Ulubele

… mums līdzās esošie mīluļi ir tik interesanti un īpatnēji? Tā, piemēram,
kaķi katru dienu pavada līdz pat 18 stundām guļot;
kaķi 30% no laika, ko pavada nomodā, velta sevis kopšanai;
kaķi murrā ar tādu pašu ātrumu kā dīzeļdzinējs – 26 apgriezieni sekundē;
kaķa ausis ir spējīgas pagriezties par 180 grādiem;
lai kaķis redzētu, pietiek ar vienu sesto daļu no tā apgaismojuma, kas nepieciešams cilvēkam;
kaķis spēj sadzirdēt skaņas 50-60 kHz frekvenču diapazonā, Suņiem šis diapazons svārstās ap 40 kHz, savukārt cilvēkiem – 20 kHz;
kaķis asti šūpo brīžos, kad nevar izlemt – atstāt savu teritoriju vai ne;
cilvēki suņus kā mājdzīvniekus ir turējuši vairāk nekā 12000 gadu;
suns sava pirmā dzīves gada laikā sasniedz tādu attīstības pakāpi kā cilvēks tikai 15 gadu laikā;
suņa sirds sitas gandrīz divreiz ātrāk nekā cilvēka sirds;
87% suņu saimnieku atzīst, ka televizoru viņi skatās kopā ar suni;
suņa oža ir 100000 reižu stiprāka nekā cilvēkam.

sagatavots pēc TV NET, 2007.gada 4.oktobra informācijas

1925.gadā uz tālo Nomas pilsētiņu Aļaskā kamanu suns Balto nogādāja medikamentus. Balto bija suns, kas pilsēta atveda zāles pret difteriju. Savukārt kāds cits suns, vārdā Togo, deva ne mazāku ieguldījumu šajā glābšanas misijā, kas noritēja 65 grādu salā.
Vadošais suns Togo, kura īpašnieks bija norvēģu zeltracis Leonhards Sepala, veica visgarāko ceļa posmu braucienā, kas tagad tiek saukts par Seruma skrējienu (The Serum Run). Sepala un Togo pameta Nomu, lai dotos pretim suņu pajūgam, kas bija ceļā uz turieni ar medikamentiem no 1100 kilometru tālās Nenanas pilsētas. Pēc 275 kilometriem Sepala un Togo sastapās ar šo pajūgu, pārņēma savā ziņā svarīgo sūtījumu un devās atpakaļ uz Nomu. Tikai pēc 250 kilometru brauciena bargajos ziemas apstākļos Sepalu, Togo un pārējos suņus nomainīja Gunnars Kāsens un kopā ar Balto veica atlikušo ceļu, nogādājot dzīvībai svarīgos medikamentus sirgstošajiem Nomas pilsētas iedzīvotājiem.
Balto saņēma visus laurus un Ņujorkas Centrālparkā viņam par godu izveidoja bronzas statuju. Tomēr savu daļu lauru saņēma arī Togo. Norvēģu ceļotājs Roalds Amundsens sunim piešķīra zelta medaļu, un vēlāk Togo kļuva par Lucky Srike cigarešu reklamētāju.

Ilustrētā Zinātne, Nr.01/2007, 5.lpp.

Kad sniegs un aukstums apgrūtina barības atrašanu, daži dzīvnieki dodas ziemas guļā un nelabvēlīgos apstākļus pārlaiž miegā.
Ziema visā dabā nav viegls gadalaiks. Valda aukstums, un to mazumiņu barības, ko būtu iespējams atrast, parasti klāj sniegs, tādēļ tai grūti piekļūt. Taču dzīvniekiem ir izstrādājušies dažādi paņēmieni, kā izdzīvot bargajos apstākļos. Dažas sugas, piemēram, gājputni dodas uz siltākām zemēm. Citi, piemēram, sīļi, ūdensžurkas un vāveres sagatavo ziemai pārtikas krājumus. Daži citi mēģina iztikt ar to, kas atrodams. Un visbeidzot ir dzīvnieki, kuri dodas ziemas guļā.
Lielākie ziemas guļas eksperti mūsu platuma grādos ir eži un sikspārņi. Abi dzīvnieciņi pārstāv zīdītājus, kuru ķermeņa normālā temperatūra svārstās ap 37-38 grādi. Siltuma uzturēšanai būtu jāpatērē daudz enerģijas, un, tiklīdz ezis vai sikspārnis iekārtojies ziemas guļai piemērotā migā, viņa temperatūra stipri samazinās. Tā nokrītas līdz tikai 4 grādiem, kas ir pietiekami zema, lai izvairītos no apsaldēšanās. Vienlaikus šie dzīvnieki gandrīz pārstāj elpot – stundā elpa tiek ievilkta tikai dažas reizes, bet sirdsdarbība palēninās līdz 10 sitieniem minūtā (normālā stāvoklī sirds ritms ir aptuveni 300 sitienu).
Kad visas organisma funkcijas palēninājušās līdz minimumam, dzīvnieki parasti iztiek ar taukiem, kas organismā uzkrājušies vasaras un rudens laikā, kad viņi nopietni pievērsās tam, lai pēc iespējas vairāk ēstu un pieņemtos svarā.

