Drīz jau būs divi gadi kopš esmu mājās un tagad tiešām varu teikt, ka man ir sava Ģimene. Es mīlu ikdienas vienkāršību, daudzās pastaigas, izlūgtos kārumus, draudzību ar kaimiņu suni un dīvānā slinkotas dienas. Tagad tikai manas reizēm skumjās, nopietnās acis atgādina, ka vienmēr nav bijis šādi.
Nemelošu, sākumā jau nebija jaunajās mājās nemaz tik viegli. Nespēju noticēt, ka tiešām mani vairs nepametīs, tāpēc raudāju, kad mani atstāja kaut uz 10 minūtēm vienu. Bail man bija no visa – kāpšanas mašīnā, telpām, svešiem cilvēkiem, putekļu sūcēja, ūdens un jebkā vēl neredzēta. Man bija no jauna jāiemācās uzticēties cilvēkam, tas bija izaicinoši, bet mums visiem kopā tas izdevās. Mani daudz veda dabā, pacietīgi ļāva iepazīt pašam visu svešo. Ikdiena lēnām ieņēma savu rutīnu un man iepatikās zināt, kas sagaida – zināju, kur noslēpts kārums, jutu, kad brauksim uz mežu, sapratu, ka vienmēr kāds atgriezīsies pie manis, sajutu, ka esmu vajadzīgs.
Tā, nu, kad man vairs nav jābaidās un jāuztraucas varu nodoties piedzīvojumiem. Varu ķert kociņu, dubļainām ķepām čāpot pa māju, pa kluso iešmaukt gultā. Varu vērot garām ejošus cilvēkus un lidojošus putnus. Vakarā iegulties saimniekam blakus dīvānā un sagaidīt nopelnīto vēdera kasīšanu. Tā, nu, šogad kaut kā aizdzīvojos arī līdz ceļojumam uz Somiju, iepazinu arī viņu ezerus un mežus. Tagad ir labi. Zinu, ka arī rīt tā būs.
Es ļoti labi atceros, cik nogurdinoši ir baidīties. Es novēlu, ka Jums visiem maniem brāļiem un māsām, kas mitinās ulubelē atradīsies kāds, kas dos laiku, kas nepadosies uz jums un negaidīs, ka jau pirmajā dienā jūs aizmirsīsiet visu līdz šim piedzīvoto. Zinu, ka jums vajadzīga pacietība.
Lai visiem Jums izdevusies diena!