Laimīgi kopā!

Labdien,
nu jau pagājis kāds laiciņš, kopš savā aprūpē paņēmām 2 mazus žiperus- abas meitenītes. Melnā meitiņa atrada sev mājas pie vīra tēva, kas visu mūžu bija sapņojis par kaķīti, bet nebija sanācis, jo dēlam bija alerģija. Nolēmām riskēt un nu jau pēc laika alerģija nav par sevi likusi manīt, bet mazā kaķenīte ir ieviesusi savu kārtību mājās, izveidojot savus ikvakara rituālus.
Otru kaķenīti paņēmām pie sevis mājās. Šobrīd vēl dzīvojam dzīvoklī un laukā nelaižam, par cik vēl pavisam arī maziņa, bet drīz vien varēs skraidīt pa jaunuzceltās mājas pagalmu. Vīrs apsolījies Odziņai (tā viņu nosaucām) uzcelt rezidenci vairākos stāvos, lai būtu kur kārtīgi asināt nagus, atpūsties un paspēlēties. Odzina ir ieņēmusi pilnvērtīgas ģimenes locekles statusu no rītiem gan nākot modināt kožot kājās, gan apgriežot visu māju otrādi vakaros, kad jāiet gulēt, jo tad nāk trakuma brīži, kad jāskrien no viena stūra uz otru un jālēkā pa galdu un jāķeras aizkaros.
Par to gan esam veikušas pārrunas, ka pa galdu staigāt nedrīkst, jo tur liek ēdienu, bet kas var būt jaukāks, kā iebāzt kādu ķepu vai visu galvu krūzē, kas pilna ar ūdeni. Neskatoties uz to, ka priekšniecei stāv pilnīgi tīrs ūdens un kraukšķi viņas trauciņā 😀
Tā mums iet. Puncis pieēsts pilns, ka mīļākā poza ir augšpēdus gulēt un gaidīt, kad kāds čubinās viņas vēderu. Vēl viens bērniņš, par ko rūpēties mūsu ģimenē 🙂

Paldies Jums par abiem mazajiem brīnumiem!
p.s. tā kā neesam bijuši ciemos pie melnās kaķenītes, no viņas bildītes nav, bet ir no Odziņas.
Ar cienu: Madara

Labdien Ulubele,

Palasīju Jūsu mājas lapā skaistos veiksmīgos stāstus par dzīvnieciņu pieņemšanu no patversmes, tomēr nudien ceru, ka pieņemsiet arī manu mazo stāstu par no ielas pieņemtās kaķenītes laimīgajām mājām 🙂

Dažkārt dzīves līkloči aizved mūs uz vietām, uz kurām nekad neesam devušies, ar mērķi, ar kādu augstāku spēku un lēmumu. Un arī man tā gadījās…
Jau biju iepriekš izlēmusi, ka pieņemšu kaķenīti no patversmes, tomēr manu sirdi momentā no pirmā acu uzmetiena portālā draugiem.lv piesaistīja kādas mazas kaķenes guļošais ķermenītis un tā mans ceļš krustojās ar šī mazā kaķēna ceļu, kuru kāds nelietis bez žēlastības bija izmetis uz ielas saltumā 2011.gada oktobrī, kad vidējā temperatūra jau turējās mazliet zem nulles.
Tika momentā nosaukta uzvarētājas vārdā Viktorija, saīsinājumā Vika. Tikko pieņemta svēra vien 550g un pēc veterinārārsta domām vien aptuveni mēnesīti, augstākais pusotru jauniņa. Pieņemta, pabarota, izmeklēta un ārstēta, mīlēta, iemīļota un ļoti dārga jau no pirmā momenta. Veselu pus gadu cēlos ar viņu naktīs kopā augšā, kad izbīlē modās no nakts murgiem, un vedu atrādīt, ka bļodiņā joprojām ir ēdiens, kuru viņai pat negribējās ēst, bet bija nepieciešams zināt, ka tas tur ir.
Bildīte no pirmās mājās ierašanās dienas

