Laimīgi kopā!

Divus stāstiņus gan nevarēšu uzrakstīt, jo abi ir viens otram nu jau neatņemama sastāvdaļa.
Mūsu “pūku dupsi” Mio, kā viņu mīļi saucam, paņēmām pirmo. Pat neatceros precīzi cik sen, jo šķiet, kā vispār bez viņa ir dzīvots?! Jau toreiz, kad ņēmām Mio, mums ieteica ņemt divus kaķus, taču toreiz izlēmām vēl kārtīgi padomāt.

Tiesa, toreiz Mio ņēmām kā Miju. Mio sākuma bija ļoti mīļš kaķēns, taču laikam ejot sāka kļūt arvien mežonīgāks un stiprāks. Izlēmām, ka kaķēnam ir vajadzīgs rotaļu biedrs un vecākais brālis. Tā nu kādu vakaru, pēc darba braucu uz patversmi. Izvēlējos Luiju, kurš patversmē bija jau vairākus mēnešus, pēc patversmes darbinieces stāstītā, tika atrasts pie Ivana kapiem kā pavisam mazs kaķēns. Luiju iepazinu jau kā pusaugu kaķi – rotaļīgs, nedaudz nešpetns, bet mīļš bez gala. Tādu kā reklāmu sev uztaisīja.

Kopš tā laika skrienoši, teju lidojoši kaķi mūsu mājās ir standarta situācija. Abi ir kā brāļi, satraucas, ja otrs kaut kur ielīdis un aizmidzis, un nevar viņu astrast. Abi nograuž gan kurpju šņores, gan sadīrā tualetes papīru, gan izrevidē atkritumu spaini un vēl daudz, daudz nedarbus taisa. Bet kad vajag mīļu glāstu un ielīst klēpī, abi ir sadalījuši kurš kuram tad ir mīļcilvēks. Mio ir kārtīgs “piena puika”, kurš sūdzas saimniecei, lien klēpī un taisa greizsirdības scēnas, ja ko tādu atļaujas Luijs. Un Luijs ir vairāk pieslējies saimniekam, kur viņiem ir savas vīriešu lietas. Izliekas, abi, ka nekāda lielā mīlināšanās jau viņiem tur nav, kā jau večiem, taču mēs abi ar Mio zinam, ka runas neatbilst patiesībai.
Kopš kaķīši ir divi, Mio ir kļuvis mīļāks un nav tik mežonīgs, mājās ir daudz vairāk dzīvesprieka un smaida, jo abi ir lieli jokdari un blēņdari.

Izturību patversmes komandai un katrai ģimenei pa diviem kaķīšiem!
Liena

Šeit Jums raksta Tipsis!

Nesen vēl biju Jūsu patversmes iemītnieks, bet tagad man jau kādu laiciņu ir jaunas mājas un jauni saimnieki… kā arī daudz brāļi un māsas – sunene Grēta, kaķenītes Pārsla, Kita un Dūmiņa un trusis Trusardiņš.

Dzīvoju Rīgā, tagad man ir arī sava sēta, kurā nevienu svešinieku nelaižu iekšā un sargāju savu mašīnu, ar kuru man ļoti patīk braukt, īpaši uz veikalu pēc kaut kā garšīga. Ļoti gaidu mājās saimniekus, ja viņi kaut kur aizbrauc, kad viņi atbrauc esmu tik priecīgs, lecu no prieka cik augstu vien varu… Patīk padarīt arī kādu nedarbu – klusiņām, lai neviens neredz nočiept kādu gardumu no galda un jā, atzīšos – pārbaudīt atkritumu saturu – vai tur nav izmests, kas labs bez manas atļaujas…
Man un Grētai (te mēs bildītē abas kopā) patīk kopā spēlēties ar bumbiņām, pie tam ar veselām 3 uzreiz un tām jābūt dažāda izmēra 🙂 Kā jau man – mazajam – sunim pienākas, guļu blakus saimniekiem, patīk ērtības 🙂 Esmu ļoti priecīgs, kad Agnese paķemmē manu skaisto, garo kažoku… vai pakasa man vēderiņu… nu jā, baigi priecīgs gan neesmu, kad viņa mani liek vannā piču-paču. Saka: “Tev taču jābūt visskaistākajam”.

