Aicinām Cilvēcības skoliņas absolventus uz fotosesiju ar Ulubeles iemītniekiem!

Aicinām Cilvēcības skoliņas absolventus uz fotosesiju ar Ulubeles iemītniekiem!

Labdien, mīļie Ulubeles Cilvēcības skoliņas absolventu vecāki!

Paldies, ka audziniet tik labestīgus un sirdsgudrus bērnus! Paldies, ka atbalstiet viņu intereses un vēlmi palīdzēt dzīvniekiem!

Mēs ļoti gribam turpināt saikni ar skoliņas lieliskajiem bērniem un arī turpmāk attīstīt viņos entuziasmu un degsmi, ar kādu šķīrāmies pēc pēdējās nodarbības.

Tāpēc aicinām bērnus uz skoliņas absolventu fotosesiju 9.un 16.septembrī.Lasīt vairāk

Kāpēcītis

Vērojot daudzveidīgo un interesanto dzīvnieku pasauli rodas tik daudz kāpēc, ka reizēm gribas: “Kaut tie dzīvnieki prastu runāt!” Viņi jau ar mums runā – tikai mums jāiemācās saprast žestu valoda, kurā ar mums komunicē mūsu mazie draugi.
Šajā sadaļā meklēsim atbildes uz daudziem jautājumiem “kāpēc?”, “vai?”, “kā?”

Kāpēc kaķim ir deviņas dzīvības?
Kaķim ir pārsteidzoša spēja palikt dzīvam pēc kritiena no liela augstuma, jo gaisā šis dzīvnieks apgriežas un nokrīt uz kājām. Turklāt tam ir viegls, elastīgs skelets. Tāpēc mēdz sacīt, ka kaķim ir vairākas dzīvības. Bet kāpēc tieši deviņas?
Droši vien tādēļ, ka kopš seniem laikiem šo skaitli uzskatīja par maģisku un tādu, kas nes laimi.
“Deviņi” ir maģisks skaitlis daudzās reliģijās. Piemēram, kristietībā “deviņi” simbolizē svētās trīsvienības ideju. Kad deviņas kaķa dzīvības zudušas, tad zudusi arī šī dzīvnieka veiksme.
Kaķu dzīvības sīkstumu nereti izskaidro ar seno ēģiptiešu dievietes Bastetas nemirstību. Šīs prieka un līksmības dievietes svētais dzīvnieks bija kaķis, tāpēc to mēdza attēlot kā sievieti ar kaķa galvu.
Ēģiptieši pirmie sāka kaķi turēt kā mājdzīvnieku. Mirušos kaķus mēdza mumificēt, kaķa nogalināšana bija smags un sodāms pārkāpums. Ēģiptieši ticēja, ka dieviete Basteta kaķa izskatā dzīvo mūžīgi.

“Ilustrētā Pasaules Vēsture”, 10-2008, 17.lpp.

Kāpēc dzīvniekiem ir ūsas?
Ūsas ir speciāli taustes mati jeb vibrisi, kas dzīvniekam darbojas kā detektori, palīdzot atrast barību un izvēlēties ceļu tumsā. Bieži vien ūsas izvietotas uz lūpām un apkārt purngalam, bet tās var atrasties arī kur citur, piemēram, kaķiem taustes mati izkaisīti pa visu kažoku.
Ūsas ir izturīgas un cietas, taču lokanas; tās aug no mata maisiņa, ko ieskauj asinsvadi un nervu šūnas, kuras spēj izšķirt pavisam niecīgas kustības. Taustes mati ļauj kaķim sajust, vai sprauga, kurā tas grasās ielīst, nav pārāk šaura. Uz ķermeņa izvietotie taustes matiņi reaģē pat uz niecīgām pārmaiņām gaisa plūsmā, pavēstot kaķim, ka tas tikko pagājis tuvu garām kādam objektam.
Ūsas ir daudziem dzīvniekiem, arī jūras iemītniekiem. Piemēram, valzirgi ir pilnīgi atkarīgi no tām gadalaikā, kad valda pilnīga tumsa un jānirst dzelmē, lai barotos ar moluskiem.
Zinātnieki vēl nav noskaidrojuši visas ūsu funkcijas, taču izmēģinājumi ar žurkām liecina, ka ūsu amputācija tām ievērojami pasliktina daudzas spējas. Dzīvnieki vairs neatšķir dažādas virsmas, zūd telpas izjūta un peldēšanas māka.

“Ilustrētā Zinātne”, Nr.7/2008, 14.lpp.

Vai viens suņa gads līdzinās septiņiem cilvēka gadiem?
Mūžsenā paruna, ka viens suņa gads līdzinās septiņiem cilvēka gadiem, radusies no vienkāršas cilvēka vidējā mūža ilguma un suņa dzīves garuma matemātiskas dalīšanas.
Tā ir taisnība, ka suņi noveco daudz ātrāk nekā cilvēki, jo suņiem ir labāka vielmaiņa. Varētu teikt – jo lielāks zīdītājs, jo lēnāka vielmaiņa un garāka dzīve. Tomēr ir pierādīts, ka aptuvenais suņa vecuma aprēķins attiecībā septiņi pret viens nav precīzs. Piemēram, nav neparasti, ka suns nodzīvo līdz piecpadsmit gadu vecumam, bet pavisam nedaudz cilvēku nodzīvo līdz simt pieciem gadiem.
Tiek uzskatīts, ka septiņu gadu likumu nevajadzētu lietot proporcionāli – tas var būt piemērots vidējiem suņa mūža gadiem, tomēr suņa dzīves sākuma un beigu attīstības stadijas nevar pielīdzināt cilvēka gadiem. Suns viena gada vecumā kļūst pilnībā pieaudzis un seksuāli nobriedis, bet to pašu nevar teikt par cilvēku septiņos gados. Precīzāka metode suņa patiesā vecuma aprēķināšanai ir pielīdzināt cilvēka divdesmit vienu gadu suņa pirmajam gadam (tad gan suns, gan cilvēks ir kļuvuši pieauguši) un tad pieskaitīt sunim četrus cilvēka gadus par katru papildus nodzīvoto gadu.
Arī suņa lielums un šķirne ir faktors, kas ietekmē viņa novecošanas ātrumu. Lielāki suņi noveco ātrāk, tāpēc iepriekš minēto likumu nevar attiecināt uz visām šķirnēm. Patiesībā, jo vecāks suns, jo precīzāka ir attiecība septiņi pret viens. Liels desmit gadus vecs suns tiek pielīdzināts apmēram septiņdesmit astoņus gadus vecam cilvēkam, bet mazs desmit gadus vecs suns būtu pielīdzināms piecdesmit sešus gadus vecam cilvēkam.