Es nespēju iemācīt viņai visu, ko iemācītu īsta kaķu mamma, tomēr centos tāda būt pēc vislabākās sirdsapziņas un iespējām. Varbūt viņa pārāk skaļi čāpstinās ēdot un dzerot visa mutīte slapja, varbūt viņa neņaud kā citi kaķi (mums ir sava sarunu valodiņa) un varbūt viņa ne vienmēr krīt uz kājām kā citi kaķi, tomēr tas netraucē viņai pilnvērtīgi dzīvot un doties jaunos skapju plauktu augstumos, un vienmēr pamanīties radīt manī smaidu un uzlabot omu pat visdrūmākajās dienās. Toties viņa zin, kur un kas man sāp, un momentā nāk ārstēt un viņa ir super mīļa pret visiem ciemiņiem, kā jau īsta mājas saimniece, kura arī laika gaitā savas izturēšanās un izskata dēļ tika pie uzvārda: Pūcīte.
Bildīte ar tuvplānu

Viktorija Pūcīte – mana mazā princesīte, kura prasa savu tiesu uzmanības un mīlestības, kuru nebaidos tai sniegt, jo tieši to pašu, ja ne vēl vairāk viņa sniedz man pretī.
Mēs abas kopā

Ceru, ka šis stāsts arī Jums un citiem liks mazliet iedvesmoties un nebaidīties pieņemt dzīvnieciņus, jo kā nekā viņi nav vainīgi pie tā, ka cilvēki nav spējuši kārtīgi par viņiem parūpēties.

Jauku dienu vēlot,
Cieņā,
Madara

Viennozīmīgi – laimīgi kopā 🙂
Izmisumā, ja otrs nav blakus 🙂
Vienmēr guļ blakus un nereti no vienas bļodas ēd 🙂
Abi zina, kas ir slikta dzīve… Kā nekā… viens bijis pie koka piesiets, otrs dzīvs zem zemes aprakts…

Skaistā Bella & Ferdinants Lieliskais 🙂

Šādi tie kopā dodas blēņās 🙂

Labdien!
Nu jau pamazām Leo sāk pierast pie savas jaunās dzīves vietas. Pirmajā dienā domājām, ka suns nemaz nemāk riet, bet vakar pirmo reizi arī dzirdējām, ka Leo arī rej.
Grūti gan viņam patreiz vēl ar klausīšanu, bet gan jau. Lai jau pirmās dienas kārtīgi iejūtas, un būs arī paklausīgs suns.

Sveiki!
Nosūtu Jums Hugo (Ilknīša) bildes, kuru mēs paņēmām no patversmes Līčos.
Nu jau kā mēnesi viņš ir pie mums. Draudzīgs un ļoti patīk spēlēties!

Sveiki. Te Nikija.

Ir pagājusi pirmā nedēļa, kopš es dzīvoju jaunajā mājvietā.
Sākumā mana mīļākā vieta bija zem dīvāna, bet nu jau esmu atklājusi, ka virs dīvāna ir ērtāk un uz palodzēm – daudz interesantāk.
Man ļoti patīk ziedi, te to ir diezgan daudz.

Spēlēties man arī tīk, sevišķi ar saimnieces roku, kaut arī zinu, ka dažreiz ieskrāpēju par stipru!
Tā kā esmu kārtīga, vienmēr cenšos aiz sevis smiltiņas kārtīgi saraust; it kā jau saimniece nedusmojas, ka visbiežāk tās pārkrīt pāri kastītes malām. Vēl es esmu ļoti zinātkāra – gribu iepazīt visus plauktus, skapīšus, dažādus aparātus u.c., pat putekļu sūcēju aplūkoju, protams, tad, kad tas bija pārtraucis rūkt, lai gan tas man ne pārāk patīk un ar to negribu draudzēties!
Gardumus arī esmu dažādus nobaudījusi, Gourmet produkcija man ļoti garšo…Nu tā, lūk, man te iet – labi un interesanti!

Ar sveicieniem,
Nikija & Santa

Labdien!
Vēlos izstātstīt, kā dzīvo adoptētā kaķenīte Saulīte.