Esmu ļoti priecīgs par jaunajām mājām un labajiem saimniekiem, mēs saprotamies ļoti labi un esam kā viens vesels! 🙂 Gribētu arī teikt Jums, meitenes, paldies, ka pieņēmāt mani un parūpējāties par mani, kad man nebija kur iet un ko ēst šai aukstajā ziemā – PALDIES, slapja buča visām JUMS!!! TIPSIS

/Tipša vēstulīti saņēmām no viņa jaunās saimnieces Agneses/

Mani sauc Tīna Beta Bērziņa. Es piedzimu uz ielas, bet drīz labi cilvēki mani kopā ar mammīti un 12 brālīšiem un māsiņām aizveda uz kādu māju, kur par mums visiem rūpējās. Savādi, bet ik pa brīdim nāca kāds svešs cilvēks, kas paņēma kādu no maniem rotaļu biedriem un es tos vairs neredzēju, līdz bija palicis tikai viens brālītis. Tad kādu dienu atnāca sieviete, kas ilgi raudāja manā kažociņā un tad paņēma līdzi.
Ai, nu es zinu, kur palika mani brālīši un māsiņas – viņi bija atraduši savus cilvēkus un aizbrauca uz mājām! Arī man tagad ir mājas, ir mamma, ar kuru eju pastaigāt pa mežu vai uz ezeru (tagad gan tas ir ciets un auksts) un vēl viņa jocīgi purina manas mantiņas, kad tās paņemu zobos, met prom un man ir jāskrien pakaļ! Tīrais negals! Vispār darba man netrūkst – vajag taču sasmalcināt kādu čību vai mammas balles kurpes (tad gan viņa skaļi runāja!), arī mobilā telefona lādētāji ir jāatbrīvo no pilnīgi nevajadzīgajiem vadiem. Tādās reizēs skaļi runā brālītis Gusts. Viņam arī patīk spēlēties un nākt man līdzi pastaigā.
Jā, vēl man ļoti patīk uzrāpties uz palodzes un vērot, kā strādā sētniece, viņa taisa sniega kaudzes, kur man kāpelēt, tas arī ir ļoti jautri, bieži iekāpju vannā un lūdzu, lai mamma mani nomazgā, bet pēc tam izguļos klubkrēslā un viņa no kaut kādas mantas man pūš virsū siltu gaisu – svētlaime!
Man nav savas gultas, guļu blakus mammai un viņa glauda man punci, kamēr aizmiegu, bet, kad pamostos, man vienmēr bļodā ir kāds gardums – rīsi ar gaļu, biezpiens ar krējumu un olu, labprāt graužu kāpostus, burkānus un kartupeļus, mamma saka: “Nu gluži kā trusis!” Šad tad nodarbojos ar sportu – trennējos augstlēkšanā un nu jau 1,5 metrus augsts dēlis man vairs nav nekāds šķērslis. Kad tam pārlecu pāri, tieku “aizliegtajā zonā” – istabas daļā, kur stāv mammas tualetes galdiņš ar krēmiem, lūpu krāsām, pūderiem un citiem labumiem. Es taču arī esmu meitene un tos man vajag! Nu jau gan mamma visu ir kaut kur aizvākusi. Esmu izlasījusi arī vienu grāmatu, bet mamma un brālītis likās tādi norūpējušies, kaut ko par bibliotēku runāja un nemaz nepriecājās, ka tiku ar to galā kādās 15 minūtēs. Tā iet, kad neskatās, ko es daru! Ar kaunu jāatzīst, ka reiz no galda paņēmu šokolādi. Garšīgi jau nu bija, bet pēc tam mamma tik daudz runāja, ka nolēmu vairs neko pati neņemt.
Te man ir arī draugi – vācu aitu sunes Čika un Randa, takšelis Briks, pūdelīte Darja un terjers Lakijs, bet pie toiterjera Sanija mamma mani nelaiž, saka, ka tas suņuks man par mazu. Ir vēl kaut kādi dīvainīši, ar kuriem man gribētos draudzēties, bet, kad skrienu klāt, viņi tā vienkārši paceļas gaisā un pazūd! Kā man tā gribētos, bet nesanāk, lecu, bet gaisā uzskriet nevaru, žēl gan!

Man te klājas ļoti labi un ja manās pirmajās mājās vēl ir kāds suns, es ļoti ceru, ka arī viņš drīz atradīs savu cilvēku un varēs viņu mācīt pareizi uzvesties, tāpat, kā es to daru!