Vai kaķi un suņi redz krāsas?
Vienmēr pastāvējis uzskats, ka gan kaķi, gan suņi neredz krāsas. Pēdējo simt gadu laikā ir veikti plaši pētījumi. Zinātnieki vēlējās noskaidrot, vai abi dzīvnieki atšķir ēdiena krāsas. Atklājās, ka viņi nespēj atšķirt ne tās krāsas, kas saistās ar ēdienu, ne tās, kas ar to neasociējas. Līdz ar to zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka patiesībā kaķi un suņi krāsas neatšķir.
Evolucionisti šos atklājumus atbalstīja, sakot, ka suņiem un kaķiem, kas parasti medī naktī, krāsu atšķiršana nav svarīgs izdzīvošanas instinkts un, lai kompensētu nespēju redzēt krāsas, viņi attīsta smalku ožu un dzirdi. Taču jaunākie pētījumi to noliedz. Atkal, izmantojot eksperimentus ar ēdienu un krāsu, tika atklāts, ka suņi var viegli atšķirt divas krāsu spektra pretkrāsas (piemēram, sarkano no zilās), tāpat viņi spēj atšķirt zaļos toņus no zilajiem, lai gan nevar atšķirt dažādus sarkanā krāsu spektra toņus. Zinātnieki secinājuši, ka suņiem, pretēji agrāk valdošajiem uzskatiem, nav krāsu akluma, bet viņi cieš no deiteranopijas – pavājinātas jutības pret zaļo krāsu. Acs tīklenes fotoreceptoros, gaismjūtīgajās šūnās, ir trīs pigmentvielas, kas atbilst trim pamatkrāsām: zilajai, zaļajai un sarkanajai. Suņi atšķir zilo un sarkano krāsu.
Tika atklāts, ka arī kaķiem acs tīklenes fotoreceptoros ir tās pigmentvielas, kas atšķir zilo un sarkano krāsu. Smadzeņu skenēšana atklājusi, ka kaķu acis reaģē uz dažādiem redzamās gaismas viļņu garumiem (krāsām). Citi pētījumi pierāda, ka kaķi var iemācīties atšķirt krāsas, tikai tas aizņem daudz laika.

Ar ko truši atšķiras no zaķiem?
Truši un zaķi bieži vien tiek jaukti, taču viņi ir pilnīgi atšķirīgi dzīvnieki ar skaidri saskatāmām atšķirīgām pazīmēm.
Truši ir zaķu dzimtas dzīvnieki. Atšķirības ir manāmas jau piedzimstot. Zaķēni piedzimst ar apmatojumu, pārvietojas lecot un redz apkārtni, bet truši piedzimst pliki, akli un bezpalīdzīgi. Šā iemesla pēc par trušu mazuļiem rūpējas viņu mamma, bet zaķēni tiek atstāti vieni un viņiem pašiem par sevi jāparūpējas.
Zaķi ir daudz lielāki par trušiem, ar lielākām ausīm un spēcīgākām pakaļkājām, tāpēc var ātrāk skriet, ir izturīgāki un bieži vien spēj aizbēgt no plēsēja. Iestājoties ziemai, zaķa kažoks kļūst gaišāks, bet trusim visu cauru gadu tā krāsa nemainās. Pretēji truša ausīm, zaķa ausu gali ir melni, un nedaudz atšķiras arī abu dzīvnieku galvaskauss.
Truši dzīvo kolonijās pazemes alās, kur trušu tēviņi cīnās par ietekmi. Savukārt, zaķi ir vientuļnieki, kas savā starpā plēšas reti un satiekas tikai pārošanās laikā, turklāt viņi neveido alas, bet dzīvo augu valsts vidū uz zemes.
Arī dzīvnieku uzturs ir atšķirīgs – turši ēd svaigu zāli un dārzeņus, bet zaķi lieto cietāku pārtiku, piemēram, koku mizas un zariņus. Tātad – lai gan truši un zaķi izskatās līdzīgi un lec līdzīgi, viņi patiešām ir pilnīgi atšķirīgi dzīvnieki.