“Ilustrētā Zinātne”, Nr.01/2007, 80.lpp.

Dažādiem kaķveidīgajiem ir katram sava dzīvesvieta. Kura no šo plēsēju sugām uz Zemes sastopama visbiežāk?
Kaķiem parasti ir ļoti specifiskas prasības attiecībā uz dzīves vidi. Šīs prasības lielākajai daļai sugu nosaka izplatību, kas savukārt ļoti cieši saistīta ar attiecīgo biotopu izplatību, kuros konkrētās sugas pārstāvji vēlas uzturēties. Tā, piemēram, Iriomotes mežakaķis jeb jamamaja ir sastopams tikai uz Japānai piederošās Iriomotes salas, savukārt leopardi izplatīti daudzviet Āfrikas un Dienvidāzijas mežainajos apgabalos. Absolūtais izplatības un pielāgošanās rekords kaķveidīgo plēsēju visū pieder pumai, kas apdzīvo teritorijas no Kanādas arktiskajiem apgabaliem līdz pat Meksikas tuksnešiem, kā arī Floridas purvus, Brazīlijas tropiskos mežus, Andu kalnus un plašās Argentīnas un Čīles pampas. Pumas nav pārāk izvēlīgas attiecībā uz barību vai dzīvesvietu un tāpēc ir spējīgas izdzīvot tik daudzās un dažādās vidēs.

Jaunākie pētījumi liecina, ka suņa agresivitāte ir atkarīga no tā krāsas.
Spāņu zinātnieki no Kordovas universitātes veikuši personības testus 51 angļu suņu šķirnes pārstāvim, kuru apmatojuma krāsa bija no pavisam gaišas līdz raibai un melnai. Pētījums tika veikts kucēniem – tādejādi zinātnieki nodrošinājās, lai uzskatāmi atklātos suņa dabiskais raksturs, neņemot vērā audzināšanas faktorus.
Pētījums apliecināja, ka visagresīvākie ir suņi ar pavisam gaišu un rudu apmatojumu. Tiem sekoja melnie, bet brūnie palika pēdējā vietā.

“Ilustrētā Zinātne”, Nr.06/2007, 15.lpp.

Apglabātie čiribaju suņi bija līdzīgi miniatūriem mūsdienu zelta retrīveriem. Tiem bija bēšs vai zeltains garspalvains kažoks.

Aizvēsturiska Peru indiāņu cilts čiribaji tik ļoti mīlējuši savus suņus, ka apbedījuši tos īpašā suņu kapsētā. Kāds arheologu kolektīvs to noskaidrojis, veicot izrakumus kapsētā, kas atrodas uz DA no Peru galvaspilsētas Limas – šajā apvidū laikā no aptuveni 900. līdz 1350.gadam pastāvēja čiribaju kultūra.
Senajā suņu kaspētā arheologi atrada 43 labi saglabājušos dzīvniekus, kas dzīvojuši pirms aptuveni 1000 gadiem. Suņi ir dabiski mumificējušies Ilo ielejas tuksneša sausajās smiltīs.
Suņu apbedījumi liecina, ka čiribaji ticējuši viņu pēcnāves dzīvei. Šādu pārliecību arheologi līdz šim konstatējuši vienīgi Senās Ēģiptes kultūrā.

“Ilustrētā Zinātne”, Nr.12/2007, 34.lpp.

Itālijas ziemeļu pilsētā Udīnē atklāts veikals, kurā cilvēki nedrīkst ienākt bez suņiem. Veikalu atklāja stiliste Eleonora Martina, kas rada apģērbus vienīgi dzīvniekiem. Savukārt, doma par šāda veikala atklāšanu pieder Itālijas fotogrāfam Džanfranko Andželiko Benvenuto.
Pie veikala ieejas ir liels uzraksts “Es pagaidīšu ārā“, taču tas ir adresēts dzīvnieku īpašniekiem, nevis četrkājainajām radībām. Šāda veikala atklāšana iepriecināja dzīvnieku tiesību aizsardzības organizāciju pārstāvjus, kuri uzsvēra šāda tipa tirgotavu nepieciešamību visās Itālijas pilsētās.

