Laimīgi kopā!

Labdien, šī ir Zita.

Viņai iet labi, atpakaļ nebrauksim,
Helēna

Suņuks jau pierada pie jaunajām mājām pirmajā dienā un šeit ir dažas bildītes!!!

Sveiki, Ulubeles iemītnieki!

Būs jau pagājuši gandrīz 3 mēneši, kopš paņēmām kaķi no dzīvnieku patversmes Ulubele. Protams, tur bija tik daudz jauku dzīvnieku, kurus gribēju paņemt līdzi, bet nodoms bija tikt pie kaķa. Principā, notika kā parunās – kaķis izvēlējās mūs. Iespiedām nabaga kaķi mazā kastē un vedām mājās.
Nabags bija ļoti pārbijies. Ievedot mājās, kaķis žigli paslēpās zem gultas un pavadīja tur vismaz 7h. Lai nu kā, mēs nenoturējāmies un vilinājām šo ārā ar ēdienu un ūdeni. Laikam saprata, ka nekas ļauns tur nebūs, viņš lēnām sāka sadraudzēties. Bija ļoti tramīgs un bailīgs no visām skaņām.
Iesaucām vārdā Čipis. Likās ļoti atbilstoši un tā vien bija, ka viņš savu vārdu attaisnoja laika gaitā. Nu jau Čipis ir kļuvis mazliet vecāks, izlutinātāks un daudz jautrāks. Protams, kaķis ar raksturu, un redzams, ka pagātnē viņam ir bijuši savi stiķi iemācīti.

Čipim ir liela vājība pret mazām spēļu pelēm un putniem aiz logiem. Jaunajās mājās jūtas kā “kings”. Cenšamies audzināt un mācīt, ko var un ko nevar.
Vispār jau Čipis ir ļoti attapīgs kaķis, tikai arīdzan proporcionāli tikpat spītīgs – viņš māk iespaidot cilvēku ar savu uzvedību, mēģinot panākt sev vēlamo rezultātu.
Čipis nav izvēlīgs ēdienos, bet ļoti mīl ko jaunu pagaršot un nedod dievs tu aizmirsīsi viņam ko atnest. Pa lielam Čipis ir rīta putns, agri ceļas, kārtojas, modina saimniekus kā nu māk un bezgala daudz spēlējas. Reizēm mēs prātojam, vai Čipis vēl atceras Ulubeli, un tā vien šķiet, ka patversme ir atstājusi lielu un labu iespaidu, jo izdzirdot cita kaķa ņaudienus viņš aktīvi sāk meklēt viņus, kas tikai nozīmē, ka patversmē ir gana jautri spēlējies ar pārējiem draugiem.

Kopumā mēs sava un Čipa vārdā varam teikt paldies Ulubelei, ka dāvāja mums to prieku ikdienas rūtīnas dzīvē.

Mani sauc Rūsiņš – Ūsiņš, nu jau man ir vairāk kā pusgads!
Jaunajās mājās neesmu viens, man ir vecāks brālis – Mikis!
Nedaudz bildes no manas ikdienas…

Oktobra beigās no Milli saimnieces (tā laikam neklājas saukt, ja ņem vērā, ka Guna ir pārliecināta, ka tieši Milli viņu ir adoptējusi…) saņēmām vēstuli ar daudz, daudz bildēm un milzumlielu mīlestību pret savu rudo eksotīti… Kā Guna e-pastā norādīja, viņa esot uzrakstījusi “pāris vārdus, lai zināt, kā mums klājas!” Tad nu lūk, tie pāris vārdi un nedaudz foto no Milli jaunās dzīves 🙂