Kāpēc kaķumētra pievilina kaķus?
Par kaķumētru sauc piparmētrai līdzīgu panātru dzimtas ēterisko eļļu augu. Tās nosaukums radies tāpēc, ka bieži vien, saožot tās smaržu, mājas kaķi sāk dīvaini uzvesties.
Dažādus kaķus tā ietekmē atšķirīgi, bet visbiežāk kaķis nonāk eiforijā. Viņš murrā un siekalojas, bieži ošņājot, laizot vai ēdot augu. Iespējams, kaķis apvelsies un berzēsies gar to. Tas parasti ilgst dažas minūtes. Kad kaķis ir nomierinājies, viņš aiziet, bet pēc pāris stundām atkal atgriežas. Ir zināms, ka šis augs pievilina kaķi, tiklīdz viņš saož tā smaržu, lai gan kaķēni un veci kaķi bieži vien ir pilnīgi vienaldzīgi. Tāpat uzskata, ka kaķumētra pievilina arī lielos kaķu sugas pārstāvjus, piemēram, lauvas, leopardus un tīģerus.
Nav īsti zināms, kāpēc tikai un vienīgi kaķi reaģē šādā neparastā veidā. Tomēr ir zināms, ka kaķumētra satur ķīmisku savienojumu – nepetalaktonu, kas nelielā daudzumā atrodams auga lapās. Uzskata, ka šī viela stimulē kaķa ožu un paātrina sirdsdarbību. Runā, ka kaķumētra uz kaķi iedarbojas tāpat kā narkotiskās vielas, tāpēc tā var izraisīt halucinācijas. Citi uzskata, ka nepetalaktons ir afordīzijs, kas kaķus stimulē seksuāli. Patiesībā nepetalaktona ķīmiskais sastāvs ir līdzīgs kaķenes urīnam. Tas arī ir iemesls, kāpēc dažas kaķumētras šķirnes smaržo pēc kaķa urīna un kāpēc kastrētos runčus parasti kaķumētra nesaista.
Pētījumi arī rosina domāt – lai gan reakciju uz kaķumētru kaķi pārmanto, tā tomēr ir nekaitīga.

Kāpēc mēs nekad neredzam baložu mazuļus?
Visās pasaules pilsētās uz ielām un skvēros lielos baros ir redzami tūkstošiem baložu, bet tie visi ir pieauguši. Kur tad ir baložu mazuļi? Bieži vien var redzēt daudzu citu dzīvnieku bērnus, bet tikai ne baložu mazuļus.
Protams, baložu mazuļi eksistē, tikai viņi nav redzami, jo tiek paslēpti ligzdās, kuras baloži vij augstās vietās – uz jumta dzegām un jumtiem. Gan mātīte, gan tēviņš perē mazuļus, kuri izšķiļas tikai pēc astoņpadsmit dienām. Baložu mazuļiem nepieciešamas ļoti lielas rūpes, un viņus baro gan mātīte, gan tēviņš. Mazuļu vecākiem nav vajadzības pamest ligzdu, jo viņi savus mazuļus baro ar dziedera sekrētu, ko sauc par “baložu pienu”, tas satur daudz proteīna, kas nodrošina putnu mazuļu ātru augšanu.
Kad mazuļi dzīvo ligzdā un par viņiem ir jāgādā, pieaugušie baloži ļoti sargā savu teritoriju un līdz brīdim, kad mazuļi var gādāt par sevi, no savām ligzdām atvaira visus svešiniekus. Kad mazuļi ir pieauguši, viņi ligzdas pamet un kopā ar citiem putniem klaiņo pa ielām. Šajā vecumā viņi pēc auguma līdzinās pieaugušajiem baložiem, lai gan seksuālo briedumu sasniedz tikai piecu vai sešu mēnešu vecumā. Tātad patiesībā uz ielām jaunie baloži ir redzami, taču mēs viņus nepamanām, jo, sasniedzot vecumu, kad jaunie baloži pamet ligzdas, viņus ir grūti atšķirt no pieaugušajiem.

Kāpēc papagaiļi ir vienīgie putni, kas runā?
Putnu saucieni un dziesmas ir iedzimti, un tie nav saistīti ar mācīšanos. Spēja iemācīties skaņas, tās atdarinot, piemīt tikai trim putnu sugām: dziedātājputniem, piemēram, strazdiem un lirasputniem; kolibri un papagaiļiem. No šīm trim sugām papagaiļi ir vislabākie atdarinātāji. Nav precīzi zināms, kāpēc papagaiļi spēj atdarināt, bet citi putni ne. Lielākā daļa speciālistu domā, ka tas ir saistīts ar papagaiļu intelektu un sociālo struktūru.
Papagaiļus uzskata par sevišķi gudriem putniem. Viņiem piemīt pašapziņa (piemēram, viņi sevi pazīst spogulī), kas ir raksturīga gudru dzīvnieku iezīme. Tā kā papagaiļiem ir daudz labāk attīstīta smadzeņu darbība, nekā, piemēram, baložiem un vistām, viņi spēj atdarināt dzirdētas skaņas.
Kaut arī nebrīvē papagaiļi atdarina cilvēku balsis, zinātnieki uzskata, ka viņi prasmi atdarināt ir attīstījuši izdzīvošanas nolūkos. Papagaiļi veido ciešas monogāmas attiecības, un savstarpējā atdarināšana sekmē sociālo saikni partneru vidū, viecinot vēl efektīvāku komunicēšanu un lielāku iespējamību, ka viņi radīs pēcnācējus. Lielās grupās atdarināšana palīdz identificēt grupas locekļus un veicina saliedētību. Tā kā citiem putniem nav tik attīstītas sociālās struktūras, tiem nav nepieciešamības attīstīt atdarināšanas iemaņas.
Papagaiļu tēviņi ir labāki atdarinātāji nekā mātītes, iespējams, tēviņš, kurš spēj atdarināt vairāk skaņu, ir pieredzes bagātāks un tāpēc piemērotāks partneris. Gluži tāpat mātītes uzmanību, visticamāk, pievērsīs tēviņš, kurš spēj atdarināt dažādas skaņas un tās regulāri mainīt. Šī pati skaņu mijas veiklība arī atvaira ienaidniekus un sāncenšus.
Papagaiļiem nav balss saišu, un patiesībā viņi nespēj runāt vai arī saprast vārdu nozīmi. Viņi nevis iemācās kontrolēt balsenes muskuļus un mainītu gaisa plūsmas daudzumu, bet vienkārši atkārto dzirdētās skaņas un balsis.