LETA-RIA NOVOSTI, 2008.gada 29.janvārī

Kolumbijā policija radusi jaunu pieeju, kā cīnīties ar marksistu dumpiniekiem jeb Kolumbijas revolucionāro bruņoto vienību, kura pastrādā teroraktus, publiskās vietās izvietojot spridzekļus. Lai atrastu nesprāgušās bumbas, kolumbieši talkā sauks žurku vienības, bet “sapieru blices” locekļu muguras piesegs… kaķi.
Kaķi, vārdā Tomass un Pablo, Kolumbijas pilsētas Bogotas laboratorijā jau tiek apmācīti sadarbībai ar 14 žurkām. Laboratorijas vadītājs Luiss Mendezs apgalvo, ka spridzekļu meklēšana uzticēta tieši žurkām, jo viņu ožas dotības ir līdzīgas suņu spējām. Par labu sīkajiem grauzējiem runā arī fakts, ka tie spēj piekļūt grūti aizsniedzamām vietām. Mendezs britu avīzei “The Telegraph” norādījis, ka žurkas turklāt ir viegli trenējamas.
Kaķu darbs šajā jaunajā sprāgstvielu meklēšanas procedūrā ir žurku pasargāšana. Viņu uzdevums, kamēr grauzēji dosies izmeklēšanas vietas apošņāšanas tūrē, būs pasargāt žurkas no citiem kaķiem vai iguānām.
Žurku treniņu programma ilgst divus līdz trīs mēnešus, bet sākas, tiklīdz mazajam grauzējam apritējis viens mēnesis.
Kad žurkas atradušas kādu spridzekli, tās nostājas uz pakaļkājām, kamēr īstenie sapieri tiek pie atraduma.

” Mājas Viesis”, 03.10.2008.
Autors: JĀNIS KRĒĶIS

Kad 1513.gadā Džovanni Mediči ievēlēja par Romas pāvestu ar Leona X vārdu, viņš no Portugāles karaļa Manuela I saņēma milzīgu dāvanu – baltu ziloni, vārdā Hanno (itāļu val. – Annone), ko jūrasbraucēji bija pārveduši no Indijas.
Pāvests ziloni iemīļoja jau tūdaļ pēc tā uzdāvināšanas. Sākumā balto milzeni iemitināja nožogojumā, ko izveidoja blakus Belvedera pilij Vatikānā, bet vēlāk pārvietoja uz dzīvi īpaši būvētā ēkā līdzās Svētā Pētera katedrālei.
Tomēr pāvesta prieki nebija ilgi. Divus gadus pēc ierašanās Itālijā zilonis saslima, un visi centieni viņu izdziedināt izrādījās nesekmīgi. Kad 1516.gada 8.jūnijā Hanno nobeidzās, sērojošais pāvests Leons atradās viņam līdzās. Neilgi pēc tam zilonim sarīkoja karaliskas bēres Belvedera pagalmā. Izcilais gleznotājs un arhitekts Rafaēls, godinot Hanno piemiņu, uzgleznoja fresku un pāvests Leons X pats sacerēja kapakmens uzrakstu, kas slavināja viņa mīļoto ziloni:

Under this great hill I lie buried
Mighty elephant which the King Manuel
Having conquered the Orient
Sent as captive to Pope Leo X.
At which the Roman people marvelled,
A beast not seen for a long time,
And in my brutish breast they perceived human feelings.
Fate envied me my residence in the blessed Latium
And had not the patience to let me serve my master a full three years.
But I wish, oh gods, that the time which Nature would have assigned to me,

and Destiny stole away,
You will add to the life of the great Leo.
He lived seven years
He died of angina
He measured twelve palms in height.
Giovanni Battista Branconio dell Aquila
Privy chamberlain to the pope
And provost of the custody of the elephant,
Has erected this in 1516, the 8th of June,
In the fourth year of the pontificate of Leo X.
That which Nature has stolen away
Raphael of Urbino with his art has restored.

en.wikipedia.org/ wiki/Hanno_(elephant)

Mehiko atklāts piemineklis klaiņojošam sunim. Bronzas figūra “Peluso” ir aicinājums būt žēlsirdīgiem pret dzīvniekiem, kuri palikuši bez pajumtes. Naudu pieminekļa celšanai no brīvprātīgiem ziedojumiem savāca dzīvnieku tiesību aizstāvju asociācija “Suņu brīnums”. Pasaulē ir desmit šādu pieminekļu.

Suns Peluso vairāk nekā 15 gadus klaiņoja pa galvaspilsētas ielām un šajos gados daudz pārcieta cilvēku nežēlīgās rīcības dēļ. Kad asociācijas biedri sāka par suni rūpēties, viņš bija kurls un cieta no nieru nepietiekamības. Tomēr, pateicoties rūpīgai kopšanai, Peluso nodzīvoja vēl četrus gadus.
“Mēs gribam, lai šis piemineklis visiem atgādinātu, ka pret mūsu mazajiem brāļiem jāizturas saudzīgi,” pieminekļa atklāšanas ceremonijā paziņoja asociācijas prezidente Patrīsija Espanja. “Šie radījumi dzīvo līdzās mums, un to vienīgais pārkāpums ir tas, ka viņi dzimuši uz ielas vai saimnieki viņus pametuši.”

“Vides Vēstis”, 09/2008, 15.lpp.