Sveiki! 5.decembrī apritēja gads kopš atvedām mājās no patversmes savu ķepaino draugu.
Persiks vēlas pastāstīt īsumā kā pagājis viņa pirmais gads mājās.
“Čau visiem!
Ceļš no patversmes mājās bija emocijām bagāts, stresains un skaļš, jo es nevarēju savaldīt savas emocijas un satraukumu, gribējās, lai par to dzird visa pasaule. Atbraucot mājās, pamazām iestājās miers, jo te bija klusi un jauki. Es ātri iejutos un baudīju mammas un tēta mīlestību.
Pirmo mēnesi mamma daudz bija ar mani kopā, vēlāk tāpat kā tētis gāja uz darbu, taču vienmēr centās ātrāk nākt pie manis mājās. Lai man nebūtu tik garlaicīgi, es nolēmu paskubināt savus vecākus uz remontu mājās, tāpēc sāku iznīcināt grīdas un vecās tapetes. Mamma parasti nespēj uz mani ilgi dusmoties, bet tētis nedaudz sabar, īsti nesaprotu kāpēc 
Tētis mani veda uz kucēnu skolu, jo man bija bail no suņiem un dažādiem trokšņiem. Tagad mamma mani ved uz lielo suņu skolu, kur apgūstu komandas un mācos iet šķēršļu joslu, kā arī ietusēju ar citiem suņiem. Mana skolotāja saka, ka man piemīt kaut kādas īpašas spējas, jo mēdzu brīdināt par gaidāmām nepatikšanām, slimībām un tml. …
Pavasarī tētis un mamma visu laiku bija mājās, mēs daudz gājām staigāt, kā arī braucām ar mašīnu, kas man ļoti patīk, it sevišķi izbāzt purniņu pa atvērtu logu un sajust vēja brāzmu. Vēl es palīdzēju mammai rakstīt kaut kādu bakalaura darbu.
Tad notika kaut kas dīvains, jo mammai sāka palikt liels vēders un viņa palika lēnāka, taču neskatoties uz to mēs daudz staigājām. Es vienmēr pacietīgi gaidīju, kamēr mamma kāpa pa trepēm. Tad kādu dienu tētis un mamma pazuda un pie manis palika mana krustmāte. Biju satraucies un apjucis, taču tas nebija ilgi. Viņi atbrauca mājās ar kaut kādu mazu cilvēkbērnu un teica, ka man tagad ir brālītis. Viņš jocīgi smaržo, izdveš nesaprotamas skaņas un sākumā neļāva man naktīs gulēt, taču sajūta ir, ka man viņš jāsargā. Tagad gaidu, kad viņš beidzot sāks ar mani spēlēties. Mantas man ir daudz, mamma saka, ka vairāk nekā brālītim. Es vienmēr gaidu tēti pārnākam no darba, lai nestu viņam mantas un spēlētos un mani neinteresē, ka ir jau nakts.
Vasarā man bija operācija, pēc kuras smaržas palika savādākas un starp kājām kaut kas kņudēja. Vecāki teica, lai es nesatraucos, jo tā man būs labāk. Tagad jūtos ideāli. Netālu no manām mājām ir suņu laukums, kur man ļoti patīk. Tur var iztrakoties ar citiem suņiem, kā arī ietusēt ar saviem diviem labākajiem draugiem – Zaru un Kūperu. Vēl man ir sava auklīte, kas dažreiz nāk mani izvest pastaigā, viņa runā nesaprotamā valodā, bet ir mīļa un labi smaržo.
Mamma man katru dienu atgādina, ka esmu labākais suns pasaulē. Esmu arī ļoti skaists suns.
Mājās drīkstu gulēt, kur vien vēlos, tāpēc pa nakti guļu lielajā gultā starp tēti un mammu. Mamma saka, ka esmu ļoti izlutināts suns, taču tad es uztaisu “TO SKATIENU” un mamma sāk smieties. Mēs ar mammu cenšamies palīdzēt citiem suņiem, kas dzīvo patversmēs, un mamma bieži raud, kad skatās telefonā, tad es viņu eju mierināt.
Nobeigumā vēlos teikt, ka man vēl daudz jāmācās, jo man ir savas bailes un stresi bērnības iesākuma dēļ, taču mamma saka, ka mēs ar visu tiksim galā. Esmu laimīgākais suns pasaulē un novēlu katram spalvainajam draugam tādas mājas un cilvēkus kā man. Woof, bučiņas