Kāpēc ir aukstasiņu un siltasiņu dzīvnieki?
Siltasiņu (homeotermiskais) dzīvnieks neatkarīgi no apkārtējās vides temperatūras ķermeņa temperatūru uztur gandrīz nemainīgu, turpretim aukstasiņu (poikilotermiskais) dzīvnieka ķermeņa temperatūra svārstās atkarībā no apkārtējās vides.
Siltasiņu dzīvnieki (zināmi arī kā enodtermi), piemēram, lielākā daļa zīdītāju un putnu, savu ķermeņa temperatūru uztur, regulējot metabolisko procesu intensitāti organismā. Augstās metabolisko procesu intensitātes un to regulēšanas iespēju dēļ viņi izdala vairāk siltuma nekā aukstasiņu dzīvnieki jeb ektotermi. Sava kažoka un spalvas dēļ siltasiņu dzīvnieki ir labāk pasargāti no apkārtējās vides iedarbības. Kad siltumizolācija ir nepietiekama, viņi trīc, tādejādi paātrinot metabolismu un radot siltumu. Temperatūrai nokrītoties pārāk zemu, daži no šiem dzīvniekiem migrē uz siltajām zemēm.
Kad apkārtējās vides temperatūra ir pārāk augsta, endotermiem ir vairāki efektīvi paņēmieni sevis atvēsināšanai, piemēram, svīšana vai elsošana. Šādos apstākļos viņi labprāt patveras ēnā vai atvēsinās ūdenī.
Lai saglabātu savu ķermeņa temperatūru, siltasiņu dzīvniekiem jāuzņem liels daudzums barības. Tikai neliela daļa patērētās pārtikas pārvēršas ķermeņa masā, jo vairums tiek izmantots siltuma uzturēšanai. Taču, lai uzturētu nemainīgu temperatūru, visas homeotermisko dzīvnieku organisma funkcijas darbojas nepārtraukti.
Savukārt aukstasiņu dzīvnieki, piemēram, rāpuļi un zivis, ķermeņa temperatūru paši neregulē un siltumu iegūst no ārējiem avotiem, piemēram, saules, un, lai paaugstinātu metabolismu, tajā gozējas vai arī pārvietojas uz siltākām ūdens tilpnēm (kā to dara zivis). Daži ektotermiskie dzīvnieki arī migrē uz siltākām vietām. Karstā laikā poikilotermisko dzīvnieku asinis sakarst un viņi kļūst aktīvāki, bet, temperatūrai krītoties, viņu aktivitāte pazeminās, jo muskuļi ir atkarīgi no ķīmiskām reakcijām, kas aukstā laikā notiek mazāk. Tomēr, ja temperatūra ir pārāk augsta, viņi meklē ēnainu patvērumu vai arī atver muti, lai atvēsinātos.
Aukstasiņu dzīvniekiem nav nepieciešams patērēt lielu barības daudzumu, un lielākā daļa no tā, ko tie apēd, pārvēršas ķermeņa masā, tas nozīmē arī to, ka viņi ir spējīgāki izdzīvot grūtos laikos, kad barības nav pietiekami.

No Endrū Tompsona grāmatas «Kāpēc debesis ir zilas un papagaiļi runā?»; 2005.

Kāpēc dažiem dzīvniekiem tumsā spīd acis?
Kaķiem, vilkiem un dažiem citiem dzīvniekiem acs ābola iekšpusē ir spīdoša virsma, t.s. spogulis, kas ļoti labi atspoguļo uz to krītošo gaismu. Šiem dzīvniekiem pati acs gaismu neizstaro, bet koncentrē gaismu pat no zvaigznēm, Mēness un tālām ugunīm un atspoguļo to. Acs spogulis tā dod iespēju nakts dzīvniekiem izmantot pat visvājāko gaismu.

Kāpēc kaķis, satiekot cilvēku, berzē gar viņu galvu un ķermeni?
Tā kaķis kontaktējas un iezīmē draugu vai saimnieku ar savu smaržu. Iezīmēto cilvēku kaķis uzskata par daļu savas teritorijas vai savas kaķēnu saimes locekli. Tāpēc arī kaķenes biežāk nekā runči nes saimniekam peles, jo uzskata viņu par vienu no savas saimes.

Kāpēc suns, satiekot saimnieku, lec uz augšu un cenšas tam nolaizīt seju?
Suņi savu saimnieku sveicina tāpat, kā savā bērnībā sagaidot māti. Kucēni, laizot mātes degunu, prasa, lai tā atvemj barību, kā to dara visi suņu dzimtas pārstāvji. Bez tam suns tā arī meklē fizisku, sociālu un acu kontaktu ar savu saimnieku.

Vai atšķiras dzīvnieku prāta spējas?
Visatšķirīgākās ir zālēdāju un gaļēdāju prāta spējas. Zālēdāji ar iegūto barību nedalās, katrs zāli meklē pats, un te daudz prāta nevajag. Liela daļa gaļēdāju savstarpēji dalās ar medījumu, to nomedīt ir grūtāk un tam vajag vairāk prāta – vismaz vairāk nekā medījumam.

Kāda nozīme dzīvnieku pasaulē ir rangu sistēmai?
Katrs dzīvnieks grupā ieņem savu vietu – rangu jeb pakāpi, kuru izcīna savā starpā. Hierarhija nerada strīdus, bet veicina mieru, jo katrs dzīvnieks zina savu vietu, barā valda kārtība un piespiedu harmonija. Cīņa par hierarhiju reti kad beidzas ar nāvi, jo vājākais vienmēr pakļaujas stiprākajam.

Vai dzīvnieki smaida?
Daži uzskata, ka smaida ērzeļi – tad, kad viņi flēmē; patiesībā viņi izbauda smaržu. Dzīvnieki reti kad smaida, jo smaidīšana ir prāta prieks.

