Laimīgi kopā!

“Man dzīvē ir bijuši jauki un skumjāki brīži, par ko vēlos padalīties. Kā es nokļuvu patversmē, nemaz īsti neatceros, un man neviens to pastāstīt arī nevarēja. Teica, ka patversmē sanāca iegriezties pat divas reizes. Pirmo reizi tur nokļuvu 2010. gada pavasarī, kad biju pavisam maziņš, piedzimis kāpņu telpā un nevienam nevajadzīgs. Laikam jau mani tad kāds paņēma no patversmes, bet izrādījās – nebija gatavs iedot man mājas – gribēja tikai paspēlēties pa vasaru… Tā nu rudenī atkal attapos patversmē. Jutos slimīgs un vārgs, iesnas mocīja katru dienu un austiņas niezēja. Tur man lika ēst zāles, ko paklausīgi darīju, cerot, ka izveseļošos un atradīšu siltas mājas.
Pārsvarā gulēju savā vietiņā, jo ar lielajiem kaķiem nebija spēka cīnīties. Vienu dienu izdzirdēju kņadu – atkal bija atnākuši viesi. Tad nu es arī devos laukā atrādīties, lai gan cerības jau pamazām sāka zust. Mani paņēma rokās divas meitenes, teicās ņemt līdzi… tas bija neticams piedzīvojums, kā meklēja manu pasi un rakstīja visādus dokumentus, un tad mēs braucām ar auto… uz mājām.

Mājās man vēl ilgi sanāca ārstēties, jo biju saķēris visādas infekcijas. Ilgi cīnījos ar iesnām un puņķiem, ausu ērcīti un citiem parazītiem. Aplipināju arī savu jauno draugu Ričardu, kurš no sākuma ieturēja distanci, bet jau otrajā dienā ļāva sev gulēt blakus. Taču jau pavisam drīz viss bija kārtībā.

Biju tik mīlīgs, ka Ričards nevarēja atteikt un pieņēma mani kā savu jauno brālīti. Ričards Eizenhauers, kurš par mani ir divus gadus vecāks, stāstīja, ka viņš arī nācis no ielas, bet mājas pie manām jaunajām saimniecēm atradis pats.

Pēc visa piedzīvotā biju mīļš pret jaunajām saimniecēm, bet viesiem rokās nedevos. Uzticēties cilvēkiem sāku tikai pēc ilgāka laika.. Tagad, pēc gada, kad no sirds esmu iedzīvojies mājās, man ir arī citi draugi – kaimiņu suns un runcis, kuri reizēm atnāk sasveicināties.
Es ļoti ceru, ka arī citiem kaķiem izdosies atrast siltas mājas un tikpat mīļus un jaukus saimniekus (kas atļauj kāpt uz galvas un gulēt gultā) kā man.”

Leons Džefersons, saukts par Ļoņčiku
[Leona domas centās pierunāt viņa un Ričarda saimnieces Agnese un Alise]

Augustā no Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes paņēmām kaķēnu. Mazajai dots vārdiņš Emīlija. Lai gan sākumā mazā bija diezgan bailīga, taču ļoti ātri aprada ar jaunajām mājām un, šķiet, tagad jūtas ļoti apmierināta.

Emīlija ir ļoti mīlīga un draudzīga kaķu meitenīte, taču ir diezgan liela nedarbu darītāja. Ir cietuši daži puķupodi un vāzes, kā arī nedaudz ticis apgrauzts Ziemassvētku kaktuss. Taču kopumā Emīlija ir ļoti kārtīga un tīrīga.

Emīlija nu jau ir kļuvusi par mūsu ģimenes pilntiesīgu locekli un grūti iedomāties ikdienu bez viņas.
Paldies!

Jums raksta ģimene, kas pirms pusgada no Līčiem paņēma sunīti. Mājās atvedām vien nieka 3 kg vieglu, melnbaltu kucēnu, kurš tagad jau ir liels, spēcīgs mājas sargs vārdā Marko.

