Žans Pols ir īpašs kaķis. Iespaidīgi liels, kustībās lēnīgs un rāms, bezgala maigs ar tikai sev raksturīgām mīļuma izpausmēm un pieķeršanos cilvēkam. Žans Pols Uubelē nonāca pagājušā gada jūnijā pēc sava vienīgā cilvēka aiziešanas mūžībā.
Viņam ir 8 gadi un gandrīz zudis acu gaišums – viena actiņa pavisam neredzīga, otra – vājredzīga. Kaķu istabiņā viņa iespaidīgo figūru nevarēja nepamanīt, taču neviens adoptētājs nebija gatavs uzņemties rūpes un piedāvāt mājas. Bija skaidrs, ka Žans Pols gaida tikpat īpašus cilvēkus.
Kad Una un Einārs Ulubelē sastapa Žanu Polu, viņi saprata, ka viņu četrkājainā drauga meklējumi ir galā – tā bija mīlestība no pirmā skatiena. Taču mums visiem bija svarīgi, lai lēmums nebūtu emocionāls, bet rūpīgi izsvērts un apdomāts – Žans Pols jau reiz vīlies cilvēkos, kas solīja viņam uzticību…
Tajā pašā dienā Una, Einārs un Žans Pols aizbrauca mājās kopā un solīja regulāri stāstīt par Žana Pola jauno dzīvi ģimenē.
Esam no sirds aizkustināti saņemt šo vēstuli no mājām:
“Ir pagājušas dažas dienas, kopš esmu mājās un šeit jaunā ampluā plaukst mīlestība. Vēl aizklīstu domās par Ulubeli, guļot gultā un veroties ārā pa logu, atminos savus draugus, kas istabiņās sapņo par to, ka arī reiz pa tām ienāks viņu saimnieki. Atceros arī sirsnīgās un rūpīgās rokas, kas senioru blokā izčubināja katru drebošo, varbūt arī līdz galam neizplaukušo manu brāļu un māsu sirdis, šie pieskārieni un sarunas bija man tik ļoti būtiskas, jo tikai tā es ticēju un cerēju, ka katru dienu dzirdētie stāsti par mūžīgām mājām nav tikai sacerējums vai, kas tāls un neaizsniedzams, visiem tik ļoti rūp noturēt mūsu dvēseles prieka un gaišuma pilnas, līdz brīdim, kad pa durvīm ienāks tie, kas tic tam, ka arī mums opīšiem un omītēm vēl ir 100 kilogrami mīlestības, ko iespiest sirdī.
Tagad viss ir tik balts un gaišs, šajā istabā arī ir tik ļoti silti, bet šeit gan esmu bez brāļiem un māsām, tagad esmu kopā ar saviem cilvēkiem uz mūžu, esmu ierakstīts pasē un zinu, ka otru reizi manu cilvēku ārā neizsvītros.
Es jūtu, ka arī šeit, tā pat kā Ulubelē par mani rūpējas, mīl un sargā. Mani cilvēki un jau iepazītie mājsaimniecības locekļi saka, ka esmu pati tīrākā un mīļākā dvēselīte. Pat, ja actiņa neredz, bet otra redz gaismiņas un pleķīšus, ar to pietiek, jo tā pat kā cilvēki – visu jūt ar sirdi.
Es izrādu interesi par katru skaņu, kafijas aparāta tvaikoņas gan man neiet pie sirds, tad es jožu cauri virtuvei un pa taisno zem pagultes, vēl ir arī mans draugs ledusskapis un viņa rūkoņas, taču, man patīk ar viņu parunāt brīžos, kad tas atver durvis – čau, es esmu šeit, iedod man ko arī.
Bet tad mani cilvēki saka – Draudziņ, tevi ir jāsargā, tev puncis jau paēdis. Uz ko es atbildu – Labi, labi, es arī jūs sargāšu pēc deviņiem vakarā, kad gultā čaukstēs čipšu pakas, jums arī vienu mazu diētiņu. Manējie tā pat saka, ka neies mani kārdināt ar lietām, ko pēc smaržas, iespējams, nojaušu, bet no kaķa barības ķēdes tas stāvot tik tālu kā no Zemes kāda tāla galaktika.
Patreiz esmu izostījis visus dzīvokļa stūrīšus, guļu kunga krēslā un griežu dzirnaviņas (murrāju) tik skaļi kā Kurzemē dzied Suitu sievas, tik ļoti es mīlu dzīvi un nebeidzamos pieskārienus, es tiešām varētu dziedāt par to, cik viss ir labi.
Pie katra pieskāriena mana sirds un maigā dabā atplaukst kā pavasara pumpuriņš, tā vien šķiet, ka mana mīlestība pret cilvēku varētu izkausēt visdziļāko sniegu.
Sūtu bučas visiem savējiem Ulubelē, apsolos pie jums braukt uz visām sev nepieciešamajām potēm un ceru, ka visiem senioriem gan kaķiem, gan suņiem, kas vēl gaida savējos Ulubelē, atplauks cerību pumpuri, drīz nāks pavasaris, spīdēs saule, viss būsi silti un skaisti.
Es būšu tepat Teikā, manējie saka, ka pavasarī visur čivina putni, un viss smaržo pēc ceriņiem. Lai arī kur pēc Ulubeles būtu, es ticu, ka jūs sirdī nesīsiet Ulubeles iemācīto gaišumu, rūpes un sirdssiltumu, jo viss labs nāk ar gaidīšanu.
Es zinu un, joprojām, ticu, ka cilvēks nav tikai suņu, bet arī kaķu labākais draugs. Uz saredzēšanos un īpaši pateicos mīļajai, sirsnīgajām Kristinai par visiem rītiem, kad kopi mani un manu actiņu, čubināji un liki justies kā mājās.
Tagad es saku paldies, ka man esi atradusi īstās mājas, paldies, ka atvedi pie manis Unu un Eināru, es ticu, ka kopā mums viss izdosies. Vienmēr jūsu – Žans Pols ”
No visas sirds paldies, Una un Einār, par laimīgu dzīvi lielajam, mīļajam opim Žanam Polam! Lai jums silti, omulīgi ziemas vakari un saulaini pavasari Teikas ceriņu smaržā! Paldies par jūsu sirdssiltumu!
Žans Pols Ulubelē nodzīvoja 8 mēnešus. Mēs visi esam padarījuši un varam padarīt šo satikšanos iespējamu – Ulubeles iemītnieka un viņa Cilvēka satikšanos! Pēc likumā strikti noteiktajām 14 dienām vai pēc nokill patversmes principa pat daudziem klusu cerību pilniem gadiem! Atbalsti Ulubeles nokill ideju, palīdzi viņiem satikties! Tavam ziedojumam Ulubelē ir dzīvības vērtība!
Žans Pols
~8 g.v. Žans Pols ir ārkārtīgi mīļš runcis – īsts kaķupaps – liels, ruds un nopietns. Ar savu rāmo uzvedību noskaņo uz rāmas un mierīgas nots visu apkārtējo atmosfēru. Žanam Polam dzīve pilnībā laupījusi acu gaišumu vienai acij un otrā atstājusi tikai spēju redzēt gaismēnas un kontūras, taču tas neietekmē viņa vēlmi saskatīt labo cilvēkos.
Žans Pols vislabāk gribētu būt savās mājās būt vienīgais kaķis un patiess draugs savam saimniekam.Lem atbildīgi un brauc ar viņu iepazīties 🙏 ❤️