Pirmo reizi Miu ieraudzīju Dzīvnieku policijas WhatsApp grupā – tur bija ievietots links uz Facebook palīgā saucienu, ka tiek meklēta auklīte tikko dzimušam kucēnam. Un tur viņa bija – maza, bezpalīdzīga, žēli raudoša nelaimes čupiņa. Uzreiz radās vēlme viņu ņemt pie sevis, sargāt un aprūpēt, lai viņa justos drošībā un pasargāta.
Pieteicos. Jau nākošajā dienā Ilze ar bagātīgu pūriņu mazo podziņu atveda pie manis. Mums tika iedots viss nepieciešamais – pudelītes, pieniņš, dvielīši, guļamā kastīte ar mīkstu vilnas sedziņu utt. Tagad tikai atlika rūpēties, lai mazā justos ērti un būtu paēdusi. Sākums nebija viegls, jo jābaro arī naktī un ik pa 3h, bet to es jau zināju, jo Mia nebija mans pirmais pudeļbēbis. Gāja dienas, nedēļas, Mia dūšīgi pieņēmās svarā, pēc laika atvērās arī actiņas. Kad viņa vairs nebija tik trausla, sāku viņu iepazīstināt ar abiem pārējiem saviem suņiem. Manai senjorei attieksme pret Miu bija neitrāla, jo viņa šādam ļembastam ir par cienīgu, taču jaunākā samojeda jauktene Sansa bija sajūsmā par mazu rotaļu biedru. Tas bija sākums ļoti sirsnīgi draudzībai.
Sansa ļāva un joprojām ļauj Miai kāpt sev uz galvas, mācīja un joprojām māca, kā visas suņu lietas jādara – kā padzerties ūdeni no trauciņa, vēlāk kā nokāpt pa trepēm, ko nozīmē zemē, nedrīkst, sēdi utt. Kad redzēju, ka abas gan guļ, gan spēlējas un visu pārējo dara kopā, nolēmu, ka nu vairs šīs māsiņas nevar šķirt. Man vienmēr gribējās suņus, kuri gulētu mīļā čupiņā viens uz otra un beidzot man bija duo, kas spēlējas, skrien, ēd un visu dara kopā! No gandrīz pilnīgi melna kucēna Mia ir izaugusi par melanžētu mamutiņu – 3 mēnešu vecumā svars jau krietni pāri 10kg. Viņa ir ļoti maigas dabas un mīļa sune.
Ceru, ka viņa mūs mīl tik pat ļoti, kā mēs viņu, un viņa pie mums ir laimīga.
Mia dzīvesstāsta sākumu vari lasīt te –https://m.facebook.com/story.php?story_fbid=2425114547630427&id=610296415778925
