Mīļdzīvnieku ir par daudz, ir krīze, tāpēc, lūdzu, parūpējamies par esošajiem, taču «neražojam» vieglu roku jaunus, aicina Ilze Džonsone.
«Patversmē aizvien nokļūst pilnīgi anonīmi suņi, par kuru iepriekšējo dzīvesstāstu nezinām neko»
«300 suņu un vairāk nekā 200 kaķu – tas ir ievērojami pat priekš mūsu teritorijas un iespējām,» par dzīvnieku patversmes Ulubele piepildījumu, kurš šobrīd esot «uz robežas», saka patversmes vadītāja Ilze Džonsone. Daudz ir gan suņu un kaķu senioru, gan mazuļu un jaunuļu. Lai gan Ulubeles pieredzē ir daudz foršu un atsaucīgu cilvēku, kas palīdz kā brīvprātīgie, ziedo vai pieņem četrkājainos bārenīšus savās ģimenēs, dzīvnieku adopcija nenorit tik raiti, kā varbūt gribētos. Arī uz dzīvnieku draugu iespējām savas sekas ir atstājusi strauji augošā dzīves dārdzība, tomēr galvenais iemesls patversmju pārpildītībai, pēc I. Džonsones domām, ir totāla mīļdzīvnieku pārprodukcija – pamatā bezatbildīgu pavairotāju dēļ. Ar steigu jāliek lietā instrumenti, lai šo procesu kontrolētu un bremzētu, tiesa – izvairoties no sasteigtiem vai nepārdomātiem lēmumiem. «Kamēr mums neizdosies pārliecināt atbildīgās ministrijas un Saeimas deputātus, ka beidzot ir jānovērš cēloņi, tikmēr nekas nemainīsies,» spriež I. Džonsone. Tikai tad reālāks kļūs Ulubeles komandas sapnis, ka patversme reiz būs stipri tukšāka un kalpos pamatā kā dzīvnieku viesnīca un pansija, nevis apvienos četrkājaiņu bērnudārza, bērnu nama, skolas, slimnīcas, senioru pansionāta un pat bēgļu patvēruma centra funkcijas.
Kāpēc tik pilns?
Starp Ulubeles voljēriem daudzos patlaban nepacietīgi dīdās šogad dzimuši suņuki, pat tikai dažus mēnešus veci. Daļa no viņiem te nonākuši no saimniekiem, kas pēc neapdomīgā lēmuma paņemt mājās mazu, smuku kucēniņu drīz vien sapratuši, ka netiek galā ar aktīvo mazuli, kas savas dzīves pirmajā gadā visu grauž un visur čurā un kakā, turklāt ir arī regulāri jāstaidzina un nopietni jāskolo. «Tāpēc ir svarīgi, lai audzētājs, no kā tiek paņemts kucēns, to visu cilvēkam māk pastāstīt. Pie mums, Ulubelē, arī nevar ieskriet un pateikt kā veikalā – man vajag suni vai kaķi. Tas ir ļoti atbildīgs process, cilvēki brauc vairākas reizes ar dzīvnieku iepazīties, pastaigāties utt. Lūdzam arī aizpildīt adoptētāja anketu, izstāstīt savu pieredzi ar dzīvniekiem,» saka I. Džonsone.
Diemžēl vēl lielāka problēma par cilvēku nesagatavotību suņa vai kaķa ieviešanai ir dzīvnieku vairošana un nesterilizēšana. Biežs scenārijs ir šāds: suns nav sterilizēts, un palaikam tam gadās kucēni, kurus saimniekam nav iespēju iekārtot jaunās mājās. Suņu bars tā kļūst arvien lielāks un lielāks, līdz saimnieks vairs netiek galā, stāsta Ulubeles vadītāja un parāda mums piemēru – pa vairākiem patversmes voljēriem sadalītus 32 mazizmēra sunīšus, kas patversmē nonākuši no vienas saimnieces. «Novārdzināti nebija, bet patieso stāstu par viņu dzīvi zina dienesti. Redzēsim, kā beigsies tiesas process,» I. Džonsone teic.
