Labdien!
Nu jau pamazām Leo sāk pierast pie savas jaunās dzīves vietas. Pirmajā dienā domājām, ka suns nemaz nemāk riet, bet vakar pirmo reizi arī dzirdējām, ka Leo arī rej.
Grūti gan viņam patreiz vēl ar klausīšanu, bet gan jau. Lai jau pirmās dienas kārtīgi iejūtas, un būs arī paklausīgs suns.
Sveiki!
Nosūtu Jums Hugo (Ilknīša) bildes, kuru mēs paņēmām no patversmes Līčos.
Nu jau kā mēnesi viņš ir pie mums. Draudzīgs un ļoti patīk spēlēties!
Esam saņēmuši lūgumu pēc palīdzības: “Mums ir pazudis ģimenes loceklis. Izmisums mijas ar cerību, bet pagaidām nav atrasts mūsu mīļais kaķītis.”
20. aprīlī Piņķos pazudis jauns, ruds runcītis. Iepriekš nekad nav klaiņojis, tapēc ir iespējamība, ka kaķis ir ielikts mašīnā un aizvests vai arī tiek turēts kādās mājās. Kaķim ir izteikts tumši brūns strīpojums kā “krellītes” uz kakla daļas un strīpas ap priekšķepām un asti. Astīte ir kupla. Kaķis ļoti daudz murrā. Lūdzu palīdziet atrast mums mūsu draugu un ģimenes locekli. Atradēju pret atlīdzību lūdzam zvanīt 26631660 (Jolanta).
“Mūsu Puikiņš un stāsts par Briesmīgo kaķi” LV
“Наш Мальчик и рассказ об Уродливом Коте” RUS
“Our Laddie and the story about the Ugly cat” ENG
Mēs pareizi dzīvojam šajā pasaulē, ja pareizi mīlam to…
Katrs mūsu mājas iedzīvotājs zināja, cik Briesmīgs bija mūsu Vietējais Kaķis.
Briesmīgais kaķis šai pasaulē mīlēja trīs lietas: cīņu par izdzīvošanu, “jebkā, kas gadīsies” apēšanu un, teiksim tā, mīlestību. Šo lietu kombinācija plus bezpajumtes dzīvošana mūsu pagalmā atstāja uz Briesmīgā Kaķa ķermeņa nedzīstošas pēdas.
Iesākumam. Briesmīgajam Kaķim bija tikai viena acs. Tai pašā pusē nebija arī auss, bet kreisā kāja bija kādreiz bijusi lauzta un saaugusi nesaprotamā leņķī, pateicoties kam radās iespaids, ka kaķis visu laiku gatavojas pagriezties ap stūri. Astes nebija. Palicis vien mazs stumbaciņš ar pušķi galā. Un ja nebūtu to daudzo rētu, kas pārklāj Briesmīgā Kaķa galvu un plecus, viņu varētu pat saukt par tumši pelēku strīpainu kaķi.
Katram, kurs kaut reizi paskatījies uz viņu, bija viena un tā pati reakcija: “Cik gan Briesmīgs Kaķis!” Bērniem kategoriski tika aizliegts viņu aiztikt. Pieaugušie meta tam ar akmeņiem, lai padzīto to prom un cirta tā priekšā ciet durvis, lai viņš neieietu dzīvoklī. Mūsu sētniece lēja uz to ūdeni no šļūtenes, kad viņš centās viņai tuvoties.
Dīvaini, bet Briesmīgais Kaķis reaģēja vienmēr vienādi. Ja viņam lēja virsū ūdeni – viņš pacietīgi mirka, kamēr mocītājam neapnika šī izklaide. Ja viņam ar kaut ko meta – viņš glaudās gar kājām, it kā lūdzot piedošanu. Ja viņš redzēja bērnus, viņš klupdams krizdams skrēja pie tiem un ar galvu glaudās pie rokām, skaļi murrājot, izlūdzoties maigumu. Ja kāds tomēr viņu paņēma rokās, viņš tūdaļ sāka zīst blūzītes stūri, pogu vai kaut ko citu, ko varēja aizsniegt.
Bet kādu reizi Briesmīgais Kaķis satikās ar kaimiņu suņiem. No sava loga sadzirdēju suņu rejas, kaķa kliedzienus pēc palīdzības un suņu saimnieku komandas: “Fas!”, un tūliņ pat metos palīgā. Kad pie viņa pieskrēju, Briesmīgais kaķis bija briesmīgi saplosīts, viss asinīs un gandrīz miris. Viņš gulēja, sarāvies čokurā. Viņa mugura, kājas, ķermeņa pakaļējā daļa bija zaudējušas formu. Viņa dzīve tuvojās noslēgumam. Asara tecēja pār viņa purnu.