/Tinas Betas stāstījumu mums atsūtīja saimniece Karina/

Vēlos Jums nedaudz pastāstīt par Jūsu bijušo iemītnieci “mammīti”. 17. oktobrī no Jūsu patversmes paņēmām suņu meitenīti, kurai tagad vārds ir Bella.
Varētu teikt, ka Bella jau pie mumsir iedzīvojusies. Kādreiz sunīte ne visai labi pieņēma vīriešu dzimtas pārstāvjus. Tagad par vienīgo savu saimnieku viņa ir atzinusi manu tēti. Tiklīdz tēvs parādās ārā, tā Bella neatkāpjas no viņa ne soli. Tik lielu Bellas uzticēšanos vēl neviens no mūsu ģimenes nav iemantojis. Domāju, ka viņai ir bijusi visai smaga dzīve pirms nonākšanas citā dzīves vietā. Mēs visi to ļoti labi saprotam un ceram, ka ar laiku viņa aizmirsīs visus pāridarījumus. Bellai ļoti patīk spēlēties, skriet un dauzīties. Viņas dzīves vieta to arī lieliski atļauj.

Vēl Bella mums izceļas ar ļoti labu dzirdi un lielu vēlmi apsargāt savu teritoriju. Arī ar mūsu mazo sunīti viņai ir visai draudzīgas attiecības un kopējas skriešanas 🙂

Esmu ļoti Jums pateicīga, ka ieteicāt mums Bellu.
Ar laba vēlējumiem,
Anita

Sveicienus sūta Mocarts!
Nu jau suņuvīrs ir apradis ar jaunajiem dzīves apstākļiem un aizvien biežāk mēģina izaicināt saimnieci uz dauzīšanos.
Sākumā Mocartam bija problēmas ar vēderu, tad uzradās slapjais dermatīts, tā kā arī ar vetārsti jau ir kārtīgi iepazinies. Bet nu pēc probiotiķu, vitamīnu un zāļu porcijas izlietošanas, šķiet, esam atkal uz pekām. Pirms trīs nedēļām, kad bijām atkārtotā vizītē pie ārstes, kopš decembra jau bija pieņēmies svarā par 4 kg, bet nu, šķiet, ka jābūt vēl vairāk, jo pat man, kad neesmu kādu nakti bijusi mājās, liekas, ka ar katru reizi izskatās arvien vairāk apvēlies. Un kaklasiksna arī jau 2 robus vaļīgāk palaista.

Mocarts ir ienesis vairāk dzīvības mūsu mājās un puika tagad pēc dārziņa labprātāk brauc uz mājām. Tad viņi abi “cīnās”, t.i., mazais stumda Mocartu pa istabu, kamēr, protams, pats tiek nogāzts gar zemi un tad ir lielā smiešanās.

Paldies jums!
Elīza

Mazais mopšu puika Funto decembra sākumā nonāca savās jaunajās mājās. Jau pašā sākumā suņuks parādīja, ka mājās būs sargs, kārtīgi noriedams kaimiņus un televizoru. Arī iedzīvoties jaunajās mājās nebija grūti, kārtīgi izošņājis visus stūrus, Funto laimīgs ieņēma vietu saimnieku gultā.

Suņuks ir ģimenes mīlulis un vakaros nevar aiziet gulēt, ja nav kārtīgi sabučojis saimniekus. Tā kā saimniekiem diena sākas agri, tad arī Funto ir jāceļās. Tiesa gan, no mājiniekiem Funto pēdējais izraušas no gultas – staipīdamies un žāvājoties, toties priekā trīcošā astīte liecina, ka ir gatavs rīta pastaigai.
Funto ir ļoti gudrs un pacietīgs. Jau dzīvojot pagaidu mājās pie „mammas” Olgas, Funto iemācījās, ka pēc pastaigas jānoslauka kājas un tā nu katrreiz, kad ienākam no pastaigas, Funto jau pats dod ķepas, lai slauka.
Tā kā šogad ir auksta ziema, Funto tika arī pie siltas jaciņas, ko pats veikalā izvēlējās – persiku krāsas (tā piestāv viņa acu krāsai) un ar atstarotājiem, lai tumsā būtu pamanāms.

Lai gan Funto vairs nav kucēns, viņam ļoti patīk dauzīties. Gan krustmātes, gan jaunie Funto draugi ir sadāvinājuši rotaļlietas. Funto ļoti patīk grauzt bumbiņam un purināt striķi.
Mēs esam ļoti laimīgi ar Funto un mums liels prieks redzēt Funto laimīgu kopā ar mums!

