Marko patversmē nonāca 2011.gadā kā gadu vecs, bikls, iebaidīts suņuks. Patversmē pieauga, nobrieda un… novecoja. 8 gadu laikā no ziņkārīga puikas kļuvis par opīti, kuram daļēji zudis acu gaišums un kurš visu mūžu tikai iztēlojies par to, kas tas ir – mājas.
Dižciltīgā alabaju kucīte Tara Ulubelē nonāca 2018.gada maijā, kad “saimnieks”- alabaju pavairotājs viņu kā nevērtīgu lietu izmeta uz ielas, atzīstot par pārāk vecu visu dzīvi uzspiestajai pavairošanas funkcijai. Šobrīd Tarai ir 14 gadi, viņa zaudējusi balsi un spēju veikli pārvietoties, taču apbrīnojamā kārtā saglabājusi ticību un paļāvību cilvēkam.
Tara un Marko jau gadu ir draugi un voljēra biedri. Abi tik atšķirīgi un ar tik dažādu likteni, viņi ātri sapratās, atzina viens otra sabiedrību un sadraudzējās.
Kad Karīna atbrauca uz Ulubeli, lai vestu mājās Taru, kā bija ģimenē nolēmuši, viņa pamanīja Marko, kurš, nojauzdams šķiršanos no savas Taras, nervozi mīņājās pie aizvērtajiem voljēra vārtiem un ar vājredzīgo actiņu mēģināja vēl pēdējoreiz saskatīt draudzeni. “Viņam taču arī nav nekādu cerību uz adopciju, vai ne?” – Karīna retoriski pajautāja. “Visticamāk – nav.”
Daži jautājumi, neliels pārdomu brīdis, zvans uz mājām un Karīna, paklausot sirdsbalsij, atvēra vārtiņus arī Marko. Asaras un kamols kaklā tobrīd bija visiem – arī Tarai un Marko. Un viņi aizbrauca uz savām mājām kopā.
Tara un Marko nu dzīvo Karīnas ģimenē Jūrmalā, pieredzot to, ko ne viens, ne otrs savā mūžā nav sajutuši – siltas mājas, mīļus saimniekus un sajūtu, ka esi ļoti ļoti īpašs. Ļoti.
Lai gaišs un svētīts šis Adventes laiks Jūsu mājās, Karīna – mājās, kurā valda mīlestība un rūpes par tiem, kuriem šajā pasaulē bija atlicis tik maz cerību. Apbrīna un pateicība Jums! Paldies par Taru un Marko!