Labdien, Milli Glābēji!
Kopš es dabūju savu Milli (09.07.2011!) neesmu devusi nekādu ziņu, kā mums iet. Un tā kā beidzot ir bildes “iedzītas” datorā, tad varēšu arī pamatot savu stāstu ar tām.
Dienā, kad atvedu Milli uz mājām, baidījos – kā tikšu ar viņu galā (no redzētā patversmē, jo viņa bija nervoza). Bet… tikko izlaidu viņas istabā, viņa sajutās īsta saimniece. Ne vēsts no agresivitātes. Īsts Mīļuks. Mīļa meitene, kura atļāva samīlēt, izķemmēties un nepavisam nebaidījās!
Jau pirmajā vakarā Milli parādīja, ka viņai patīk gulēt man blakus gultā (ja neskaita to, ka 2/3 no guļamās vietas ir viņai)! No sākuma apdzīvojām tikai vienu istabu, pēc kādām dienām jau pa visu dzīvokli (balkonu ieskaitot, kurā sevišķi patīk dzīvoties un skatīties caur restēm no 2.stāva). Viņa ir ļoti ziņkārīga, jo viss ir jāredz un jābūt klāt, ja kaut ko daru. Mēs kopā tīrām māju (vienīgi nepatīk putekļsūcējs), mazgājam veļu (patīk pat sēdēt blakus mašīnai un skatīties ‘TV’ durtiņās (tagad pēdējā laikā viņa guļ uz tās pat tad, kad centrifūga darbojas!). Nerunājot par to, ka ejam uz dušu kopā.
Garlaicīgi nav. Milli ir pārgurusi, ja esmu mājās, jo viņa tikko aiziet gulēt, tā atkal ir jālec augšā un jāskrien man pakaļ – tā taču var pārstrādāties! 🙂
Milli ik pa laikam patīk (ap plkst.5 no rīta) uzlekt uz vēdera un stāstīt par saviem pārdzīvojumiem un man savukārt viņa ir jāmīļo un jāstāsta, ka viņa ir pati labākā un mīļākā. Milli to visu saprot!
Viena bēda gan mums ir – Milli nemīl (necieš) ciemiņus un nevienu citu dzīvnieku. Atbrauca bērns ar savu mazo balto sunīti, kuru Milli iedzina stūrī un pārbiedēja tā, ka suns ir šausmās, ka viņu ierauga. Milli boksējas ar visiem ciemiņiem (viņa drīkst apostīt, bet ciemiņi nedrīkst viņai pieskarties) un tad trāpa arī man, jo esmu vainīga, ka viņi ieradušies. Sevišķi jau ciemiņi netic, ka Milli ir mīļa, jauka dvēselīte. Arvienvārdsakot – ar acīm var skatīties, bet ar rokām neaiztikt!
Tā kā man ir bijuši tikai ‘normāli’ kaķi ar normāliem deguntiņiem, tad Milli sākumā tika arī daudz kas no manas nezināšanas. Tikko kā nošķaudījās – pie ārsta, kur viņai iedūra kādu vitamīna sprici utt. Tagad jau saprotu, ka viņa tādā veidā kaut ko ļoti cītīgi osta. 🙂
Bet… mums bija arī bēdas. Janvārī Milli nevarēja normāli ēst – it kā kaut kas maisīja mutītē. Mūsu Olaines ārste nosūtīja pie dr. Ilgaža, kurš viņai operēja muti. No sākuma domāja, ka ir audzējs, bet tas neapstiprinājās. Viņa zaudēja 3 dzerokļus un arī kaut ko darīja ar žokļa kaulu. Raksturs jau daudz nemainījās arī narkozē esot. Viņa pat vēl nekustējās un bija vaļā spraudziņā viena acs, bet jau uzrēca bērnam, kurš bija nostājies pa tuvu viņai (vēl tagad Milli sevišķi viņu nemīl, jo domā laikam, ka, ja bērns atbrauc, tad atkal viņu kaut kur vedīs pie ārstiem. Tāpēc labāk profilaksei vajag iebiedēt katru reizi). Milli arī negribēja, ka viņu stutēju (kad pēc narkozes sāka staigāt). Bet… nāca blakus gulēt un visu nakti nogulēja man uz vēdera (tur viņa jutās vislabāk!).
Vispār jau ārstiem sevišķi nepatīk Milli, jo viņai arī viņi nepatīk – tāpēc arī kož, boksējas un uzrēc visiem, kas uzdrošinās kustēties viņas tuvumā. No tā varat saprast, ka sevišķi gaidītas mēs šajās iestādēs neesam. Olaines dakterīte ir tā iebiedēta, ka viņa kādu reizi sēdēja pietiekamā attālumā un, grozot galvu, stāstīja, ka viņai ļoti nepatīk kaķi ar tādiem deguntiņiem un ja vēl tie esot rudi…
Bet, ja nopietni runā, tad varbūt Milli nepatīk, ka kāds ir ļoti tuvu man, jo viņa mani ir adoptējusi, ne es viņu. Bija situācija, ka ar draudzeni stāvējām pie galda un runājām. Milli uzkāpa uz galda, rūca un sita draudzenei, lai viņa iet prom. Kad mēs stāvējām pa gabalu vien no otras – viss normāli. Tā ka laikam meitene man ir ļoti greizsirdīga.