Viņa uzskata, ka patversmju šībrīža pārpildījumā pie vainas nav tik daudz pandēmijas mājsēdes laika atskaņas, cilvēkiem atbrīvojoties no iegādātajiem, bet nu par apgrūtinājumu kļuvušajiem mīļdzīvniekiem, cik citi faktori. «Latvijā daudz cilvēku mirst, un mums ir daudz izsaukumu uz vietām, kur dzīvnieki palikuši vieni. Otrs – daudzi emigrē uz citu valsti un dzīvnieku nevar vai negrib paņemt līdzi.» Būtu gan tikai normāli, ja čerkājainim tiktu atrastas jaunas mājas vai, ja nav tādas iespējas, cilvēki finansētu dzīvnieka uzturēšanos patversmē līdz viņa adopcijai.
Tiesa, te šobrīd traucē vēl viena problēma – pašreizējā dzīves dārdzība. Piemēram, komunālo maksājumu parādu dēļ daudzi zaudē līdzšinējo mājokli, bet viņu spēja atrast citu dzīvesvietu diemžēl rezultējas ar to, ka viņu mīļdzīvnieks paliek uz ielas vai nonāk patversmē. «Cilvēkiem klājas grūti. Un es nepiekritīšu, ka dzīvnieks ir luksusprece, ko var atļauties tikai turīgie. Dzīvnieks pirmām kārtām ir draugs, kāds drīkst būt arī pensionāram, arī mazturīgajam,» saka I. Džonsone. Viņa apstiprina, ka, iespējams, dzīves dārdzība arī sekmē dzīvnieku vairošanas biznesu kā papildu ienākumu gūšanu. Galu galā suņu un kaķu audzēšana un pārdošana Latvijā pēc likuma neskaitās saimnieciskā darbība, bet gan hobijs. Greizi, bet fakts!
Čipi, reģistrācija un nauda
Apvienojot spēkus, patversmes un dzīvnieku aizstāvju organizācijas mēģina aizklauvēties līdz Saeimai, lai tiktu mazināta mīļdzīvnieku nekontrolētā pavairošana. «Uzskatu, tie, kas ir dzimuši, visi ir tiesīgi dzīvot un mums par viņiem visiem jāparūpējas, taču mīļdzīvnieku dzimšana un dzemdināšana ir jāierobežo. Nav labāka stimula par naudu. Tāpēc, pirmkārt, beidzot jāpanāk, ka visi mīļdzīvnieki ir čipēti un reģistrēti, un, otrkārt, jāievieš norma – ja turi nesterilizētu suni vai kaķi, tev ir jāmaksā daudz lielāka turēšanas nodeva. Vai arī par sterilizētiem dzīvniekiem turēšanas nodeva nav jāmaksā vispār,» teic I. Džonsone.
Ulubeles vadītāja stāsta, ka līdz ar jaunajiem MK noteikumiem, kas nosaka, ka suni nevar izlaist no veterinārārsta kabineta bez reģistrēta čipa, bija cerība, ka būtiski saruks nereģistrētu suņu skaits. Taču dzīvnieku vairotāji aizvien pamanās suņus vispār nečipot vai čipus nereģistrēt. «Tāpēc pie mums patversmē aizvien nokļust pilnīgi anonīmi suņi, par kuru iepriekšējo dzīvesstāstu – kas ir viņa audzētājs, kur viņš dzimis, kas bijis pirmais saimnieks – nezinām neko,» I. Džonsone atklāj. Tādos gadījumos suns tiek reģistrēts uz patversmes vārda, un Ulubeles vadītāja cer, ka pienākums reģistrēties kā pirmajam kucēna/kaķēna saimniekam kļūs obligāts visiem mīļdzīvnieku audzētājiem. Tas valstij ļautu kontrolēt gan dzīvnieku audzētājus un vairotājus, gan pārpircējus, kas dzīvniekus kā kontrabandu ieved no citām valstīm un vēlāk pārdod benzīntankos un lielveikalu stāvvietās, uzdodot par saviem. Pēc likuma jau šobrīd pirms dzīvnieka dāvināšanas, pārdošanas, adoptēšanas viņam jābūt reģistrētam. Taču realitātē Lauksaimniecības datu centra informācija rāda, ka Latvijā ir vairāk nevis mīļdzīvnieku pārreģistrāciju, kas būtu loģiski, bet gan pirmreizējo reģistrāciju. I. Džonsone komentē: «Tas liecina, ka nelegālais rūpals – dzīvnieku vairošana – turpina zelt un plaukt. Un ikvienam, kas iegādājas suni, kas nav reģistrēts uz iepriekšējā audzētāja/saimnieka vārda, jāapzinās, ka tā viņš atbalsta nelegālu tirdzniecību.»
