Ziemas guļa izglābj dzīvniekus

Kad sniegs un aukstums apgrūtina barības atrašanu, daži dzīvnieki dodas ziemas guļā un nelabvēlīgos apstākļus pārlaiž miegā.
Ziema visā dabā nav viegls gadalaiks. Valda aukstums, un to mazumiņu barības, ko būtu iespējams atrast, parasti klāj sniegs, tādēļ tai grūti piekļūt. Taču dzīvniekiem ir izstrādājušies dažādi paņēmieni, kā izdzīvot bargajos apstākļos. Dažas sugas, piemēram, gājputni dodas uz siltākām zemēm. Citi, piemēram, sīļi, ūdensžurkas un vāveres sagatavo ziemai pārtikas krājumus. Daži citi mēģina iztikt ar to, kas atrodams. Un visbeidzot ir dzīvnieki, kuri dodas ziemas guļā.
Lielākie ziemas guļas eksperti mūsu platuma grādos ir eži un sikspārņi. Abi dzīvnieciņi pārstāv zīdītājus, kuru ķermeņa normālā temperatūra svārstās ap 37-38 grādi. Siltuma uzturēšanai būtu jāpatērē daudz enerģijas, un, tiklīdz ezis vai sikspārnis iekārtojies ziemas guļai piemērotā migā, viņa temperatūra stipri samazinās. Tā nokrītas līdz tikai 4 grādiem, kas ir pietiekami zema, lai izvairītos no apsaldēšanās. Vienlaikus šie dzīvnieki gandrīz pārstāj elpot – stundā elpa tiek ievilkta tikai dažas reizes, bet sirdsdarbība palēninās līdz 10 sitieniem minūtā (normālā stāvoklī sirds ritms ir aptuveni 300 sitienu).
Kad visas organisma funkcijas palēninājušās līdz minimumam, dzīvnieki parasti iztiek ar taukiem, kas organismā uzkrājušies vasaras un rudens laikā, kad viņi nopietni pievērsās tam, lai pēc iespējas vairāk ēstu un pieņemtos svarā.

“Ilustrētā Zinātne”, Nr.01/2007, 80.lpp.