Kamēr nesu viņu mājās, viņš gārdza.
Es skriešus nesu viņu mājās!!!
Vairāk par visu baidījos kaitēt viņam vēl vairāk. Bet viņš pa to laiku centās zīst manu ausi…
Es apstājos un, aizrīdamās ar asarām, piespiedu viņu sev klāt. Kaķis ar savu galvu pieskārās manai plaukstai, viņa zelta acs pavērās uz manu pusi, un es sadzirdēju… murrāšanu!!! Pat ciešot tik briesmīgas sāpes, Kaķis lūdza tikai vienu – drusciņu Mīlestības! Iespējams, drusciņu Līdzcietības… Un tai brīdī es domāju, ka tā ir mīlošākā radība no visām, ko esmu savā dzīvē sastapusi. Vismīlošākā un iekšēji – vis-visskaistākā. Viņš tikai skatījās uz mani, pārliecināts, ka es spēšu mazināt viņa sāpes.
Briesmīgais Kaķis nomira manās rokās pirms es tiku līdz mājai, un es ilgi sēdēju pie savām durvīm, turot viņa vēl silto ķermeni klēpī.
Pēc tam es daudz domāju par to, kā viens nelaimīgs kroplītis spēja mainīt manus priekšstatus par to, kas ir patiesi tīra dvēsele, patiesa un bezgalīga mīlestība. Tā tas arī bija patiesībā. Briesmīgais Kaķis pavēstīja man par līdzcietību vairāk, nekā tūkstošiem grāmatu, lekciju vai sarunu. Un es vienmēr būšu viņam pateicīga. Viņam bija sakropļots ķermenis, bet man bija apskādēta dvēsele. Pienāca arī mana kārta mācīties mīlēt patiesi un dziļi. Sniegt mīlestību savam tuvākajam bez atlikuma.
Lielākā daļa no mums grib būt bagātāki, veiksmīgāki, būt spēcīgi un skaisti.
Bet es vienmēr tiekšos uz vienu – mīlēt, kā Briesmīgais Kaķis…
Mēs pareizi dzīvojam šajā pasaulē, ja pareizi mīlam to!
Šo tekstu kāds bija iekomentējis Delfi.ru pie raksta par Bolderājā kanalizācijas akā atrasto suņuku. Tas neatstāj vienaldzīgu…
Dzīvē bieži gadās, ka notikumi vai likteņi mēdz būt gandrīz vienādi vai atkārtojas. Šim smeldzīgajam stāstam par Briesmīgo kaķi ir līdzinieks. Tas ir stāsts par melno kaķi PUIKIŅU.
Puikiņš Ulubelē nonāca no ielas 09.02.2013. Viss viņa novārgušais ķermenītis bija sadragāts un ļengans. Viņam trūka pusastes un pakaļējai kājai bija norauta ķepa. Tās vietā rēgojās asiņaini sastrutojis kaula gals. Viņu atrada pusdzīvu un nogādāja pie mums uz Līčiem. Nav īsti zināms, vai viņu samalis mašīnas motors vai cietis bija kā citādi, bet brūces nebija svaigas un viss viņa organisms bija sācis saindēties. Ticis siltumā un drošībā Līču kaķu mājā, viņš klusi gulēja, jo nespēja pacelt pat galvu. Viņš skatījās uz kaķu kopējām lielām paļāvīgām acīm un.. tiklīdz viņam pievērsa uzmanību vai pieskārās… pieticīgā pateicībā skaļi murrāja…
Šo trīs mēnešu laikā, pateicoties ārstu meistarībai, kopēju rūpēm un labām zālēm, Puikiņš ir atkopies. Tiklīdz kaķu mājā ierodas ciemiņi un izvēlas kādu no minkām, ko vest uz mājām, Puikiņš saausās. Viņš klunkurē ar savu pakaļkājas kaulu un cenšas cik var. Tik ļoti viņš tiecas pie Cilvēka. Taču neviens viņu neņem, jo viņš ir kaķis kroplītis ar kaulu ķepas vietā un tikai pus asti. Ārsti nav vienisprāt, vai pareizāk būtu kāju noņemt vai atstāt kā ir, jo plikais kauls ar laiku sadils… Iespējams, daudzi šo lasot teiks, bet tas taču tikai parasts kroplis un klaidonis. Priekš kam tādu glābt? Taču Mēs glābsim un palīdzēsim, jo ticam, ka uz Ulubeli rast mieru, patvērumu un mācīt mums visiem MĪLESTĪBU ir ieradies BRIESMĪGAIS kaķis.