Dzīvnieku aizsardzības organizācijas iestājas par to, ka visi mājdzīvnieki ir jāsterilizē, taču, pat ja suņu/kaķu saimnieki to vēlas darīt, veterinārās izmaksas daudziem kļūst par šķērsli. «Nav noslēpums, ka šobrīd ārstēties pašam ir lētāk nekā ārstēt savu dzīvnieku. Bet Rīgā ir iespēja, ka mazturīgais var divus savus dzīvniekus sterilizēt par pašvaldības līdzekļiem. Kaut nu arī citas pašvaldības tā varētu panākt pretī!» I. Džonsone arī iedrošina cilvēkus grūtās situācijās lūgt atbalstu dzīvnieku aizsardzības organizācijām un patversmēm – palīdzība netiek atteikta. Tāpat sadzīviskā līmenī savstarpēja izpalīdzēšana kaimiņam vai paziņam saistībā ar rūpēm par mīļdzīvnieku būtu jāpraktizē biežāk un drošāk.
Adopcijas tendences
Vai Ulubelē jūtamas arī kādas pozitīvas vēsmas? «Mums likās, ka ar katru gadu kļūst labāk un cerīgāk… līdz šīgada sākumam. Nezinu, kas ir noticis šogad. Liekas, ka daudzus izsituši no līdzsvara lielie komunālie maksājumi,» I. Džonsone nerod skaidru atbildi. Patversmei pašai ir šoks par jauno elektrības rēķinu. Jostu savilkšana jūtama arī ziedotāju iespējās: ja vidējais ziedojums patversmei vēl pērn bija 20 eiro mēnesī, tad tagad cilvēki atļaujas uz pusi mazāk.
Arī patversmes dzīvnieku adopciju gribētos aktīvāku. No vienas puses, ir prieks, ka cilvēki lēmumu par māju došanu sunītim vai kaķītim nepieņem sasteigti, taču, no otras puses, sāp sirds par tiem četrkājaiņiem, kas patversmē «aizsēžas». Vairāk iespēju tikt adoptētiem ir maziem, smukiem suņukiem un bez veselības problēmām. Lielajiem suņiem, sevišķi senioriem, ir grūtāk. Tiesa, opīšu adopciju labi stimulē Ulubeles aizsāktā un labdarības fonda Sofi pārņemtā Senioru adopcijas programma. Tā gados vecu dzīvnieku adoptētājiem sniedz drošības spilvenu – 250 eiro atbalstu veterinārajai palīdzībai, kad tā dzīvniekam nepieciešama.
Tie, kas dod jaunas mājas patversmes zvēriem, ir ļoti dažādi cilvēki, un I. Džonsone priecājas, ka starp viņiem ir daudz jauniešu. Interesanti, ka jaunas ģimenes savas attiecības un gatavību bērnam mēdz pārbaudīt, sākot ar mājdzīvnieka ieviešanu. Tāpat ir jaunieši, kas apzināti adoptē vecu suni vai kaķi, jo saprot, ka jauna četrkājaiņa mūža garumā savu dzīvi vēl nespēj paredzēt un saplānot. Ulubelē daudz jauniešu arī strādā kā brīvprātīgie, un daļa šādi atraduši iespēju piepildīt savu vēlmi pēc kontakta ar dzīvniekiem, jo citādi īres mājoklis vai pārāk dinamisks dzīvesveids neļauj turēt pašam savu mīluli.