Bijām pārsteigti cik gudrs sunītis mūsu ģimenei ir pievienojies, pat ūdens bļodiņu pienesa klāt, kad tā bija tukša, apmeklējām arī suņu skolu, bet tur Marko tomēr vēl ļoti baidās no lielajiem skolas biedriem.

Marko ir ļoti sociāla būtne, mēs regulāri ejam staigāt, sunītim ļoti patīk peldēties upē, kā arī skriet pa meža brikšņiem un spēlēties ar kastaņiem. Sabiedrībā vienmēr Marko saņem komplimentus par savu smuko, balto žābo uz krūtīm. Protams, nevar nepieminēt lielo mīlestību pret mašīnu, tiklīdz tai durvis vaļā, tā Marko iekšā un gatavs braukt. Viņš mums arī palīdz saplacināt plastmasas pudeles un sasmalcināt jebkāda izmēra kartona kastes.
Vienīgā situācija, kad Marko ir ļoti neapmierināts, ir no rītiem, kad visi vēl guļ, bet Marko jau pamodies. Tad viņš uzņemas katru pamodināt – no sākuma mīlīgi bučojot, bet, ja tad vēl nemostas, tad lienot zem segas un kožot kājas pirkstos.

Marko mūsu mājās ir ienesis lielu devu jautrības, kā arī mīlestības. Viņš ir visas ģimenes luteklītis un mēs vēlamies pateikt lielu paldies Ulubelei par Marko un citu pamesto dzīvnieku izglābšanu, kā arī par iespēju saņemt šo mazo brīnumiņu no Jums.

Zane un Marko

Nu jau trīs mēnešus pie manis dzīvo kāds no Jūsu bijušajiem iemītniekiem – pelēka kaķenīte, kurai tagad ir vārds – Basteta (par godu senēģiptiešu dievietei).
Basteta ir ļoti mīlīga, bet tanī pašā laikā ar diezgan kareivīgu raksturu. Jau pārbaudījām, ka citus kaķus viņa IENĪST vārda tiešākajā nozīmē, bet suņus pacieš. Viņai tagad ir “draugs” – suns Anrī. Ciemos pie Anrī nodzīvoja divas nedēļas, kamēr biju ārpus Latvijas. Sākumā pat tuvumā nelaida – šņāca un spļaudījās, bet pēc tam jau suns varēja paiet garām bez problēmām.
Man patīk tas, ka Bastetai nav problēmas ar vides maiņu – viņa labi jūtas visur – mājās, ciemos pie suņu puikas Anrī.
Bastetai ļoti patīk, ka viņai pievērš uzmanību. Ja tā nenotiek, tad viņa panāks uzmanību – vai nu apgulsies uz portatīvā datora, vai nu sāks tramdīt maisiņu.

Viņai ļoti patīk spēlēties ar končām – ja kāda Bastetas rotaļlieta ir kautkur nozudusi, tad arī konča noder par labu čaukstošu rotaļlietu.
Nu ļoti runātīga kaķenīte – man atliek pazust uz 5 minūtēm no istabas, kā Basteta mani sauks atpakaļ ar skaļu “murrņau”.
No rītiem abas reizē ceļamies un vakaros reizē ejam gulēt. Basteta no gultas izlien tikai tad, kad vismaz viena no manām kājām ir uz grīdas. Ja tikai pakustos vai pieceļos sēdus – viņa turpinās sēdēt uz gultas – pacietīgi gaidīs.

Sadzīvojam ļoti labi. Esmu laimīga, ka mani katru vakaru pēc darba sagaida mana mīlulīte. Jā, Bastetai ir arī iesaukas – Murzilka, Šipučka. Murzilka – tāpēc, ka viņa lielāko daļu dienas pavada ar skaļo – murrņau un Šipučka tāpēc, ka visu laiku šņāca uz Anrī.