Kad tikko paņēmām Saulīti bijām pārsteigti, ka tik skaisto meitenīti neviens vēl nav paņēmis.
Saulīte ļoti sadraudzējās ar mūsu 11-gadīgo kaķeni. Mēs bijām pārsteigti, ka viņi tik ātri kļuva par draudzenēm – jau pēc nedēļas viņi sēdēja blakām, un vēl pēc pāris dienām gulēja kopā.

Kopā viņiem ir ļoti jautri, dažreiz pat jautrāk, nekā mums to gribētos. Viņiem patīk kopā spēlēties, it īpaši nakts vidū.
Saulīte dzīvo ļoti labi, viņai un mūsu citai kaķenei ir savs grozs un ērta kārba, kur viņi guļ, gan mainoties vietām, gan dažreiz kopā vienā grozā.

Paldies Jums par jauko kaķi!
Ar cieņu,
Tatjana

Labdien!
Sveiciens Ulubelei no Rā, tā mēs viņu kristījām.

6.maijā adoptējām 3 mēnešus jaunu suņu meitenīti, dzīvo viņa tagad Mālpilī un uzreiz jutās kā mājās, tikai izskatījās nedaudz apjukususi no lielās brīvības, jo tā kā bija brīvdiena un saulaina diena, gan paši, gan Rā dzīvojāmies ārā pa pagalmu.
Suņuks ļoti gudrs un paklausīgs, bet kā jau bērnam arī palaidnības prātā, tiek stieptas prom gan kurpes, gan zeķes, bet kad pasaka nedrīkst, mantas tiek atdotas īpašniekam! Mazais puika saka: “Ak, Tu rakaris!”

Pirmo nakti nedaudz pasmilkstēja un līda gultā, bet nu jau guļ mierīgi. Tā ka viss kārtībā, esam laimīgi mēs un laimīgs suns! :))

Liels paldies no mums un Rā Kristapam, kurš mums suņuku piespēlēja!

Sveiki, šeit ir mūsu lutekle Deizija, lielā palaidne un mīlule.

Nu jau pagājis ir gads kopš viņa ir pie mums. Izlēmām ka vienreiz jāsaņemas un jāuzraksta par mūsu lutekli.
Viņas dzīve nu ir mainījusies un mūsu ar. No sākuma bij bailīga, pat apetītes viņai lāgā nebij, bet pa šo laiku jau esam pat smuki apvēlušies. Esam bijuši daudz kur, braucam ar mašīnu uz dažādām vietām. No sākuma viņai ne visai patika, bet tagad ar prieku lecam un braucam. Īsāk sakot dzīvojamies un palaidnības daram, kā saka lutekle liela.

Viņu nemīlēt nav iespējams, viņas actiņas izsaka visu.
Paldies jums Ulubeles saime!

Sveiki!
Pastāstīšu, kā mums klājas ar burvīgo suņu meiteni.

Mazajai ļoti patīk skatīties televīzijas pārraides – īpaši programmas par dzīvniekiem un klasisko mūziku 🙂
Pirmās dienas bija diezgan klusa, bet vakarnakt mani cītīgi sargāja, sabarot kaimiņus, kas vēlu nāca mājās un nikni rūcot uz blakus mājas sporta zāles puišiem (vērot sporta zāles puišus pa logu ir viens no viņas hobijiem 🙂
Meitenei ļoti patīk strādāt ar kartonu. Pēc katras pastaigas sākas lielais trakošanas laiks, kad var parādīt dažu labu boksa paņēmienu 🙂 Pēc tam var augšpēdu atlaisties uz dīvāna.

Prieks par šo izvēli ir neapšaubāmi abpusējs 🙂
Baiba

TOREIZ:

Šo suņu meiteni naktī uz 20.12.2012.g. Dr.Beinerta klīnikā ienesis kāds vīrietis ar tekstu, ka netālu uz Ģertrūdes ielas redzējis, kā auto notriec. Meklējām viņas īsto saimnieku, bet diemžēl nesekmīgi. Kucīte ir pārcietusi operāciju, atveseļojusies un nu jau iedzīvojusies jaunās mājās.
Priecājamies,
U komanda