Ulubele

Labdien,
3.februārī paņēmām āpgādībā divus skaistuļus – kucīti, kuru nosaucām par Bellu un suņu puiku – Bruno.

Suņukiem iet ļoti labi, jau pirmajā dienā pierada pie jaunajām mājām un teritorijas, aprēja visus, kas nāca ciemos. Pagalms ir ļoti liels, tāpēc, viņiem ir, kur likt savu enerģiju. Ir jau apguvuši dažas pamatkomandas, kā “šurpu”, “sēdēt”, un ar grūtībām “gulēt”, bet pie tā mēs vēl strādājam.

Labdien!
Vēlos sava tēta vārdā nosūtīt Jums stāstu par to, kā viņam un viņa adoptētajai kaķenītei Pūciņai klājas. 15.maijā viņš aizbrauca pēc sava liktenīgā kaķa. Un kā viņš teica, Pūciņa ir iekritusi ne tikai acīs ar savu krāsaino kažociņu, bet arī sirdī. Tēta stāsts:
“Ir riņķī jau vairāk kā nedēļa un Pūciņa ir iedzīvojusies. Vienmēr sagaida mani mājās, sēžot virtuvē pie loga. Pūciņas mīlīgās acis lūkojas, kā es pārrodos mājās. Tālāk seko stāstījujms par to, kā viņai pa dienu gājis un kas noticis otrpus logam. Tad kā jau jaunkundzei pieklājas Pūciņa parāda, ka jāiet pusdienās un tiek iedots kāds kārums.
Pūciņa vakaros saritinās manā klēpī un kopā tiek vērots TV, vai sēdēts pie datora. Mīļākā vieta, kur gulēt, ir mans spilvens vai uz gultas malas.
Viņa nav liela blēņdare, tikai aizkari pie logiem gan viņai nepatīk, tāpēc tos Pūciņa prot skaisti noraut. Es nedusmojos, jo kā gan uz tādu skaistuli un mīļuma iemiesojumu var dusmoties.
Tomēr visā visumā Pūciņa ir lieliska kaķene un mēs sadzīvojam kā cimds ar roku.”
Alvis un Pūciņa

P.S. Klāt arī pievienoju bildes. Pūciņa gan ir kustīga un pagaidām viņai labāk patīk, ka viņu glauda, nevis iemūžina ar fotoaparātu.

Kriksim sākums nebija laimīgs – kāda dzīvokļa īrnieki bija viņu atstājuši vienu pašu un pēc vairākām dienām viņu atrada dzīvokļa saimniece un atveda uz patversmi. Ilgi viņš tur nesabija, jo otrajā dienā atnācām mēs un paņēmām viņu līdzi. Tobrīd viņš bija vienīgais kaķēns patversmē, pusotru mēnesi vecs.
Pirmās dienas mazulis slēpās aiz dīvāna un tikai brīžiem sadūšojās nākt draudzēties, bet pēc dažām dienām bija apradis ar jauno vietu un sāka ar mums draudzēties.

Tagad mīļāku kaķi grūti iedomāties, un Kikī pārdzīvo, ja tiek uz nedēļas nogali atstāts viens. Dažreiz mēs domājam, ka tas tāpēc, ka viņš atceras, ka kādreiz ir atstāts.

Nu jau runčukam ir 7 mēneši, gāž podus (burtiskā nozīmē), dauzās apkārt un skaļi paziņo visas savas patikas un nepatikas. Ne mirkli neesam nožēlojuši, ka viņu paņēmām, jo astainis vienmēr padara dzīvi interesantāku un mājas siltākas.

Gunda & Oskars

Labdien!
Maijā no Līču dzīvnieku patversmes paņēmām suņuku. Viņš kopā ar savu mammu un brāļiem un māsām (kopā 5) tika atvesti uz patversmi no mazdārzinu Rūķīšu kolonijas. Pielikumā nosūtu jums bildītes ar suņuka jaunām mājām un draugiem.

2013.gada 12.maijā vienas no Līču dzīvnieku patversmē nonakušās rudās kucītes 5 kucēniem 2,5 mēnešu vecumā sāka sava ceļu uz jaunajām mājām Allažu pagastā, kur notiek pirmā iepazīšanās ar veco saimnieku Ringo.