Tas tā īsumā viss – lielais MURRRRRŅAU no Bastetas un milzīgi sveicieni no manis. Ceru, ka arī pārējie patversmes iemītnieki atradīs sev mājas. 🙂

Ac,
Airita & Basteta

Vai atceraties mani – mazo rižo suņu puiku?
Man tagad ir vārdiņš Ufo ,uz majām devos aukstā laikā oktobrī, bet tad mani sagaidīja siltums un mīļums no savas ģimenes! Esmu kārtīgi paaudzies, bet tik un tā man tik ļoti patīk atrast kādu maisiņu vai žurnālu un to izķidāt… nu pilnīgi trakums, kā patīk…

Man iet ļoti labi – esmu vienmēr apčubināts un apmīlēts 🙂

Jūlija beigās sajutu, ka sirsniņā vieta kādam mīļam pūkainim un devos uz LĪČIEM.
Ieraugot pelēki strīpaino runčuku sirsniņa iepukstējās, jo viņš bija tik maziņš (~2 mēneši), tik jauks…

Mājās ļoti ātri iedzīvojās un ātri vien pierādīja, ka vārds PATRIKS ļoti piestāv – tik lielu enerģiju un ātrumu nebiju redzējusi! Viņš ātri vien iemācījās atvērt VISAS durvis un pārkārtot istabas atbilstoši savām vēlmēm. Puķu podi ir ļoti cietuši, jo ātrumā skrienot – traucē! Papes kastes ir ļoti gardas un nav paredzētas kurpju glabāšanai…
Lielākie triki sākās apmēram 9 mēnešu vecumā – sāka staigāt pa durvīm, skapjiem, plauktiem un galvenais – pa veļas striķiem! Veļu izžaut var tikai ar Patrika asistēšanu!

Vārdu sakot mums tagad mājās ir dzīvības, enerģijas un mīlestības pilns runčuks!

Dace

Labdien! To saku es un Jūsu bijušais Tobijs.
Ar sunīti esam ļoti,ļoti apmierināti. Viņa uzvedība ir izcila. Liekas,ka kļuvis lielāks, varbūt platāks.
Arī pret ēdienu izturas ar cieņu – paklausās, vai viņam ko teiks,un, kad pasaka, ēd,tad sāk maltīti.
Liels prieks, ka sunītis minimāli rej un balss nav spalga.
Tagad jau iet tikai pa ietvi un neskrien uz ielas. Taču brīvi skraidīt, bez pavadas, neuzdrošināmies palaist. Suņu apkārtnē ir daudz.
Berlins ļoti grib braukt ar auto. Kad rūc motors, viņu nevar saķert, lai piesietu. Viņš danco apkārt mašīnai. Tā kā zināmos brīžos Berlinu piesien, bet citādi viņš viens šiverē pa sētu.

Zēns ļoti jūt balss tembru. Ja viņam uzkliedz, tad viņš aši lasās uz būdu. Ja runā normāli, tad tūlīt nāk klāt. Atsaucās gan viņš uz visādiem vārdiem – pelīte, zaķītis, kaķītis u.t.t.
Liekas, ka iepriekšējā dzīvē viņš ir sists ar koku. Ziemā, kad tīrīja sniegu, pietika uz viņa pusi pavicināt ar lāpstu, ka viņš jau tupus skrēja uz būdu.
Nu tā, dzīvojam saticīgi. Tagad ar silto laiku vairāk paši būsim laukā un mācīsimies spēlēties ar mantiņām un ķert bumbiņu. To viņš diemžēl neprot.

Ar bučām Berlins-Tobijs.

Troja stāsts:
“Esmu astoņus gadus vecs,Amerikāņu Stafordšīras Terjers,kas dažādu apstākļu dēļ biju nonācis Dzīvnieku pansijā Ulubele! Man pirms šī notikuma bija Viens saimnieks, kuru dikti mīlēju! Bet nebūtu izvērtusies šāda situācija, es nebūtu nonācis tur, kur esmu tagad!

