58 mazsunīšu vidū, kas jūnijā Ulubelē nonāca no suņu pavairotavas, kur dzīvoja baisos apstākļos netīrībā un šaurībā, 9 gadus vecā Ļiza bija pamanāma uzreiz. Pēc uzvedības īsta “priekšniece”, vecākā no visām suņu meitenēm, lielākā augumā un ar vispamanāmākajām veselības problēmām: neārstētas alerģijas dēļ no kažoka bija palikušas tikai atmiņas, acis un āda iekaisušas. Bet nopietnākā problēma nemaz nebija uzreiz saskatāma – pēc apskates ārsti viennozīmīgi atzina, ka Ļiza ir pilnībā neredzīga. Kaut arī likās, ka viņa spēj saskatīt gaismēnas un kādas kustības, iespējams, Ļiza vienkārši ilgā laikā bija tik ļoti pielāgojusies, ka spēja bez problēmām orientēties telpā.
Kad mazsunīši bija atkopušies un gatavi adopcijai, tie viens pakaļ otram sava cilvēka rokās aizbrauca mājās, bet Ļiza kā palika tā palika patversmē – viņu neizvēlējās…
Čiepa arī bija īpaša šajā 58 suņu pulciņā – viņa patversmē nonāca jau kucēnu gaidībās, tāpēc dzīvoja atsevišķā istabiņā. Smagās dzemdībās laidusi pasaulē 2 mazuļus, izbarojusi, izauklējusi un ielikusi rokās jaunajiem saimniekiem, Čiepa beidzot arī pati bija gatava jaunai dzīvei un tika iemitināta istabiņā kopā ar patversmē palikušo Ļizu.
Ļiza un Čiepa ļoti pieķērās viena otrai, sadraudzējās un kļuva nešķiramas. Čiepa bija Ļizas acis šajā pasaulē, bet Ļiza Čiepai deva tādu drošības sajūtu, kāda, iespējams, visu dzīvi bija trūkusi. Un mēs sapratām, ka adopcijai viņas dodamas tikai abas kopā.
Smuko jauno Čiepiņu labprāt ņemtu daudzi, bet nosacījums, ka abas adoptējamas kopā, atvēsināja prātus. Un tā Ļiza un Čiepa dzīvoja patversmē, viena otru pieskatīdamas un cerēdamas sagaidīt Savu cilvēku.
Kristīne Ulubeles lapā ieraudzīja video, kur abas patversmē palikušās sunītes spēlējas un priecājas viena par otras sabiedrību un saprata, ka viņu ģimene un tajā mītošā toiterjeru meitene gaida savās mājās tieši Ļizu un Čiepu. Gaida abas divas kopā tur, Zviedrijā.
Ceļojums bija satraucošs, bet mūs visus mierināja doma, ka Čiepa un Ļiza iedrošina un sargā viena otru. Tikko saņēmām vēstuli no Ļizas un Čiepas:
“Esam mājās! Esam ieguvušas mīlošu ģimeni, kurā palēnām, bet pārliecināti mācāmies, kā tas ir – būt mīlētam… Ceļš nesākās viegli, bet palēnām saprotam, ka viss ir iespējams, ja ir pacietība, sirdī siltums un cerība, ka viss būs labi!!! Esam sapratušas, ka gulēt gultā ir foršākais, kas var būt! 😄 Mantiņas? Protams, ar tām tak var spēlēties!…mēs to vienkārši nezinājām… Siers, SIERS, SIEEERS!!!-izdarīsim visu, ko gribēsi, tikai iedod vēl gabaliņu siera! 🤩 Vēl mācāmies, ka tas ir tik normāli – būt samīļotai. Ka pastiepta roka nozīmē glāstu un ka tas nesāp… Ka, ja paņem uz rokām, tas nenozīmē, ka sekos kas slikts… Vēl tāls ceļš ejams, vēl tik daudz jauna jāiemācās un jāatklāj!!! ❤ Sniegoti sveicieni no Zviedrijas ziemeļiem – Čiepa un Ļiza 🤗❤”
Paldies, Kristīne par jūsu ģimenes sirdssiltumu abām meitiņām! Skaistu Ceturto Adventi un lai gaiši un priecīgi Ziemassvētki jums visiem tālajos Zviedrijas ziemeļos!