Vai cilvēki un dzīvnieki var nomirt no vecuma?
No vecuma nemirst, arī vecumā nomirst no slimībām. Brīvā dabā dzīvnieki nekad nespēj sasniegt savai sugai iespējamo vecumu: tiklīdz sāk samazināties spēks, veiklība un modrība, to saplosa un apēd citi dzīvnieki, jo visi dzīvie organismi ir saistīti barošanās ķēdēs.

No Artūra Garanča grāmatas «Dzīvnieku fizioloģija jautājumos un atbildēs»; 1999.

Kāpēc kaķiem ir garenas acu zīlītes?
Iegarena zīlīte ļauj gaismai piekļūt visām kaķa acs lēcas zonām un dienā nodrošina labu krāsu redzi.
Zīlīte ir atvere acs varavīksnē, kuras funkcija ir regulēt gaismas daudzumu, kas pēc tam caur lēcu iekļūst acī un nonāk līdz tīklenei acs dziļumā. Spilgtā gaismā, lai aci netraumētu, zīlīte aizveras gandrīz pilnībā, bet tumsā ir maksimāli plaši atvērta, lai nelielais gaismas daudzums tiktu uztverts un gaismjutīgās šūnas to reģistrētu.
Mājas kaķu, kas ir nakts dzīvnieki, acu zīlītes ir vertikālas spraugas formā. Tas raksturīgs arī daudziem citiem dzīvniekiem, kuri ir aktīvi naktī. Spraugas formas zīlītes darbojas kā divi aizkari, kas atkarībā no tā, cik daudz gaismas jāielaiž, ar slēdzējmuskuļu palīdzību tiek aizvilkti vai atvilkti. Dienas gaismā tie būs gandrīz aizvērti – redzama tikai tik šaura sprauga, lai tiktu cauri gaisma, turpretim tumsā būs atvilkti tik tālu, ka acu zīlītes izskatīsies pilnīgi apaļas.

pēc publikācijas “Ilustrētā Zinātne”, Nr.11/2007, 16.lpp.

Kāpēc kaķis met kūkumu?
Ikviens būs redzējis, kā mainās kaķa izskats, kad tuvumā pienāk suns, īpaši svešs – murrātājs pilnībā izstiepjas uz taisnām kājām, vienlaikus izliecot kūkumā muguru. Tā ir demonstrācija – lai suns pārliecinās, ka viņam ir darīšana ar bīstamu un lielu pretinieku. Kāpēc mincis ieņem tieši tādu pozu?
Kad pietuvojas suns, kaķis izrāda lielu agresiju un bailes vienlaikus. Tieši šis pretrunīgais emocionālais stāvoklis arī liek kaķim ieņemt tādu savdabīgu pozu. No agresijas demonstrēšanas viņš aizņemas izstieptās ķepas, bet vienlaikus izliec muguru, kas ir raksturīga bailēm. Bet galu galā kaķis izskatās kā palielināts. Iespaidīgi!
Lai nostiprinātu efektu, mincis uz muguras saceļ spalvu un nostājas pret suni sāniski, tādejādi izskatoties vēl lielāks, pēc iespējas pamatīgāks un draudīgāks. Mugura kūkumā, pats sāniski un vēl šņāc kā čūska – tāds izskatās kaķis šajā brīdi.
Ja mincis pārliecināti demonstrē sevi kā varenu dzīvnieku, ja neraida nevienu upura signālu, tad suns visdrīzāk atkāpjas un liek kaķi mierā.

Pēc „NRA” 2006.gada 9.novembra raksta „Kāpēc kaķis met kūkumu?”/ G.Tabore

Vai zvēri lieto zāles?
Biologiem zināmi vairāki gadījumi, kad dzīvnieki lietojuši zāles pret slimībām gan iekšķīgi, gan ārīgi. Pēdējais attiecas, piemēram, uz kapucīnpērtiķiem un lemuriem, kas ierīvē kažoku ar pretodu līdzekļiem. Kapucīnpērtiķi izmanto dažādu augu lapas, kuru sastāvā ir indīgas vielas, bet lemuri izvārtās tūkstoškājos, kas izdala indi, ja tos iztraucē. Visi kaķu un suņu īpašnieki pastāstīs, ka viņu mīluļi bieži vien mēdz ēst zāli un citus zaļos augus. Ķīmiskās analīzes liecina, ka šajos augos ir daudz dažādu vielu, kas palīdz dzīvniekam tikt galā gan ar vēdera problēmām, gan apkaro zarnu un cita veida parazītus.
Viens no neparastākajiem dzīvnieku pašārstēšanās piemēriem saistīts ar grūsnām ziloņu mātītēm. Tās reizumis mēdz ēst noteiktu augu lapas, kuru sastāvā ir vielas, kas izraisa dzemdības.
Īsti nav zināms, kā dzīvnieki atrod vajadzīgos augus, bet droši vien varētu būt runa par instinkta un iegūtās pieredzes apvienojumu. Medikamentu ražotāji ir izrādījuši lielu interesi par šīs parādības izskaidrojumu, un daudzviet pasaulē šajā jomā tiek veikti pētījumi.

kakis krit

“Ilustrētā Zinātne”, Nr.01/2007, 13.lpp.

