Labdien!
Veiksmīgu jums visiem jauno gadu – gaišas domas dzīvnieciņiem, lai ātri atrod sev mājas!
Decembra vidū, pirmssvētku noskaņā devāmies pie jums ar mūsu suņa Ārčija un kaķenītes Tajas vēstulēm, kārumiem, kā arī mūsu ceptajiem cepumiem jums – darbiniekiem. Es ceru, ka visiem pietika, vēstules izlasītas 🙂
Drīzumā pošamies atkal uz jūsu pusi ar makulatūras kaudzi. Mūsu ģimene kļuvusi par makulatūras savākšanas punktu visiem mūsu radiem, jo visi zina, ka vedam to regulāri uz Ārčija un Tajas bijušo patversmi!
Ar sveicieniem,
Maija, Ārčija un Tajas (un vēl 5 dzīvnieku 🙂 ) saimniece
Vēstule no Ārčija:
Sveiciens pirmssvētku laikā!
Jums par sevi ziņu dodu es – melnais suns Ārčijs, es pie jums pirms nepilniem 2 gadiem nodzīvoju garus mēnešus (no jūlija līdz aprīlim), līdz Lieldienās tiku mājās!
Mana saimniece jau vairākas reizes ir rakstījusi, kā man klājās, bet tā kā tuvojas Ziemassvētki un saimnieki atkal ar makulatūru, palagiem, utt. pielādējuši visu mašīnu un pošas uz jūsu pusi, nolēmu nodot līdzi arī sveicienus no manis. No manis dāvana visiem patversmes suņiem – mans mīļākais kārums! Es ceru, ka visiem pietiks, ko svētkos likt uz kārā zoba!
Kamēr mani mazie saimnieki (8 gadīga meitene un 5 gadus un 2 gadus vecie puiši) priecājas par sniegu, es par to nemaz tik laimīgs nejūtos. Vispār esmu āra suns, abi ar savu draudzeni dzīvojam ārā, kas man ļoti patīk, jo mums ir milzīgs dārzs kur izskrieties, mums pat ir atvēlēta vesela dārza daļa, kur varam rakt bedres, dzenāt peles un kurmjus uz nebēdu!
Tagad gan, ja ejam uz to pusi, pašiem mums jāuzmanās, jo zem sniega vairs nezinam, kur bedre, kur ne… Taču, tiklīdz uznāk vēsais laiks, man negribas neko ne rakt, ne darīt, gribu tikai siltumā gulēt. Tiklīdz atveras mājas durvis, esmu iekšā priekšnamā, kas ir mūsu abu istaba! Tur mēs ēdam un ziemā guļam. Mana draudzene labprāt izskrien pa dārzu, ja saimnieki liek iziet ārā, bet es ne, es tad sastingstu, nekustos, neko neredzu un nedzirdu un dažkārt pat mēģinu aizturēt elpu, lai tikai viņi mani neredz un neliek iet ārā. Viņi man saka, ka pirms nakts jāiziet ārā! Bet es nekustos, bet, ja ļoti vajag, tad tik skumji uz viņiem skatos, ka viņiem paliek mani žēl un man ļauj gulēt uz siltās sedziņas. Dažkārt guļu un prātoju – kā gan es izturēju to varen auksto ziemu pie jums, ārā, būdā? Taču paldies jums liels, ka drīkstēju šos garos mēnešus pie jums dzīvot, kā tad savādāk es būtu saticis savus mīļos saimniekus? Es ļoti mīlu savus saimniekus. Mēs mūsu saimnieku mašīnas pazīstam jau pēc skaņas un skrienam pretī. Es vienmēr aiz priekiem, ka viņi ir atbraukuši, griežos ap sevi un saimnieki saka, ka es dejojot prieka dejas! Ja saimnieki aizbrauc kādā ceļojumā, tad gan es ļoti skumstu. Es jau kādas dienas iepriekš jūtu, ka viņi kaut kur dosies un palieku ļoti rāms un skumjš. Mana mazā saimniecīte vienmēr raudādama brauc prom, viņai žēl atstāt zvēriņus, bet es cenšos saprast, ka saimniekiem gribas arī pabraukāt apkārt. Un mūs taču neatstāj vienus, par mums vienmēr rūpējas kaimiņi un saimnieku vecmamma! Taču kādas prieka dejas mēs visi dejojam, kad atkal satiekamies!!! Ar laiku saprotu, ka mani neatstāj vienu, viņi taču vienmēr atgriežas!