Funto un viņa saimnieki Uģis ar Ilzi!

Nu jau ir pagājuši 3 mēneši kopš Šarls nonāca pie manis. Skatoties uz viņu, man pašai neticas, cik ļoti viņš ir atlabis un mainījies pa šiem 3 mēnešiem. Tagad viņam lielu prieku sagādā izskraidīšanās gar jūras krastu pa mīkstām smiltīm. Šarls uzreiz sajūt, kad ir atlaists no pavadas un uzsāk skrējienu. Joprojām lielākais pārdzīvojums viņam ir palikšana vienam pašam mājās, kaut uz 20 minūtēm, un pret to viņš skaļi protestē. Citādāk viņš ir ļoti paklausīgs un mierīgs, galvenais, lai ar viņu kopā kāds ir.
Tāpat kā jau visi normāli takši, Šarls izvēlas gulēt gultā, turklāt, iemanās aizņemt lielāko daļu gultas un jūtas ļoti traucēts, kad viņu mēģina pabīdīt malā. Un, ja viņam liek gulēt viņa vietā, viņš ļoti paklausīgi guļ tur aptuveni stundu, lai pēc tam, it kā nemanāmi, ieraustos gultā, kas, ņemot vērā viņa augumu un svaru, nemaz tik nemanāmi neizdodas.

Un vēl Šarls ir supermīļš suns, viņš stundām varētu sēdēt blakus saimniecei un ļaut, lai viņu glāsta un bužina, šķiet, ka neko citu viņam nevajag tikai, lai viņu samīļo.
Liels paldies par visu, ko Jūs esat izdarījuši Šarla labā un darāt citu suņu un kaķu labā!

Ar cieņu,
Agnese

Esam saņēmuši brīnišķīgu vēstulīti no Rondas, kuru mums atsūtīja viņas saimnieks ar jauku virsrakstu: “Spasibo za Rondu (Paldies par Rondu)”. Ko tad mums raksta Ronda:

“Здравствуйте!

Пишет Вам Ронда, которую удочерили 28 февраля этого года. Извините, что так долго не отзывались. У меня всё в порядке. Сначала я всего боялась и переживала, но постепенно привыкла к новому дому. У меня появился друг – кот Перец. Во время прогулки во дворе я люблю поиграть с другими собаками и погонять дворовых котов. Летом я ездила отдыхать на море. Оказывается мне очень нравится купаться. Я могла не вылезать из воды по полчаса. Ещё я отдыхала на хуторе. Там у меня тоже есть подруга – собака Герда. Мы с ней проводили на свежем воздухе целые дни. Там же попала я в плохую историю – загрызла курицу. Меня отругали. Теперь я поняла, что так делать нельзя. А ещё мне летом сделали новую прическу. Всем очень понравилась и мне легче стало.

Так что у меня всё хорошо. Хозяева рады, что я появилась у них. Меня тут любят и балуют.”

Ronda un saimnieks Sergejs

Pims pāris mēnešiem no jums paņēmām suņuku. Nosaucām par Rufusu.
Tagad, šķiet, ka pie mums jau ir pieradis, ja pirmajās dienās, kad vedām pastaigāties, bija grūti to novaldīt, jo viņš gribēja paošņāt visu, skriet pakaļ cilvēkiem, dzīvniekiem un pat mašīnām, tad tagad jau spēj mierīgi iet blakus.
Ar mūsu kaķi spēj sadzīvot draudzīgi – citiem gan gribas skriet pakaļ.
Katru dienu, kad ejam prom – vecāki uz darbu un bērns uz skolu, suns kādu laiku pasmilkst.
Vienmēr priecīgs izlien no būdas, kad nākam mājās. Un vienmēr priecājas, ja to izved pastaigāties.
Pirmajās dienās, kad izvedām Rufusu pastaigāt līdz jūrai, viņš baidījās iet klāt ūdenim, tagad jau droši bradā pa to, skraida apkārt un tvarsta putnus.

No suņu apošņāšanas gan atturēties vēl nespēj un ir jau paspējis sakauties ar vienu suni. Pats gan viņš nekoda un nebija ne pie kā vainīgs, tā kā agresīvs nav.
Pret visiem izturas draudzīgi un jauki, tomēr kuru katru svešo sētā nelaiž.
Arī mīl bērnus.

Rufusa saimniece, Ieva