Kā kaķis vienmēr nokrīt uz ķepām?
Kaķim krītot no augstuma, uz to iedarbojas tikai gravitācijas spēks (ja neņem vērā gaisa pretestību). Tāpēc teorētiski dzīvniekam nevajadzētu gaisā apgriezties. Tomēr fakts, ka kaķi gaisā spēj veikt akrobātu cienīgus manevrus, izskaidrojams ar to, ka tiem ir ārkārtīgi lokans mugurkauls un elastīgi muskuļi. Gaisā pareizi izlokoties, tie var sagriezt visu ķermeni ap savu asi. Turklāt kaķiem ir arī labi attīstīta orientēšanās spēja, tāpēc pat krītot tie zina, kur ir augšpuse un kur – apakšpuse.
Dzīvnieku uzvedības pētnieki veikuši eksperimentu, kurā lika kaķiem krist no dažāda augstuma. Atklājās, ka tie paspēj apgriezties līdz pat pusmetra augstumā virs zemes.
Pētnieki apkopoja arī kaķu krišanas augstuma datus – izrādās, ka veiklie dzīvnieki mazāk traumu gūst, krītot no lielāka augstuma. Iespējams, tam par iemeslu ir tas, ka tad viņi, izplešot ķepas, paspēj samazināt krišanas ātrumu.

“Ilustrētā Zinātne”, Nr.02/2007, 7.lpp.

Kāpēc suņiem ir melni purni?
Suņa melnais purns pasargā viņu no ādas vēža.
Suņi savus melnos purniņus acīmredzot ieguvuši dabiskās izlases rezultātā. Purnus melnus iekrāso melanīns, kas pasargā tos no kaitīgajiem saules gaismas ultravioletajiem stariem.
Tādejādi melnais degungals novērš apdegšanu saulē, samazinot risku, ka dzīvnieks varētu saslimt ar ādas vēzi. Pārējās suņa ķermeņa daļas labi aizsargā apmatojums, kas neļauj saules stariem tieši piekļūt ādai.
Lielākajai daļai suņu šķirņu raksturīgi melni purni, taču ir sastopamas atsevišķas šķirnes ar sārtiem vai sudrabainas krāsas purniem.

“Ilustrētā Zinātne”, Nr.06/2007, 9.lpp.

Latviešu tautas teikas

Kā radies teiciens – “Suns uz siena kaudzes” un kāpēc suņi plēšas ar kaķiem, bet kaķi ķer peles? Latviešu tautas teikās atrodamas atbildes uz šiem jautājumiem.

1

Vecos laikos kaķim bijis ganos jāiet, suns dzīvojis brīvā pa māju, jo Dievs viņam bijis devis brīvgrāmatu. Kādā karstā vasaras dienā pārnācis kaķis, gluži nokusis, noguris, no ganiem mājā un atradis suni mierīgi pakrēslā, dārzā kaņepēs guļam. Suņam guļot, ķeša bijusi atvērusies un no tās izkāries brīvgrāmatas gals laukā. Kaķis paslepen pievilcies, izrāvis suņam no ķešas brīvgrāmatu, uzskrējis ar to uz māju un tur jumta paspārnē noglabājis dārgo laupījumu. No tās dienas suns savu brīvību zaudējis un tam nu jāejot kaķa vietā ganos, kamēr kaķis var brīvi dzīvot mājā. Tādēļ suns vēl vienmēr, līdz ko kaķi pamana, dodas tam pilnās dusmās rūkdams virsū, gribēdams savu brīvgrāmatu atņemt; bet līdz šim tas vēl nav izdevies, jo kaķis, no suņa bēgdams, uzskrien ātri vien pa pakšķi jumta paspārnē brīvgrāmatu apsargāt.

2

Reiz suņi bija padarījuši īstus suņu nedarbus: nokoduši zaķus. Par tādu slepkavību meža kustoņi apsūdzēja suņus Dievam.
Bet tiesas priekšā suņi aizbildināja savu nedarbu ar to, ka teicās bijuši badā. Lietu izklaušināja un atrada suņu ierunu par dibinātu, bet tomēr nedarbs palika nedarbs, ko nevarēja attaisnot. Lai šādas lietas vairs nenotiktu uz priekšu, tad Dievs nosacīja, ka suņam brīv ņemt tikai tos kustoņus pārtikai, kas krituši. Suņi gudrinieki noprata, ka šo nosacījumu var saprast divējādi, tadēļ lūdza, lai to iedodot viņiem uzrakstītu. Labi! Šo svarīgo rakstu tad suņu sabiedrība iedeva Krancim glabāt. Bet drīzi vien Krancim bija jāatzīst, ka dārgo rakstu nespēj pienācīgi izglabāt: viņam bija jāiet ikdienas ganos un lietainā laikā raksts varēja tapt mitrs, izputēt. Raizēs viņam labais draugs runcis iešāvas prātā. Tas vienmēr dzīvoja sausā istabā, gulēja krāsns augšā. Tapēc lūdza runci, lai ņem rakstu pie sevis. Runcis arī apņēmās, draudzībā saraukdams muguru kumpu un ar garo asti Krancim sānus paglāstīdams. Krancis iedeva rakstu runcim, runcis tūliņ uznesa to uz krāsns augšu, kur bija vissausākā, visdrošākā glabājamā vieta.
Reiz suņi ieraudzīja zirgu arumos vārtāmies, nokoda un apēda to. Par tādu slepkavību zirgi apsūdzēja suņus Dievam. Dievs vareni apskaitās par suņu jauno nedarbu un apņēmās tos bargi sodīt: ar nāves sodu. Suņi aizbildinājās, ka viņiem esot brīv kritušus lopus ēst un zirgs esot bijis nokritis gar zemi. Dievs turpretim atcerējās tikai to nosacījis, ka suņiem brīv ņemt pārtikai tikai kritušus kustoņus. Suņi nu atsaucās uz izsniegto rakstu. Tiesa gribēja pārliecināties par raksta saturu, bet kad tas suņiem nebija līdzi, tad Krancis, asti gaisā sacēlis, skrēja uz māju pakaļ. Viņa labprātīgais draugs runcis uzlēca krāsns augšienē pēc raksta. Bet tavu nelaimi! — tas vairs nebija atrodams: peles bija saēdušas rakstu smalkās drupatās. No tās reizes kaķis palicis pelēm uz visiem laikiem par nāvīgu ienaidnieku. Arī suņu draudzība pret kaķi beidzās ar to reizi. Krancis, neatradis rakstu, vairs neuzdrošinājās iet atpakaļ tiesas priekšā. Citi suņi, izcietuši sodu, gāja meklēt Kranci un meklē vēl šo baltu dienu velti. Tapēc tad arī suņi sastapdamies sabāž degunus kopā, vaicādami viens otram, vai nava atradis Dieva rakstu? Pie tam dažreiz viens otru nolamā par zaudētāju, par Kranča pēcnācēju, un tad izceļas sirdīga plūkšanās.