Šis viss augstāk rakstītais bija pirms kāda pusgada un viss ir patiesība, bet viss ir mainījies no 1.augusta, kad, Millim par lielām šausmām, mums pievienojās vēl viena “izstumtā” meitene Nordina (no ‘Dzīvnieku SOS’), kura ir daudz cietusi eksotīte. Savā naivumā domāju, ka, ja Milli redzēs sev līdzīgu purniņu, tad atmaigs un viss būs o.k.!..
Tagad pēc bez maz trīs mēnešiem varu teikt, ka tas bija neprāts (bet ar labām beigām), ko es izdarīju, jo bija žēl abu meiteņu. Abām gan interesēja, bet nu nekādi nevarēja būt tuvu viena otrai, tad sākās šņākšana un rūkšana, labi, ka meitenes vismaz nekaujas. Man draudzene Dace (Deksne, kura ir abu meiteņu krustmāte, jo caur viņu abas man ir) dabūja dzirdēt manas vaimanas, ka viena vai otra slikti izturas un terorizē. Milli apvainojās uz mani un vispār nenāca pie manis gultā runāties. 🙁
Tagad pēc ilgāka laika viss ir pārciests un varētu pat teikt, ka visas šausmas laikam ir garām, jo… Milli Nordinai ir iemācījusi daudzas lietas, piem., kā spēlēties pa istabu ar mantiņām, staigāt līdzi (man) uz tualeti un nākt uz dušu mazgāties. Tagad ir tā, ka Milli guļ uz veļasmašīnas, es mazgājos, Nordina sēž pie dušas un gaida, ka varēs tikt iekšā dušā. Nordina arī ir samācījusi Milli, ka vajag prasīt garšumu balsī (Milli līdz šim reti kad prasīja balsī, bet tagad arī cenšas pīkstēt, jo nevar taču atpalikt) un, ka vajag aktīvi palīdzēt tīrīt māju, ķerot birsti vai lupatu un, ja tīram putekļus, tad noteikti ir jābūt klāt un jāķer lupata.
Šorīt un vakar vakarā (tas ir 28./29.oktobrī) Milli pa ilgiem laikiem ieleca gultā pie manis aprunāties!!!!!!!!!!! Jutos, kā miljonu vinnējusi! 🙂
Mums jau otro gadu rudenī tiek pieslēgts ‘Zīlīšu TV’! Tad pa dienu kaķēm ir ko darīt. Milli pagājušajā gadā uzglūnēja, ķēra un dažreiz aiz izbrīna nokrita no palodzes, ja kāds lielāks putns atlidoja pie taukuma gabala mieloties. Milli vislielākais pārsteigums bija dzenis, jo kaut ko tik skaļu viņa savā mūžā nebija redzējusi un dzirdējusi. Tagad mums kopš tā laika, kad atkal sākās ‘Zīlīšu TV’, meitenēm vairs nav laika plēsties un pat sēž blakus uz gludināmā dēļa pie palodzes (jo tikai palodze ir par šauru).
Man jau šķiet, ka Milli pat ir interesanti. Kaut arī viņa jau ir pieklājīgā vecumā (kā nekā 7 gadi), tomēr viņai arī patīk dzenāt Nordinu (2 gadi) pa dzīvokli un kur nu vēl meklēt, kur tas mazais atrodas, jo var gadīties, ka no kaut kurienes lec virsū!
Tā nu mēs te dzīvojam. Mīļukam (Milli) tagad ir otra bļoda no kuras var paēst (tur esot garšīgāk), protams, tas notiek paslepus! Un tāpēc man liekas, ka ir (mazliet) problēmas ar svaru, bet atkal no otras puses viņa tagad nav viena visu dienu.

Tas laikam ir pašlaik viss!

Priecājoties, ka man ir Milli, saku Attā!
Paldies par jūsu darbu!
Milli, Nordina un Guna Ozeres

P.s. Bildēs būs gan Milli viena, gan abas kopā. 🙂

Lai nepazustu Gunas dotie bilžu nosaukumi, tos pievienojam pie bildēm :)))

Milli pirmā diena

Galda statuete

Milli maisiņā

Milli mīļākā guļvieta

Milli sofa uz palodzes

Milli savā dīvānā

Milli puse gultas

Milli atpūšas

Milli asina nagus

Milli piebeidz suņus

Milli palīdz krāmēt koferi

Bikšu mazgāšana

Milli relax

Milli un Nordina kopā

Milli un Nordina skatās zīlīšu TV

Labdien!

Ja atceraties, ziemā adopcijai atdevāt savu mīluli, TV zvaigzni, Zorro.
Gribējās Jums nosūtīt dažas bildes „iz jaunās dzīves”. Kā redzams, nu viņš kļuvis par skaistu runča kungu ar savu raksturiņu, bet tas nav liedzis sadraudzēties ar visiem mājas iemītniekiem. Visādā ziņā, runčukam klājas labi!

P.S. Paldies Jums par darbu, ko veicat un par Zorro (nu viņš kļuvis par Zigismundu jeb Zigu)! Lai veicas!
Ar cieņu,
Turļuku ģimene no Jēkabpils rajona

Sakām Jums lielu paldies par mīļo Līzu. Kādu laiku padzīvojoties mājās, kur nav tik daudz adoptējamo konkurentu, viņa ir kļuvusi pavisam mīļa un nemaz nekaujas, bet gan tieši pretēji, viņa ir mīlule, kurai pat ļoti patīk, ka viņu paņem opā un pamurca. Tagad viņa ir mūsu māju karaliene, par kuras skaistumu priecājamies ne vien mēs, bet arī visi mūsu draugi.

