Sveiki!
Atrakstām, jo pagājis jau vairāk kā mēnesis, kopš pie mums mīt runčuks no jūsu patversmes. Norunājām, ka pēc laika dosim ziņu, kā kaķis iedzīvojies. Par laimi – ļoti labi šim te patīk.
Runci paņēmām tieši Ziemassvētkos, tāds kautrīgs un bailīgs būra stūrī gulēja. Tad viņam bija 4,5 mēneši, bija atvests no mirušas tantes dzīvokļa, laikam. Domāju, pēc pievienotajām bildēm atpazīsiet.
Visu ceļu uz jaunajām mājām runcis bija nobijies. Arī atvests mājās, uzreiz noslēpās zem kumodes. Un tā viņš tur nosēdēja divas dienas! Ne ēda, ne dzēra, ne uz tualeti vajadzēja. Ar draugu jau sākām baidīties, ka būs ūdens ar pipeti mutē jālej, bet, laikam saprazdams, kas šim draud, naktī izlīda ārā un gan paēda, gan padzēra. Ar nākamo nakti jau krietni labāk, bet dienā vienalga ļoti bailīgs un visur slēpjas. Pēc nedēļas jau spēlējās ar pelīti, ar tualeti vispār bez problēmām, arī dūšīgi ēd un dzer, bet tikko pamana cilvēka stāvu, tā žvikts zem kumodes vai aiz aizkariem. Sākām bažīties, ka runčuks būs ļoti klusiņš, bailīgs, ņaudiens būs drīzāk kluss pīkstiens.
Taču vēl divas nedēļas pierodot pie cilvēkiem, dauzoņas gars sāka ņemt virsroku pār kautrīgumu.
Vārdiņu bija grūti izvēlēties, bet no sākuma joka pēc iesaucām par Šiku (šiko mantiņu dēļ). Tā arī visbeidzot palikām pie vārdiņa Šiks.
Tagad Šiks ir ļoti draisks, bet nepārspīlējot ar plēšanu, gāšanu, bļaušanu vai ārdīšanos naktī. Ļoti feins runcis. Kad kāds cilvēks ir uz divām kājām, tāds bijīgs nedaudz joprojām, bet ja guļus – tad kāpj virsū, nāk murrāt (daudz un bieži murrā), mīļoties, staipīties. Pa naktīm parasti guļ gultas galā kopā ar mums. Lai arī diezgan aktīvs no rītiem, netrokšņo, kamēr kāds no mums nav devis mājienu, ka esam pamodušies. Uzreiz stāsta, ka nav brokastis iebērtas. Lielākā nodarbe, kopš draugs uzsēdināja Šiku uz palodzes palūkoties, ir vērot putniņus, suņus un mašīnas.
Kopumā runčuks ir ļoti labi iedzīvojies, dūšīgi ēd, kārtīgs ar tualeti un ļoti, ļoti mīlīgs.
Paldies par iespēju šādu feinu kaķi adoptēt!