Ja ir iespēja, lūdzu palīdzi. Trīs mēnešu medicīnas izdevumi (zāles, rentgeni) ir 150,- Ls. Mēs Ulubelē sapņojam par protēzes zābaciņu Puikiņam pēdas vietā, lai viņam nesadilst kauls un nav jāamputē kāja.
Ziedojumu tālrunis – 90006083
Izdari sirds darbiņu sadarbībā ar portālu Ziedot.lv:
Konts: LV97HABA0551028353893
Biedrība “Dzīvnieku pansija Ulubele” Reģ.Nr.LV 40008095993
Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme atrodas:
Rīgas rajona Stopiņu novada, apdzīvotā vietā Līči,
tel. 20203333 vai 27803333;
web: www.ulubele.org;
e-pasts: ulubele@ulubele.org
Ulubeles komanda
Sveiki. Te Nikija.
Ir pagājusi pirmā nedēļa, kopš es dzīvoju jaunajā mājvietā.
Sākumā mana mīļākā vieta bija zem dīvāna, bet nu jau esmu atklājusi, ka virs dīvāna ir ērtāk un uz palodzēm – daudz interesantāk.
Man ļoti patīk ziedi, te to ir diezgan daudz.
Spēlēties man arī tīk, sevišķi ar saimnieces roku, kaut arī zinu, ka dažreiz ieskrāpēju par stipru!
Tā kā esmu kārtīga, vienmēr cenšos aiz sevis smiltiņas kārtīgi saraust; it kā jau saimniece nedusmojas, ka visbiežāk tās pārkrīt pāri kastītes malām. Vēl es esmu ļoti zinātkāra – gribu iepazīt visus plauktus, skapīšus, dažādus aparātus u.c., pat putekļu sūcēju aplūkoju, protams, tad, kad tas bija pārtraucis rūkt, lai gan tas man ne pārāk patīk un ar to negribu draudzēties!
Gardumus arī esmu dažādus nobaudījusi, Gourmet produkcija man ļoti garšo…Nu tā, lūk, man te iet – labi un interesanti!
Ar sveicieniem,
Nikija & Santa
Labdien!
Vēlos izstātstīt, kā dzīvo adoptētā kaķenīte Saulīte.
Kad tikko paņēmām Saulīti bijām pārsteigti, ka tik skaisto meitenīti neviens vēl nav paņēmis.
Saulīte ļoti sadraudzējās ar mūsu 11-gadīgo kaķeni. Mēs bijām pārsteigti, ka viņi tik ātri kļuva par draudzenēm – jau pēc nedēļas viņi sēdēja blakām, un vēl pēc pāris dienām gulēja kopā.
Kopā viņiem ir ļoti jautri, dažreiz pat jautrāk, nekā mums to gribētos. Viņiem patīk kopā spēlēties, it īpaši nakts vidū.
Saulīte dzīvo ļoti labi, viņai un mūsu citai kaķenei ir savs grozs un ērta kārba, kur viņi guļ, gan mainoties vietām, gan dažreiz kopā vienā grozā.
Paldies Jums par jauko kaķi!
Ar cieņu,
Tatjana
Labdien!
Sveiciens Ulubelei no Rā, tā mēs viņu kristījām.
6.maijā adoptējām 3 mēnešus jaunu suņu meitenīti, dzīvo viņa tagad Mālpilī un uzreiz jutās kā mājās, tikai izskatījās nedaudz apjukususi no lielās brīvības, jo tā kā bija brīvdiena un saulaina diena, gan paši, gan Rā dzīvojāmies ārā pa pagalmu.
Suņuks ļoti gudrs un paklausīgs, bet kā jau bērnam arī palaidnības prātā, tiek stieptas prom gan kurpes, gan zeķes, bet kad pasaka nedrīkst, mantas tiek atdotas īpašniekam! Mazais puika saka: “Ak, Tu rakaris!”
Pirmo nakti nedaudz pasmilkstēja un līda gultā, bet nu jau guļ mierīgi. Tā ka viss kārtībā, esam laimīgi mēs un laimīgs suns! :))
Liels paldies no mums un Rā Kristapam, kurš mums suņuku piespēlēja!