3

Reiz kaķis vajadzības spiests no suņa aizņēmies trīs vērdiņus, kurus nosacītā laikā apņēmies atdot. Bet kad tas nebijis atdevis, tad suņam neatlicies nekas cits, kā atprasīt savu naudu. Un tā ka kaķis vēl šobrīd savu parādu neesot atmaksājis, tad arī suns to arvienu vēl atprasot, kur tikai kaķi sastapdams. Tādēļ arī parasts par cilvēkiem, kuri nieka dēļ plūcas, teikt: “Plēšas kā suns ar kaķi nieka vērdiņa dēļ.”

4

Pieci kaķi brauca mežā malku cirst. Cirta, cirta pulka, nesacirta nekā. Visi astes sacēluši, pārbrauca mājā. Pārbrauca mājā, apskatās labi — malkas nekā.
Nu brauca otrreiz, pārveda katrs pa pagalei: viena pagale īsa, otra strupa, trešā ne īsti strupa, ne īsti īsa. Beidzot visi pieci iekūra uguni, iekūra uguni, vārīja putru, izvārīja putru, ēda kā negauši. Saēdās labi, nespēja paiet, nolikās gulēt. Iesim tad lūkot, vai neguļ ir šobrīd?

5

Reiz kaķis atnācis pie nespēcīga medinieka un lūdzis, lai dodot viņam pajumti; viņš par to labumu palīdzēšot medījumus apgādāt. Labi. Medinieks bijis ar mieru. Nu gājuši katru dienu kopā medīt, bet kā par spīti, neķēries nekā. Bet reizi tomēr laimējies: nogāzuši briedi. Vecais medinieks tūliņ gājis uz mājām pēc zirga, bet kaķis palicis mežā brieža gaļu apsargāt. Viņš izlaidies garšļaukus un laizījis brieža asinis. Te patlaban gājuši garām lācis, vilks, lapsa un zaķis. Tie, ieraudzījuši briedi nogāztu, kaķi garšļauku asinis laizam, nejauki satrūkušies. Beidzot zaķis atžilbis pirmais. Viņš pačukstējis lācim: “Vai zini ko, brāl? Tam vajaga briesmīgam zvēram būt, kas tur tās asinis laiza. Kurš katrs nenogāzīs tādu lopu. Mums jārauga viņš pielabināt ar kādiem gardumiem.”
Labi. Lapsa tūlīt aizskrējusi pēc zoss, lācis pēc medus, vilks pēc katliņa un zaķis palicis uguni kurdams. Drīz visi bijuši atpakaļ. Nu aptraipījuši zosi ar medu un uzlikuši vārīt. Līdz ko sākuši garšīgie garaiņi celties, tad katrs noridējis pie malas: lācis uzlīdis priedē, vilks ielīdis žagaru čupā un lapsa ar zaķi aizlīduši turpat uguns malā aiz krūma. Vējš dzinis garšīgo viruma smaku taisni kaķim degunā. Kaķis nevarējis ciest: palēcis jau vienu soli, otru, trešu, kamēr beidzot brīc! bijis pie katliņa klāt. Vilks, to redzēdams, sitis žagaru čupā ar asti pie zemes, ka paukšķējis vien, un nezinājis aiz prieka ko darīt. Kaķis, vilka astes galiņu ieraudzīdams, domājis, ka tā ir pele un tādēļ kritis virsū. Vilks pārbījies. Tas lēcis no žagaru čupas taisni pār katliņu, bet lēcot aizķērusies aiz katliņa viena kāja, tam bijis jākrīt un jānositas. Kaķis noturējis vilku par milža peli. Viņš domājis, ka milža pele nodomājusi viņu aprīt, tādēļ sprucis, ko vien jaudājis, turpat priedē augšā. Bet lācis, to redzēdams, domājis: “Nuja, vilku jau nosita, nu nāk man pakaļ, labāk lēkšu zemē, kamēr vēl laiks.”
Lēcis arī. Bet kā jau tāds lācis: nolauzis kaklu. Zaķis, to visu redzēdams, nevarējis aiz smiekliem vairs turēties. Tas smējies un smējies, bet atkal nelaime: no smiekliem pārplīsusi lūpa krustim pušu. Tik lapsa nesacījusi nekā; tā nopurinājusi galvu un aizlaidusies lapās.

