku, kuru raksturoja kā draudzīgu, cilvēkus mīlošu un ļoti mierīgu suni, jo ir veselības problēmas – vāja sirsniņa, jādzer zāles katru dienu. Ilgi nedomājām un drīzi devāmies mājās visi kopā. Būšu atklāta, reti kurš saprata mūsu izvēli – kāpēc ir jāņem tik vecs suns, kurš kuru katru brīdi var nomirt?! Atbilde ir vienkārša – tik fantastiska sajūta, ka varam dāvāt skaistas vecumdienas ļaujot būt mūsu labākajam draugam uz mūžu!
Ulubelē mūsu 15 min garā pastaiga varētu teikt, ka bija bezpersoniska – par mums vispār neizrādīja interesi, jo bija laimīgs, ka varēja iziet pastaigā. Skaistās pārvērtības sākās mājās, saņemot no mums beznosacījuma mīlestību ar katru dienu kļuva dzīvelīgāks, ar prieku dodās garās pastaigās un pat spēlējās ar bumbiņu. Pateicību saņemam katru dienu – supergaros laizīšanas maratonos.
Sākotnēji nepriecājās braukt ar mašīnu, bet tagad zina, ka būs kāda garāka pastaiga gar jūru vai cituviet, pats lec iekšā masīnas bagāžniekā. Jā! Mašīnas bagāžniekā, džipā, kas itin nemaz nav zemu 
Ulubeles dotais vārds Opapiņš, jo bija tāds kārtīgs opītis, jaunais vārds Dogmens (suņupuika), jo ir atguvis dzīvotprieku un ir kā bezrūpīgs, laimīgs puika!”
Ja Opapiņš patversmē bija lēnīgs, rāms un apdomīgs, tad pēc dažiem mēnešiem Lazdiņu mājās viņš jau azartiski spēlējās ar savu sarkano bumbiņu un pilnīgā nopietnībā sācis uzskatīt sevi par kucēnu. Kucēnu vardā DOGMENS.
No sirds paldies jums par superpuiku DOGMENU! 
Opapiņš/Dogmens Ulubelē nodzīvoja divus mēnešus. Mēs visi esam padarījuši un varam padarīt šo satikšanos iespējamu – Ulubeles iemītnieka un viņa Cilvēka satikšanos! Pēc likumā strikti noteiktajām 14 dienām vai pēc nokill patversmes principa pat daudziem klusu cerību pilniem gadiem! Atbalsti Ulubeles nokill ideju, palīdzi viņiem satikties! Tavam ziedojumam Ulubelē ir dzīvības vērtība!