Šodien Ulubelē viesojās mūsu estrādes leģenda Viktors Lapčenoks ar meitu Janu un mazbērniem Jāni un Anniju.
Viktors bija nedaudz šokā, ka vienā vietā var būt TIK daudz suņu un ka vispār cilvēcīgiem spēkiem iespējams uzturēt šādu patversmi. Viņš pauda atzinību, ka dzīvnieka dzīvība tiek cienīta, jo viņi nav vainīgi, ka šeit nokļuvuši.
Filmējoties LNT raidījumam “Mans mīļais draugs”, Viktors īpaši uzrunāja sava talanta cienītājus, izdarīt labu darbu, atbraukt uz Līčiem un adoptēt suni vai kaķi.
Viktora mazbērni Annija un Jānis izvēlējās krustbērnus 6 gadus veco lielo, mīļo suni Borisu un mazo sprigano 2 gadus veco Lapsiņu. Šie abi rējēji arī tika filmēti un sižetu visi varēs redzēt 19.05.2013.g.
Viktors teica, ja pēc parādīšanas TV šie divi suņi atradīs sev labus saimniekus, viņš jutīs milzu gandarījumu, ka arī spējis palīdzēt kādam atrast mājas.
Dziedātājs uzslavēja ideju par sludinājumu lapiņu izlīmēšanu pēc dzīvnieka atrašanas un pa jokam, bet ļoti nopietni teica, ka vēlētos pats līmēt lapiņas ar to slikto cilvēku portretiem, kuri pamet un moka dzīvniekus, lai visi redz šos “varoņus”.
Tā kā Annija un Jānis interesējās par brīvprātīgo darbu, tad Viktors solīja, ka šī nebūs viņa pirmā un pēdējā viesošanās Līčos. Ja abi krustbērni atradīs saimniekus, tad būšot jāņem jauni. Ja jau viņa vārds varot palīdzēt šādai labai lietai, tad kāpēc to neizmantot.
Biedrība „Dzīvnieku pansija Ulubele” (Ulubele) lielo Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmi Līčos (Līči) apsaimnieko kopš 2010.gada 5.maija. Gatavojāmies jau izsūtīt ielūgumus Ulubeles un Līču astaiņu lielajam atbalstītāju lokam, lai maija svētkos kopā nosvinētu 3 gadu jubileju, kad… nejauši ieraudzījām Rīgas domes (RD) mājas lapā ievietotu paziņojumu par iepirkumu, kas ievietots neatbilstošā sadaļā, izsludināts 16.aprīlī ar vismazāko piedāvājumu sagatavošanas un iesniegšanas laiku – tikai 10 dienas – pakalpojumam uz 4 gadu periodu… Piedāvājumu iesniegšana – 2.maijs!
Iepazīstoties ar iepirkuma komisijas sagatavoto konkursa Nolikumu, sapratām, ka tas apzināti un paslepus gatavots kādam, ar vienu vienīgu mērķi – dabūt Ulubeli jebkādiem līdzekļiem ārā no Līčiem. Nolikumā ietverta tāda kvalifikācijas prasība, kas nav nepieciešama pēc būtības, bet kas diskvalificē Ulubeli no dalības iepirkumā. Turklāt iepirkuma noteikumi ir gana odiozi: vienīgais vērtēšanas kritērijs – zemākā cena, kā arī aizliegums dzīvnieku aprūpei pirmo 14 dienu laikā piesaistīt jebkādus pretendenta pašu līdzekļus vai ziedojumus. Acīmredzot iepirkuma komisiju neinteresē dzīvnieku aprūpes un ārstēšanas kvalitāte, pretendentu iepriekšējā pieredze patversmju apsaimniekošanā, kā arī absolūti vienaldzīgs ir būtisks šīs jomas iespējamo pretendentu atlases kritērijs – Pārtikas un veterinārā dienesta veikto pārbaužu oficiālie vērtējumi (A, B, C kategorijās) par dzīvnieku aprūpi un patversmju apsaimniekošanu.
Ulubeles darbības pamatprincipi ir maksimāli palīdzēt dzīvniekam no pirmās uzturēšanās dienas patversmē, saglabājot dzīvnieka dzīvību, nodrošināt pašvaldības un piesaistīto privāto līdzekļu caurskatāmību, atvērt Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmi sabiedrībai. Šie principi nesaskan ar jauno iepirkumu.