6

Kādam saimniekam bija vecs suns, kuram deva ēst tikai sakaltušas garozas. Reiz suns satikās ar vilku, sūdzēja tam savas bēdas. Vilks sacīja: “Klausies, es tev došu labu padomu; bet kad tev labi klājas, neaizmirsti manis! Redzi, rītdien saimniece ar savu vienīgo meitiņu nesīs siena pļāvējiem pusdienu; es nolaupīšu viņai meitiņu, tu dzenies man pakaļ un puinī mani, ka vilna vien put!”
Kā teikts, tā notika. Otrā dienā saimniece patiesi nesa pļāvējiem pusdienu un viņai līdzi tecēja meitiņa. Nolikusi pļavas malā ēdienu, pati gāja pie pļāvējiem aicināt ēst. Pa tām starpām vilks sagrāba meiteni un nesa uz mežu. To redzēdams, suns dzinās vilkam pakaļ un to tikmēr plucināja, kamēr neizlaida meiteni no zobiem. Nu pieskrēja arī saimniece ar pļāvējiem un nezināja aiz priekiem ko darīt ar suni.
Neilgi pēc tam dzēra tanīs pašās mājās kāzas, uz kurām suns uzaicināja arī vilku. Vedēju naktī suns sagaidīja savu viesi, pie žoga stāvēdams. Kad vilks bija atnācis, viņš to ieveda rijā un lika ielīst krāsnī. Tur nu suns atnesa gaļu, maizi un brandvīnu, lai vilks ēd, dzer un līksmojas. Bet negausnieks drīzi vien piedzērās un iesāka bļaustīties: “Man gribas ziņģēt, man gribas ziņģēt!” un rāva vaļā, ka visa rija atskanēja: “Ramtad, ramtad, ramtad — tā!” Izdzirdējuši svešādo dziesmu, kāzinieki saskrēja rijā ar rungām un vilku tā notaukšķēja, ka tas tikko jaudāja pa rijas logu izmukt ārā. No tā laika vilks nevar suņa ieraudzīt ne acu galā.

7

Senos laikos kaķis ar peli dzīvojuši kopā kā vīrs ar sievu vienā mājā. Kaķis gājis uz lauku medīt un pelīte taisījusi ēdienu: cepusi gaļu un vārījusi putru. Pelīte bijusi laba un taupīga saimniece, un kaķis bijis ar viņu ļoti mierā. Reiz viņi abi kopā norunājuši iekrāt kaut ko arī bada dienām. Bet ko nu krāt? Pelīte sadomājusi, ka vislabāki būtu taukus krāt. Labi! Nu pelīte sākusi pa drusciņai vien lasīt taukus un krāt podiņā. Pēdīgi viņa piekrājusi pilnu podiņu, apsējusi ar platu kļava lapu un abi ar kaķīti aiznesuši uz mežu un paglabājuši biezos krūmos. Atnākusi ziema, kaķis vairs nekā nevarējis laukā samedīt un mājas krājumi arī beigušies. Palikuši tikai vairs miežu plāceņi, kuri gan patikuši pelītei, bet kaķim gribējies gaļas un tauku. Domājis, domājis — pēdīgi teicis pelītei: “Vai zini ko? Iedod man vienu plāceni, šodien man jāiet kristībās!”
Pelīte iedeva kaķim plāceni, un tas atkal ar līkumu aizlingoja uz tauku podiņu. Garšīgi saēdies, pārnāk ap pusnakti mājā. Pelīte jautā: “Kas tad ir tavs krusta bērns, dēls vai meita, un kādā vārdā viņu nokristīja?” Kaķis atbild, ka esot dēls un esot nokristījuši par Iesācīti.
Paiet pāra dienas un kaķim atkal gribas tauku. Pārnācis no lauka, viņš saka: “Man atkal otram kaimiņam ir piedzimis dēls un mani lūdz kūmās. Iedod man, pelīt, vēl vienu plāceni!” Pelīte iedeva kaķim plāceni, un tas atkal ar līkumu aizlingoja uz mežu, kur atradās tauku podiņš. Kad nu viņš, labi paēdis, pārnāk mājā, pelīte atkal prasa: “Kāds nu šoreiz krustdēlam vārds?” “Pustukšītis”, atņurd kaķis it kā iedzēries, uzkāpj uz krāsns un guļ. Paiet vēl kāds laiciņš, un kaķim jau atkal iegribas tauku. Viņš pieiet pie pelītes un saka: “Man trešajam kaimiņam piedzimis dēls un mani lūdz kūmās. Iedod man vienu plāceni!” Pelīte iedeva kaķim plāceni, un tas nu atkal met savu līkumu uz tauku podiņu. Šoreiz viņš izēd visus taukus, nolaizās un iet lēnām uz māju. Pelīte atkal prasa: “Nu kā tad tavu krustdēlu sauc?” — “Iztukšītis”, īsi atņurd kaķis un kāpj uz krāsns sildīties.
Šoreiz ārā bija drusku aukstāks un viņam ķepas bija nosalušas. Aukstums nu arī vairs neatlaidās. Mazie kustonīši bija sabēguši savās alās, un lielie nebija pa kaķa spēkam. Pagāja vēl kādas dienas, un kaķa klētī nebija vairs ne gaļas ne plāceņu. Ēst gan gribas, bet kur ņemt? Bēdājās viens, bēdājās otrs, bet pēdīgi pelīte iesaucās: “Ko tur bēdāties? Mums taču mežā ir tauku podiņš. Iesim turp, ēdīsim taukus un kādu laiku būsim paēduši!” Nu iet abi uz mežu, skatās — podiņš tukšs. Pelīte iztrūkusies jautā: “Kur tad tauki palikuši?” Nu tik viņa sāk pārdomāt arī par kristībām, uz kurām kaķis gājis ar plāceņiem. Žēlodamies viņa pārmet kaķim: “Ai, kaķīt, kā tu mani mānīji! Nevis uz kristībām tu gāji, bet tauku ēstu!” “Kas tev par daļu, kur es gāju?” kaķis uzkliedza. “Apēdu taukus, apēdīšu arī tevi!” Kaķis jau gribēja sagrābt pelīti, bet viņai izdevās ātri paslēpties zem koku saknēm.
No tā laika pele arvien bēg no kaķa, kamēr kaķis no savas puses gūsta peli.

8

Aita ēdusi sienu ar gardu muti; bet suņam, to redzot, radusies skaudība. Viņš skatījies, skatījies, uzlēcis uz siena un aizdzinis aitu projām. No tā nu esot cēlies sakāms vārds par skaudīgu cilvēku: “Sēd kā suns uz siena: ne pats ēd, ne aitai dod.”