Man ļoti ļoti gribās, lai mani bužina, mīļo, piekļauj sev klāt. Es pieplokot kā dadzītis, man saka! Un vēl man saka, ka es esot brīnišķīgs suns, bezgala pateicīgs un mīļš! Saimnieki man saka paldies, ka es viņus patversmē tik ilgi gaidīju…
Neiztiekam arī bez blēņām, protams… Kur nu bez tām. Mums ļoooti patīk rakt bedres, nu ļoti. Ne tikai tur, kur mums atļauts, bet arī, piemēram, zem savas būdas. Nu ko lai citu dara, ja tur dzīvoja kāds dzīvnieks?? Ai, kā saimnieki rājās, visa mājas priekša dažkārt bija kā uzarta – mājas siena un kāpnītes ar zemi, viss ar zemi! Mēs tik sparīgi abi strādājām, lai tiktu pie šīs peles vai nezinu, kas tur dzīvoja, bet saimnieki tik raka visu ciet. Dažkārt gan mums pašiem bija jāuzmanās, lai neiekristu pašu izraktajā bedrē, jo tā bija tik liela, ka pāri tikt varējām tikai ieskrienoties un atsperoties. Un tad, ko jūs domājat, kādu dienu atbrauca vīri, nocēla mūsu būdu nost un arī sāka rakt!
Trakākais bija, ka saimnieki par to priecājās! Neko nesapratām. Pagāja dienas, cilvēki sāka likt kaut kādus akmeņus mūsu bijušās bedres vietā! To saucot par bruģēšanu, saimnieki teica. Nu mūsu būda stāv vecajā vietā, tai ir stabils pamats, ko saucot par bruģi. Parakt vairs nevaram, toties jāatzīst, ka skats patiesi ir skaistāks, nekā kad tur bija tranšeja…
Mana draudzene ir 2 gadus veca labradora jauktenīte, brīnišķīga suņu meitene! Esam nešķirami, visur ejam kopā! Esam vienojušies, ka viens otru nenodosim, tāpēc, ja atskan saimnieku jautājums „kurš to izdarīja?!?” mēs abi noliecam galvu un aizejam katrs savā virzienā. Un saimnieki nekad nezina, kurš vainīgs pie bedres rakšanas. Tikai, ja kādreiz mūsu purniņš vai ķepas ir ar acīmredzamu zemes kārtu, tad gan tiekam ātri atšifrēti…
Saimnieki ar mums dodas pastaigās, bet mums gribētos staigāt bez apstājas. Vienmēr, kad ieraugu pavadu, es aiz sajūsmas lecu, smilkstu un priecājos – tā es daru jau kopš mani atveda uz mājām. Bet, ja pastaigās netiekam, tad kādreiz sēžam abi blakus, viens pret otru atspiedušies un veramies tālumā…
Gribu piebilst, ka mūsu mājās mēs neesam vienīgie dzīvnieki! Pundurtrusis un jūrascūciņa manī izraisa lielu interesi, bet redzu viņus tikai tad, ja viņi tiek vesti pie ārsta. Pa logu redzu iekšā mājā dzīvojamies 3 kaķenes, vecākā ir no kādas citas patversmes, bet jaunākā pavasarī atbrauca no manas bijušās patversmes! Jāatzīst, vienmēr, kad saimnieki atgriežas no Ulubeles, esmu nedaudz satraucies, apostu riepas un sajūtu pazīstamas smakas. Saimnieki saka, lai es neuztraucoties, ka es vienmēr būšot viņu mīļais suns un mani nevienam neatdošot, taču es vienalga nedaudz sastingstu.
Paldies, ka palīdzat tik daudziem maniem bēdu brāļiem un māsām atrast jaunas mājas! Arī, ja tas nenotiek ātri, esmu drošs, ka katru dzīvnieku gaida tieši viņa īstais saimnieks, gluži kā tas bija ar mani!
Ar gaišiem svētku sveicieniem,
Ārčijs
Vēstule no Tajas:
Labdien!
Esmu kaķenīte Taja, pie jums nodzīvoju pavisam īsu laiku, kādas dažas nedēļas. Bija marta beigas un kādu dienu patversmes kaķu mājā ienāca ģimene ar 3 bērniem. Teica, ka mājās jau esot divas kaķenes, bet tagad gribot vēl vienu, melnbaltu. Izrādās, ģimene jau abus pirmos kaķus arī gribējusi melnbaltus, bet ne viens, ne otrs tāds nav. Saskumu, jo sapratu, ka tā kā neesmu melnbalta, man mājas nespīd… Taču, man tik ļoti iepatikās saimnieku meitiņa, ka pieplaku pie viņas un viņa mani paijāja, mīļoja… Un manī radās cerība, varbūt tomēr tikšu mājās? Un patiesi, biju jau izkausējusi šīs ģimenes sirdis un, daudz nedomājot, mani sāka gatavot ceļam uz mājām!