Mani vienu dienu apciemoja Četri jaunieši…Divi no tiem izveda mani pastaigā… Tā kā mani daudzi veda pastaigās, īpašu nozīmi šai reizei nepiešķīru, kā vien to, ka biju priecīgs tikt ārā! Es katru reizi priecājos un tai pašā laikā ļoti pārdzīvoju, ka cilvēks atnāk un aiziet,tā es pazaudēju savu asti! Bet šie Divi Jaunieši atgriezās, jo meitenei es biju iepaticies, kā gan citādāk, tik izskatīgu un mīļu suņu vīru nevar bieži sastapt! 🙂 Viņi apciemoja mani reizes četras… Un reizē, kad viņi grasījās pieņemt lēmumu par manis adoptēšanu, man garīgais nebija labs… un es sevi parādīju ne no tās labākās puses… Bet tas šai meitenei nelika pārdomāt savu lēmumu… un mani paņemt! Tā nu pēc triju nedēļu apciemojuma es tiku jaunās mājās!
Es biju Krievvalodīgs… Mana saimniece Latviete… mums abiem nācās sākumā pielāgoties šai situācijai! Bet pēc nedēļas kopdzīves un iepazīšanās, mēs sākām apmeklēt skolu, kur mācos Latviešu Valodu un to, kā sadzīvot ar citiem suņiem, jo man tie ne visai patīk… 🙂 Patīk, ka visi zin, ka es esmu Boss. Taču skola un mana saimniece mani disciplinē,kaut arī esmu jau gados! Sākumā gāja man grūti… bet nu jau esmu apguvis šādas tādas lietas, ka man jau uzticas un palaiž no pavadas brīvi skriet, jo klausu komandām! Ne vienmēr, jo mana saimniece jūt, kāds man ir garastāvoklis un pēc tā nosaka, vai es būšu paklausīgs vai dumpīgs!

Pāris reizes esmu pa mizu dabūjis, jo gribējās iekost kādam sunim, bet tā cenšos vairs nedarīt, kas ir ļoti grūti ar manu temperamentu, raksturu! Esmu paklausīgs, kad saimniece blakus, bet kad viņa ir ārā pa durvīm… man tā patīk viņas gultā..tik mīksta un liela, ka grūti atturēties tajā nepagulēt, kamēr viņa ir prom! Bet kad viņa ir mājās, man ir sava gultiņa, vai arī man reizēm atļauj dīvānā pavārtīties!

Man ļoti patīk rotaļāties, ka reizēm spēju būt pārlieku uzbāzīgs, bet arī ar to mana saimniece sadzīvo… Viņa mani ļoti lutina un mīļo! Mēs braucam uz jūrmalu pie saimnieces vecvecākiem, kur mani vienmēr mīļi gaida, bet tur ir viena suņu meitene, kas ir ar raksturiņu… mēs šad tad paķīvējamies, bet sadzīvojam, jo nekas cits jau neatliek. Ar suņu puikām es mācos sadzīvot, bet nav tā ka nevaru! Ļoti nepatīk, ka mana saimniece bužina citu suni.
Tad nu mēs bieži ejam ārā dauzīties, spēlēties. Un esmu laimīgs jaunajās mājās! Gaidu vasaru, kad varēšu ilgāk dzīvoties pa jūru un braukt izbraukumos kopā ar manu jauno ģimeni!”

Trojs 🙂

Paldies Ulubelei, kas turēja Troju tik ilgu laiku pie sevis,un sagaidīja mani! Mēs abi esam ar raksturiem un tas mums abiem bija liels Pārbaudījums. Mūsu sadarbība ir izveidojusies veiksmīga! Mēs viens otru cienam un mīlam! Es priecājos par lēmumu ko pieņēmu, dodot Trojam jaunas mājas! Nevajag baidīties no jauniem izaicinājumiem arī tad ja tie reizēm šķiet neprātīgi!

Evija 🙂

Divus stāstiņus gan nevarēšu uzrakstīt, jo abi ir viens otram nu jau neatņemama sastāvdaļa.
Mūsu “pūku dupsi” Mio, kā viņu mīļi saucam, paņēmām pirmo. Pat neatceros precīzi cik sen, jo šķiet, kā vispār bez viņa ir dzīvots?! Jau toreiz, kad ņēmām Mio, mums ieteica ņemt divus kaķus, taču toreiz izlēmām vēl kārtīgi padomāt.