Sveiki,gribējās padalīties ar to prieku,ko dod mums mūsu kaķēns Pikselis, ko no Jūsu patversmes paņēmām 15.septembrī.
Kaķēns dzīvo Skaņkalnē (Mazsalacas novads), pie mūsu Omes.
Kaķēns ir ļoooti draudzīgs, mīlīgs, ļooti patīk ieritināties klēpī, it īpaši tad, kad brokastojam un sēžam pie galda, tad hop klēpī un murrā 🙂
Mazā Rūta (3.5gadi) to vien gaida, kad varēs braukt pie omes, jo tur taču būs Pikselis, kuram tik ļoti patīk dzīvoties, dauzīties, skraidīt pa visu dzīvokli. Dzīvoklis ir gana liels un plašš(4 istabas).
Vārdu Pikselis izdomāja omes vecākais dēls (jo daudz strādā ar datoriem u.c. lietām) 🙂

Šī ir pirmā bildīte ar jauno kaķīti un labprāt aizsūtītu arī vēlāk, kad minkāns jau būs paaudzies.
Indra

Sveiki, sveiki “Ulubeles” ļaudis. Piedodiet ka tik ilgi nerakstīju, bet beidzot saņēmos un pastāstīšu kā Almucis, nu jau saukdamās Aura, aizceļoja līdz jaunajām mājām Bauskas novadā.

Tajā pašā dienā, kad izņēmām Auru no patversmes, pa taisno braucām uz jaunajām mājām. Ceļā pavadījām apmēram stundu. Viņa iekārtojās mašīnā tīri labi, bija mazliet nemierīga pirmās 10 min, bet tad gulēja, vienīgi posmā, kur asfalts pārvērtās par grubuļainu lauku ceļu, Aura gribēja nākt man klēpī, bet tā drosmīgs suns 😀
Kad aizbraucām, Aurai jau bija uzmeistarota jauna būda, pie tam nosiltināta ar vates kārtu sienās. Es laukos paliku vēl nedēļu, tajā laikā dikti abas sadraudzējāmies, gājām pastaigā katru dienu. Grūti bija novaldīt visu to enerģiju 😀

Tajā nedēļā vēl sapratām ar omi, ka Aurai patīk pilnīgi VISU grauzt. Viņai tieši blakus sanāk malkas šķūnis un ķēde ir pietiekami gara, ka viņa tiek klāt malkai un paresniem bluķīšiem arī, un tik grauza visu pēc kārtas :D:D:D

Tā nu viņa tur dzīvojas ar maniem vecvecākiem, mazo sunīti Maksi, 3 kaķiem: Oti, Šēru un Muri (izskatās, ka kaķi viņai ne īpaši interesē… pagaidām), pāris vistām, cūciņām un goču – kā jau īstos laukos.
Ar ģimeni viņu apciemojām pēc 2 nedēļām. Aura kārtīgi iedzīvojusies, vēl joprojām stiepj un grauž pagales, ārdās ar Maksi un nu jau smuki skrien brīvi kad palaiž vaļā.
Ar cieņu Paula

Labdien!
Nu jau ir pagājis mēnesis no Labo darbu nedēļas oktobra beigās, kad kaut kas iekšēji mūsu ģimeni pamudināja, un ar labām domām devāmies pie Jums.
Tā kā mums ģimenē jau bija viens iemītnieks – kaķis un arī mazs bērns, mēs izlēmām paņemt savā aprūpē mazu sunīti!

Tā nu mēs izvēlējāmies vienu suņu meitenīti no divām māsām, taču otru māsu paņēmām uz pagaidu mājām. Aizvedām uz mājām un nosaucām par Zuzi un Lizu.
Protams, cilvēciskais faktors nostrādāja un visi ģimenes locekļi bija par otras māsas atstāšanu – pašiem esot 2 bērniem, saprotam šo māsu savienību. Līdz ar ko – nu abas meitenes dzīvojas Ādažos, nu jau sadzīvo arvien labāk ar kaķi, vai drīzāk kaķis aprod ar to, ka meitenes grib spēlēties ar viņu.
Jāpiebilst, ka māsas ir nešķiramas, kur viena dodas, turp otra, ja viena klēpī rāpjas – otra klāt!

Arī bērniem ir prieks un protams rūpes mums visiem! Lai arī meitenes mūs nebeidz pārsteigt ar dažādiem pigoriem, kamēr neesam mājās, taču viss pieder pie augšanas un mācīšanās procesa!

Izturību mums un noteikti arī Jūsu patversmei – Jūs darāt fantastisku darbu!
Jauku vakaru,
Laura ar ģimeni!