Viss ir labi un mazais tiek pieņemts saimē. Vēl tik jāskatās ko par suņuku teiks 2 mājas kaķi.
Pēc pirmajiem iespaidiem suņuks, kam tika piešķirts vārds Ķimels, mazliet atpūtās un saldi nogulēja visu atlikušo dienu

Pastaiga ar suņu vectētiņu ir droša un patīkama

Iepazīšanās ar svītraino kaķeni Grietu, kas arī atceļojusi no Līču patversmes, tik pirms pieciem gadiem, un viņas dēlu runčuku Miku.

Ķimelis jau mazliet paaudzies un jūtas svarīgs kopīgi ar lielo Ringo nesot koku!

Un ir tik labi atpūsties kopā ar savu lielo draugu!

Tas esmu es – Ķimelis un man tagad ir 5 mēneši. Esmu paaudzies un liels un ļuku ausis sacelušās, lai labāk dzirdu un varu sargāt māju. Esmu daudz jau iemācījies, esmu kļuvis stiprs, ātri skrienu, augstu lecu un drīz iešu skolā Siguldā. Sveicieni visiem Līču patversmes iemītniekiem un novēlu katram atrast jaukas mājas. Man manas jaunās mājas patīk. Mani te mīl un es arī visus mīlu. Pat tos jocīgos kaķus, kas nemāk ar mani spēlēties.

Ar sveicieniem
Liena

Šodien aprit tieši seši mēneši, kopš mazulīte Terija pievienojās mūsu ģimenei. Kopā esam pavadījuši piedzīvojumu bagātu, našķu pilnu vasaru!
Sveicieni Ulubelei!

Terija, Gunta, Viesturs

Ulubeles melnā skaistule ir kuļuvusi par īstu pilsētas karalieni.

Paldies visiem darbiniekiem, kuri izčubina un pamāca suņus, jo sune Feja ir ļoti daudzīga, mīļa pret saimniekiem un ciemiņiem, arī mājas noteikumus un komandas apgūst ļoti ātri.
Paldies arī Ulubeles citiem iemītniekiem – Feja ir apradusi pie citiem suņiem, lieliem uz maziem, tāpēc uz ielas neaprej katru astaini, bet mēģina ar to sapazīties 🙂

Sveicieni,
Paula un Feja

Labdien!
Nu jau pusotru nedēļu kopā ar mums ir Belliņa (tādu vārdiņu izdomāja meitiņa, jo bella itāliski nozīmē skaista). Ļoti jauka, mīļa un kārtīga, apmēram 3 mēnešus jauna suņu meitiņa. Iekaroja mūsu sirdis vienā momentā!!!

Lielākā draudzene ir mūsu meitiņa Emīlija, bet visus pārējos arī uzpasē, uztraucas, ja kāds brauc uz darbu vai vienkārši uzkāpj otrajā stāvā. Pašai jau arī patīk kāpt augšā, tikai ar to lejā kāpšanu tā bailīgi vēl sanāk, grib, lai nones opiņā, bet tā kā pasmaga mums tā skaistulīte (tomēr veseli 11 kg), tad nākas vien mācīties pašai un bailes ir jāpārvar.
Vispār esam ļoti pārsteigti, cik Belliņa ir kārtīga – visā laikā tikai divas peļķes mājās sataisīja un tad no uztraukumiem, ka ciemiņi bija. Neko nemango un nočiept neko ēdamu arī necenšas, kādu mantu vai čību gan :):):) bet, ja saka, ka nedrīkst, tad uzreiz atdod.
Viens lampas vads gan ir sagrauzts. Toties tagad visus vadus tētis novāca un salika tā, ka vairs klāt tikt nevar.
Gulēšanai gan ir saimnieku lielā gulta izraudzīta… tā kā suņuks būs liela auguma, tad nāksies kaut ko domāt, lai visi varētu sarūmēties :):):)

Belliņa bija pie suņu daktera – saņēma poti, čipu un pasi, lai varētu ar mums braukt arī kaut kur ārpus Latvijas.

Pagaidām tas būtu viss.
Paldies jums par jūsu darbu!!!
Paldies par mūsu sunīti!!!
Emīlija, Ilze un Aldis