Tiesa, toreiz Mio ņēmām kā Miju. Mio sākuma bija ļoti mīļš kaķēns, taču laikam ejot sāka kļūt arvien mežonīgāks un stiprāks. Izlēmām, ka kaķēnam ir vajadzīgs rotaļu biedrs un vecākais brālis. Tā nu kādu vakaru, pēc darba braucu uz patversmi. Izvēlējos Luiju, kurš patversmē bija jau vairākus mēnešus, pēc patversmes darbinieces stāstītā, tika atrasts pie Ivana kapiem kā pavisam mazs kaķēns. Luiju iepazinu jau kā pusaugu kaķi – rotaļīgs, nedaudz nešpetns, bet mīļš bez gala. Tādu kā reklāmu sev uztaisīja.

Kopš tā laika skrienoši, teju lidojoši kaķi mūsu mājās ir standarta situācija. Abi ir kā brāļi, satraucas, ja otrs kaut kur ielīdis un aizmidzis, un nevar viņu astrast. Abi nograuž gan kurpju šņores, gan sadīrā tualetes papīru, gan izrevidē atkritumu spaini un vēl daudz, daudz nedarbus taisa. Bet kad vajag mīļu glāstu un ielīst klēpī, abi ir sadalījuši kurš kuram tad ir mīļcilvēks. Mio ir kārtīgs “piena puika”, kurš sūdzas saimniecei, lien klēpī un taisa greizsirdības scēnas, ja ko tādu atļaujas Luijs. Un Luijs ir vairāk pieslējies saimniekam, kur viņiem ir savas vīriešu lietas. Izliekas, abi, ka nekāda lielā mīlināšanās jau viņiem tur nav, kā jau večiem, taču mēs abi ar Mio zinam, ka runas neatbilst patiesībai.
Kopš kaķīši ir divi, Mio ir kļuvis mīļāks un nav tik mežonīgs, mājās ir daudz vairāk dzīvesprieka un smaida, jo abi ir lieli jokdari un blēņdari.

Izturību patversmes komandai un katrai ģimenei pa diviem kaķīšiem!
Liena

Šeit Jums raksta Tipsis!

Nesen vēl biju Jūsu patversmes iemītnieks, bet tagad man jau kādu laiciņu ir jaunas mājas un jauni saimnieki… kā arī daudz brāļi un māsas – sunene Grēta, kaķenītes Pārsla, Kita un Dūmiņa un trusis Trusardiņš.

Dzīvoju Rīgā, tagad man ir arī sava sēta, kurā nevienu svešinieku nelaižu iekšā un sargāju savu mašīnu, ar kuru man ļoti patīk braukt, īpaši uz veikalu pēc kaut kā garšīga. Ļoti gaidu mājās saimniekus, ja viņi kaut kur aizbrauc, kad viņi atbrauc esmu tik priecīgs, lecu no prieka cik augstu vien varu… Patīk padarīt arī kādu nedarbu – klusiņām, lai neviens neredz nočiept kādu gardumu no galda un jā, atzīšos – pārbaudīt atkritumu saturu – vai tur nav izmests, kas labs bez manas atļaujas…
Man un Grētai (te mēs bildītē abas kopā) patīk kopā spēlēties ar bumbiņām, pie tam ar veselām 3 uzreiz un tām jābūt dažāda izmēra 🙂 Kā jau man – mazajam – sunim pienākas, guļu blakus saimniekiem, patīk ērtības 🙂 Esmu ļoti priecīgs, kad Agnese paķemmē manu skaisto, garo kažoku… vai pakasa man vēderiņu… nu jā, baigi priecīgs gan neesmu, kad viņa mani liek vannā piču-paču. Saka: “Tev taču jābūt visskaistākajam”.

Esmu ļoti priecīgs par jaunajām mājām un labajiem saimniekiem, mēs saprotamies ļoti labi un esam kā viens vesels! 🙂 Gribētu arī teikt Jums, meitenes, paldies, ka pieņēmāt mani un parūpējāties par mani, kad man nebija kur iet un ko ēst šai aukstajā ziemā – PALDIES, slapja buča visām JUMS!!! TIPSIS

/Tipša vēstulīti saņēmām no viņa jaunās saimnieces Agneses/