Patversmē adopcijas sakarā vairāk baidās no nepārdomātiem vai nepacietīgiem lēmumiem. «Daudzas nelaimes ar dzīvniekiem rodas nevis aiz cilvēku ļaunprātības vai augstprātības, bet aiz nezināšanas un nemācēšanas. Cenšamies izglītot. Arī vecākiem ģimenē jārunā ar bērniem, ka nevajag tam dzīvniekam mesties virsū un sacensties, kurš nu būs tas lielākais glaudītājs. Dzīvniekam ir svarīgi, ka adaptācijas periods jaunā vietā ir mierīgs un rāms, ar sistemātisku režīmu un kārtību. Viss, kas ir neierasts un satraucošs, dzīvniekiem rada stresu. Un stress dara šausmu lietas,» skaidro I. Džonsone. Tikmēr par nepacietīgajiem lēmumiem viņa devē situācijas, kad dzīvnieks jau drīz atgriežas patversmē, jo neiekļaujas jauno saimnieku izdomātajā modelī, kā viņam būtu jāuzvedas un jāizturas. «Ja tu adoptē kaķi un gribi, lai viņš jau, maksimums, pēc nedēļas sēž tev klēpī, nāk mīļoties tad, kad tu gribi, un skaisti guļ uz tava skaistā dīvāna, nevis zem tā – tā dzīvē nenotiek.»
Kopumā situāciju gan patversmēs, gan citviet ļoti uzlabotu domāšanas maiņa – kā sabiedrībā, tā politiķu vidū. «Katru dienu dzirdam – valstī tā jau visādas problēmas, bet jūs te vēl ar suņiem un kaķiem! Taču ļoti gribas iet prom no pagaidām vēl Civillikumā nostiprinātās normas, ka dzīvnieks ir manta, lieta. Tā tomēr ir dzīva, just spējīga būtne, tāpēc attieksmei pret viņu, darbībām un rīcībai ar viņu būtu jābūt atšķirīgai nekā ar priekšmetu,» saka I. Džonsone. Pirmie domāšanas maiņas iedīgļi jau redzami – sabiedrība attālinās no suņu turēšanas pie ķēdes. Progress, reaģējot uz patversmju un dzīvnieku aizstāvju organizāciju kampaņām un akcijām, ir lēns, taču priecē, ka humānajā sabiedrības daļā jau ir nostiprinājusies pārliecība, ka vērtīga ir ikviena dzīva radība, nevis tikai tā, kam smalki šķirnes ciltsraksti. Jārūpējas par visiem vienādi, un cilvēki vairs nešķiro.
«Ja tu gribi savai kucei kucēnus, tad apzinies, ka kucēnu iekārtošana ir tikpat svarīga kā rūpes par viņiem pirmajos divos dzīves mēnešos – nevari viņus vienkārši kaut kur nogrūst kādam, kam tā varbūt ir tikai mirkļa iegriba. Ceru, ka ar laiku dzīvniekus pavairos nevis tie, kam svarīgākais ir naudas gūšana, bet gan tie, kam tas ir sirdsdarbs un aicinājums, audzētāji ar lielo burtu, kam nav vienalga, pie kā dzīvnieks pēc tam nokļūst un kā viņam klājas,» teic dzīvnieku patversmes Ulubele vadītāja Ilze Džonsone. Foto – Aivars Liepiņš, Dienas mediji
Diāna Kārkliņa / Diena
https://www.diena.lv/raksts/izklaide/dzivnieki/totala-parprodukcija-un-kontroles-trukums-14303945