Nav skaidrs, ko un kādā veidā vēlas sasniegt iepirkumu komisija, izvirzot šādu dīvainu vērtēšanas kritēriju – zemākā cena? Nolikumā teikts: “Klaiņojošo un bezsaimnieka dzīvnieku skaits Rīgas pilsētā pieaug cilvēku bezatbildības dēļ un Rīgas domes pienākums ir cīnīties ar šo seku likvidāciju”. Ņemot vērā visu Nolikuma būtību, šķiet, ka iepirkuma komisijas galvenā interese ir klaiņojošo un bezsaimnieka dzīvnieku likvidācija par viszemāko cenu. Vai patiešām tāds ir Rīgas pilsētas pašvaldības mērķis?
Uzziņai: Atgādinām, ka vēl joprojām (2 gadus) turpinās tiesvedība saistībā ar Līču patversmes apsaimniekošanu, ko ierosināja iepriekšējais patversmes apsaimniekotājs, apšaubot Ulubeles spēju sniegt dzīvniekiem kvalitatīvu veterinārmedicīnisko aprūpi un Ulubeles iniciatīvu neveikt dzīvnieku eitanāziju 15.dienā kopš to ievietošanas patversmē, bet turpināt dzīvnieku aprūpi par ziedotiem līdzekļiem līdz jauna saimnieka atrašanai. Joprojām Ulubele aizstāv savu viedokli, ka ikviens nelaimē nokļuvis dzīvnieks ir pelnījis dzīvību un saņemt vislabāko aprūpi neatkarīgi no tā, vai nokļūst privātā vai pašvaldības patversmē. Kvalitatīva palīdzība kopšanai un ārstēšanai, piesaistot pašu līdzekļus vai ziedojumus, tiem nepieciešama no 1.dienas, nevis tikai no 15.dienas. Mēs tiesā aizstāvam tiesības, strādājot Līčos, nenogalināt patversmē nonākušos dzīvniekus.
Noklīdušo un pamesto dzīvnieku aizstāvībai Rīgas pilsētā, Ulubele steidzami uzrakstīja vēstuli RD vadībai par tikko izsludinātā konkursa nolikuma dīvainībām. Paldies RD vadībai, kas, jāatzīst, reaģēja operatīvi un šobrīd dīvainais iepirkums ir apturēts. Kas būs tālāk? Sekosim un informēsim!
Ulubele noteikti nepretendē uz vienīgā un labākā dzīvnieku aprūpētāja statusu Rīgā, bet iestājas par to, ka lietas notiek likumīgi un tiek organizēts pārdomāts, atklāts iepirkums, kurā tiek izvēlēts pretendents vai vairāki pretendenti ar nevainojamu reputāciju, pieredzi un piedāvājumu, kas ir saimnieciski izdevīgākais un dzīvnieku labturībai labvēlīgākais, nevis tāds iepirkums, kurā pasūtītāju interesē dzīvnieku likvidācija par viszemāko cenu!
Lūdzam viedokļus, idejas, novērojumus un priekšlikumus sūtīt uz epastu: ulubele@ulubele.org
Papildus informācijai:
Ulubeles vēstule Rīgas domes vadībai
Iepirkuma RD DMV 2013/29 Nolikums
Ulubeles komanda
Viņu bija 60 vai pat vairāk. Visi bruņojušies darba instrumentiem un milzu apņēmību palīdzēt. 20.aprīlī jau no paša agra rīta Līčos sāka pulcēties geocaching.com aktīvisti.