Sākums mājās bija vieglāks, nekā saimnieki mani brīdināja. Mājās mani jau gadīja abas mājas kaķenes – 9 un 5 gadus vecās. Nekāda vieglā iepazīšanās mums nebija, bet nebija arī kautiņu. Māja ir tik liela, ka mierīgi varēju kaut kur ielīst un nerādīties acīs kaķenēm. Ja mums gadījās sastapties, tad es vienkārši sastingu, aizvēru acis un gaidīju, kad otra beigs uz mani rūkt vai kā citādi izrādīt ziņkāri. Pagāja dienas un viss sakārtojās, viena otru pieņēmām, kaut jāsaka, ka vecākā kaķene īsti nav uz draudzēšanos, bet ar vidējo gan saprotos lieliski, kopā dauzāmies, skrienam!
Kad mani atveda mājās, laikam biju diezgan izsalkusi. Kā saimnieki pazuda no mana redzes loka, tā biju uz galda pie ēdiena un ēdu visu, kas tur bija! Darbojos arī kā putekļu sūcējs, jo mazajam 2gadīgajam puisītim bieži kas nobirst pie galda zemē, bet es to ātri apēdu! Barības trauciņi mums vienmēr pilni, tāpēc ar laiku sapratu, ka varu būt mierīga, man vienmēr būs ko ēst!
Esmu kļuvusi krietni apaļāka, nekā kad mani atveda mājās. Ja virtuvē gatavo ēst un labi smaržo, mēs visas trīs esam klāt un ņaudam. Kādreiz mums arī kaut ko iedod, ja saimniekam liekas, ka mēs to drīkstētu ēst. Tad visas trīs satupstam un ēdam!
Kad mani paņēma no patversmes, biju tikko izslimojusi kādu slimību un saimniekiem stāstīja, ka cerams, ka viss izārstēts. Izrādījās, ka tomēr vēl līdz galam nebiju tikusi vaļā no iesnām. Saimnieki ļoti uztraucās, viņi nekad nebija redzējuši, ka kaķis šķauda iesnas ārā! Mani aizveda pie daktera, saņēmu zāles un nu mani regulāri bija jāved uz potēm un pārbaudēm. Taču tas viss veiksmīgi garām, tiku izārstēta. Vienīgais, kas man atgādina par iesnām, ir tāda urkšķoša skaņa, kad guļu un elpoju. Taču daktere brīdināja, ka tā varot būt, tāpēc visi ar šo esam apraduši un tas nevienu netraucē!
Mani ļoti interesē pundurtrusis un jūrascūciņa! Varu ilgi ilgi sēdēt pie viņu būrīša un vērot viņus, un ja vēl šie tiek paskrieties, tad man ir pavisam jautri! Ar trusīti dauzos, kaut jāsaka, man sākumā no viņa bija bail! Tas nekas, ka viņš 3x mazāks par mani, kad viņš skrēja man virsū, es muku prom. Tagad zinu, ka jāuzlec uz krēsla un no augšas „jāuzbrūk”, jo uz krēsla trusis uzlekt nevar!
Man ļoti patīk gulēt uz palodzes un skatīties, kas notiek dārzā. Parasti redzu abus melnos suņus, taču siltajā laikā stundām ilgi varu pētīt mušas, odus vai citus lidoņus aiz loga, un ja tiem gadās ielaisties iekšā, tad esmu pavisam priecīga! Citreiz aiz sētas gadās redzēt tādus brīnumus kā stirnu vai lapsu! Saimnieki man bieži saka, cik labi, ka patversmē nebija melnbalta kaķa, savādāk viņi nebūtu tikuši pie manis! Viņi saka, ka es esot vismīlīgākā no visām 3 kaķenēm, mani patiesi var mīļot, ņurcīt un nēsāt, es neko nesaku. Tiklīdz atveras kādas guļamistabas durvis, tā es esmu iekšā gultā un glaužos klāt! 5 gadīgais puisītis citreiz saka, lai pa nakti viņa istabas durvis atstājot vaļā, viņam patīkot, ja kaķis pie viņa nākot gulēt. To es arī izmantoju!!!
Kaut arī mājās esam septiņi dzīvnieki un saimnieki saka, ka nu ir gana, manuprāt nekad nevar teikt nekad, tāpēc varbūt nebrīnītos, ja notiktu tas, ko no mums atvadoties teica patversmes darbinieki – nu tad ceturtais kaķis būs melnbalts!
Ar saimniekiem nosūtu kādu gardu konservu kā sveicienu no manis!
Paldies par jūsu rūpēm, paldies par doto iespēju dzīvot pie jums, līdz katrs no mums atrod savas jaunās mājas!
Mierpilnu svētku laiku vēlot,
Taja
