Sveiki!
Nu jau apritējis vesels gads, kopš Jancis (Jančuks, Janeks, Jāņonkulis) apmeties uz palikšanu pie mums. Pa šo laiku esam pamanījušies viens otru ļoti labi iepazīt un ļoti stipri iemīlēt. 
Jau pirmajā vakarā mūsmājās Jancis droši iekārtojās uz dīvāna mums blakus, it kā uzreiz sapratis, ka šī būs viņa mīļākā vietiņa. Un jau pāris dienas pēc tam Jančuks izlēma, ka naktīs gulēt tomēr visērtāk un vismīļāk ir blakus saimniekiem.
Runčuks ir ārkārtīgi sirsnīgs, vienmēr labā noskaņojumā, vienmēr gatavs pamīļoties un pabužināties. Tāpat arī ar laiku atklājām, ka Jančuks ir ļoti runātīgs, un viņa entuziasma pilnie ņaudieni vienmēr liek pasmaidīt. Jancis gan apzinās robežas un nekad naktīs netraucē, no rītiem nemodina un kopumā ir ļoti pieklājīgs onkulis.
Sākumā gribējām vārdiņu nomainīt, bet Jančuks savu vārdu labi zina un ar to viņu var sasaukt arī no otra dzīvokļa gala. Lai gan tikai uz trim kājiņām, tāpat mincis skrien kā vējš un prot šur tur arī uzlēkt.
Janci stipri iemīļojuši esam ne vien mēs, bet arī visi ciemiņi, kuriem ticis tas gods skatīt runci vaigā. Kautrīgs viņš nav un labprāt viesiem nodemonstrē gan savu prasmīgo stāvēšanu uz pakaļkājām, gan dziedamo balstiņu, kā arī pieņem visus glāstus un čubināšanu, reizēm pat bez liekām ceremonijām ierāpjoties viesiem klēpī.
Vēlamies izteikt milzīgu paldies U komandai, kas par Janci vairākus mēnešus rūpējās pirms mūsu ierašanās patversmē, kā arī īpašu pateicību jaukajai meitenei (diemžēl vārdu nezinām), kura mūs ieveda tieši Janča istabā un iepazīstināja, sakot, ka runcis ir ārkārtīgi mīļš un viņa pati labprāt to adoptētu, ja vien mājās jau nebūtu citi kaķīši. Tas arī mūs pamudināja ātrāk pieņemt lēmumu, par kuru esam pateicīgi katru dienu.
Paldies par brīnišķīgo darbu, ko darāt! Vēlam, lai visiem mīluļiem izdotos atrast mājas, ko saukt par savām, un lai visiem saimniekiem paveiktos ar tikpat lielisku saikni, kāda radusies mums ar Jančuku. 
Ar sveicieniem, Aiva & Harijs