Ne velti šīs pasaulē tik populārās GPS spēles misija ir dārgumu meklēšana – taču dārgumi nebūt nenozīmē materiālās vērtības. Par to un Ulubelē talkas laikā iegūtajām sajūtām savā blogā raksta geocaching aktīvists Jirzhi:
“Mēs mazliet kavējām. Piebraucot pie Ulubeles – Rīgas dzīvnieku patversmes, tās kura Līčos, ļaužu un auto ka biezs un brauc tik klāt. Slēpņotāju nelielās kopienas lielais pulks, kuri par spīti pārceltajai Lielajai talkai, kopā pulcējas, lai darītu labas lietas. Šī patiešām nav sapņu zeme, lai arī Ulubele. Neviens te nav patiesi laimīgs dzīvojot. Astaiņi bikli laimīgi ir tobrīd, kad viņi satiek Savējos, kuri beidzot ir ieradušies pakaļ. Esmu rūdīts dzīvnieku draugs ar labu pieredzi brīvprātīgo darbos dzīvnieku patversmēs. Esmu redzējis labas un prātam neaptverami drausmīgas lietas un es joprojām nebeidzu brīnīties par to mīlestību, ko dzīvnieks spēj dot cilvēkam pat pēc pārdzīvotiem šaušalīgiem notikumiem, pilniem bada, slāpju, sāpju, asiņu un bēdu, kura stāstu scenārists ir cilvēks. Ulubelē dara visu, lai dzīvnieks būtu aprūpēts to brīdi, pirms viņš satiek Savējos. Tomēr pašu un esošo draugu spēku nepietiek, lai dzīvnieks saņemtu arī mazliet cilvēka pieskārienu un privātāku uzmanību. Vismaz brīdi aizejot pastaigā nostāk no milzīgā trokšņa, patversmes dzīvnieku stresa brīžos, tas bija pavisam dabiski, ka man kaklā sakāpa aizkustinājuma kamols, redzot lielo cilvēku pulku, savestās dāvanas un rosības prieku. Saliekot mazos darbiņus kopā mēs šodien izdarījām lielas lietas. Zāģi rūca, cirvji klaudzēja. Raka un slaucīja. Glaudīja un bužināja. skrēja un smēja. Es gribu ticēt, ka pienāks diena, kad dzīvnieku patversmes būs tukšas un nevajadzīgas. Tās būs dienas, kurās pasaule būs kļuvusi tik ļoti laimīgāka.„
Ulubeles komanda un astaiņi saka milzu paldies dārgumu meklētājiem par padarīto darbu – teritorija tika atbrīvota no kritušajiem un nevajadzīgi saaugušajiem zariem. Tā bija diena, kad patiesu mīlestību pastaigās izjuta visi Ulubelē mītošie rējēji. Savukārt kaķu nama iemītniekiem katram bija vismaz 2 mīļotāji un bužinātāji. Cilvēka tuvums, glāsts un labs vārds viņiem ir lielākais dārgums.
27.aprīlī Vislatvijas talkas dienā, prāvs talcinieku pulks turpināja geocaching.com aktīvistu uzsākto, lai ar laiku izveidotu ērtas pastaigu takas mežā un panorāmas peizāžu pretī patversmei saulrieta vērošanai.
Talkas laikā tika paveikts arī kāds fiziski vienkāršs, bet nozīmīgs darbiņš noklīdušo astaiņu labā – visa lielā Rīga tika sadalīta “kastītēs”, kurās katru nedēļu Ulubeles komanda saliks no portāla – www.dzivniekupolicija.lv sadaļas ATRASTIE izdrukātās sludinājumu lapiņas.
Ikvienu Līču apmeklētāju ļoti lūdzam palīdzēt mūsu rūpju bērniem atgriezties mājās – ieskatīties kādā no Ulubeles sludinājumu kastītēm, paņemt vismaz dažas no izdrukātajām patversmē gaidošo dzīvnieku sludinājumu lapiņām un izlīmēt dzīvnieka atrašanas vietā. Šādi ir daudz lielāka iespēja sunim vai kaķim nokļūt atpakaļ savās īstajās mājās, jo daudzi saimnieki šodien vēl nelieto internetu un sociālos tīklus, neapzvana patversmes un dienestus. Tāpēc SLUDINĀJUMU LAPIŅU IZLĪMĒŠANA dzīvnieka atrašanas rajona pieturās, pie veikaliem, veterinārās klīnikās u.c. ir katra nelaimē nokļuvuša DZĪVNIEKA LIELĀ IESPĒJA, jo ir CERĪBA, ka saimnieks ieraudzīs un brauks savam mīlulim pakaļ!
Karstā zupa un tēja pēcpusdienā sildīja talciniekus. Ikviens sirdī jutās kā atradis kādu dārgumu, ko sniedza labi padarīts darbs pamestu dzīvnieku labā.
Nedēļas nogale Līčos bija izteikti laimīga arī 10 patversmes astaiņiem. Savu cilvēku satika 6 suņi un 4 kaķi. Kad dodas mājās kucēni, dzīvniekam atbrauc pakaļ īstais saimnieks – ir milzu prieks, taču aizkustinājuma asaras patversmes komanda klusi notrauc tad, ja savu cilvēku satiek kāds, kurš gaidījis ļoti ilgi – un tāds bija jestrais suņu vīrelis Metriņš.
Viņa saimnieks jau ir kāds sirms kungs no Pārdaugavas, kurš dzīvē palicis viens un ļoti ilgojas pēc laba drauga.
Pateicībā par padarītiem sirdsdarbiem,
Ulubeles komanda