Ulubele

Troja stāsts:
“Esmu astoņus gadus vecs,Amerikāņu Stafordšīras Terjers,kas dažādu apstākļu dēļ biju nonācis Dzīvnieku pansijā Ulubele! Man pirms šī notikuma bija Viens saimnieks, kuru dikti mīlēju! Bet nebūtu izvērtusies šāda situācija, es nebūtu nonācis tur, kur esmu tagad!

Mani vienu dienu apciemoja Četri jaunieši…Divi no tiem izveda mani pastaigā… Tā kā mani daudzi veda pastaigās, īpašu nozīmi šai reizei nepiešķīru, kā vien to, ka biju priecīgs tikt ārā! Es katru reizi priecājos un tai pašā laikā ļoti pārdzīvoju, ka cilvēks atnāk un aiziet,tā es pazaudēju savu asti! Bet šie Divi Jaunieši atgriezās, jo meitenei es biju iepaticies, kā gan citādāk, tik izskatīgu un mīļu suņu vīru nevar bieži sastapt! 🙂 Viņi apciemoja mani reizes četras… Un reizē, kad viņi grasījās pieņemt lēmumu par manis adoptēšanu, man garīgais nebija labs… un es sevi parādīju ne no tās labākās puses… Bet tas šai meitenei nelika pārdomāt savu lēmumu… un mani paņemt! Tā nu pēc triju nedēļu apciemojuma es tiku jaunās mājās!
Es biju Krievvalodīgs… Mana saimniece Latviete… mums abiem nācās sākumā pielāgoties šai situācijai! Bet pēc nedēļas kopdzīves un iepazīšanās, mēs sākām apmeklēt skolu, kur mācos Latviešu Valodu un to, kā sadzīvot ar citiem suņiem, jo man tie ne visai patīk… 🙂 Patīk, ka visi zin, ka es esmu Boss. Taču skola un mana saimniece mani disciplinē,kaut arī esmu jau gados! Sākumā gāja man grūti… bet nu jau esmu apguvis šādas tādas lietas, ka man jau uzticas un palaiž no pavadas brīvi skriet, jo klausu komandām! Ne vienmēr, jo mana saimniece jūt, kāds man ir garastāvoklis un pēc tā nosaka, vai es būšu paklausīgs vai dumpīgs!

Pāris reizes esmu pa mizu dabūjis, jo gribējās iekost kādam sunim, bet tā cenšos vairs nedarīt, kas ir ļoti grūti ar manu temperamentu, raksturu! Esmu paklausīgs, kad saimniece blakus, bet kad viņa ir ārā pa durvīm… man tā patīk viņas gultā..tik mīksta un liela, ka grūti atturēties tajā nepagulēt, kamēr viņa ir prom! Bet kad viņa ir mājās, man ir sava gultiņa, vai arī man reizēm atļauj dīvānā pavārtīties!

Man ļoti patīk rotaļāties, ka reizēm spēju būt pārlieku uzbāzīgs, bet arī ar to mana saimniece sadzīvo… Viņa mani ļoti lutina un mīļo! Mēs braucam uz jūrmalu pie saimnieces vecvecākiem, kur mani vienmēr mīļi gaida, bet tur ir viena suņu meitene, kas ir ar raksturiņu… mēs šad tad paķīvējamies, bet sadzīvojam, jo nekas cits jau neatliek. Ar suņu puikām es mācos sadzīvot, bet nav tā ka nevaru! Ļoti nepatīk, ka mana saimniece bužina citu suni.
Tad nu mēs bieži ejam ārā dauzīties, spēlēties. Un esmu laimīgs jaunajās mājās! Gaidu vasaru, kad varēšu ilgāk dzīvoties pa jūru un braukt izbraukumos kopā ar manu jauno ģimeni!”

Trojs 🙂

Paldies Ulubelei, kas turēja Troju tik ilgu laiku pie sevis,un sagaidīja mani! Mēs abi esam ar raksturiem un tas mums abiem bija liels Pārbaudījums. Mūsu sadarbība ir izveidojusies veiksmīga! Mēs viens otru cienam un mīlam! Es priecājos par lēmumu ko pieņēmu, dodot Trojam jaunas mājas! Nevajag baidīties no jauniem izaicinājumiem arī tad ja tie reizēm šķiet neprātīgi!

Evija 🙂

Divus stāstiņus gan nevarēšu uzrakstīt, jo abi ir viens otram nu jau neatņemama sastāvdaļa.
Mūsu “pūku dupsi” Mio, kā viņu mīļi saucam, paņēmām pirmo. Pat neatceros precīzi cik sen, jo šķiet, kā vispār bez viņa ir dzīvots?! Jau toreiz, kad ņēmām Mio, mums ieteica ņemt divus kaķus, taču toreiz izlēmām vēl kārtīgi padomāt.

Tiesa, toreiz Mio ņēmām kā Miju. Mio sākuma bija ļoti mīļš kaķēns, taču laikam ejot sāka kļūt arvien mežonīgāks un stiprāks. Izlēmām, ka kaķēnam ir vajadzīgs rotaļu biedrs un vecākais brālis. Tā nu kādu vakaru, pēc darba braucu uz patversmi. Izvēlējos Luiju, kurš patversmē bija jau vairākus mēnešus, pēc patversmes darbinieces stāstītā, tika atrasts pie Ivana kapiem kā pavisam mazs kaķēns. Luiju iepazinu jau kā pusaugu kaķi – rotaļīgs, nedaudz nešpetns, bet mīļš bez gala. Tādu kā reklāmu sev uztaisīja.

Kopš tā laika skrienoši, teju lidojoši kaķi mūsu mājās ir standarta situācija. Abi ir kā brāļi, satraucas, ja otrs kaut kur ielīdis un aizmidzis, un nevar viņu astrast. Abi nograuž gan kurpju šņores, gan sadīrā tualetes papīru, gan izrevidē atkritumu spaini un vēl daudz, daudz nedarbus taisa. Bet kad vajag mīļu glāstu un ielīst klēpī, abi ir sadalījuši kurš kuram tad ir mīļcilvēks. Mio ir kārtīgs “piena puika”, kurš sūdzas saimniecei, lien klēpī un taisa greizsirdības scēnas, ja ko tādu atļaujas Luijs. Un Luijs ir vairāk pieslējies saimniekam, kur viņiem ir savas vīriešu lietas. Izliekas, abi, ka nekāda lielā mīlināšanās jau viņiem tur nav, kā jau večiem, taču mēs abi ar Mio zinam, ka runas neatbilst patiesībai.
Kopš kaķīši ir divi, Mio ir kļuvis mīļāks un nav tik mežonīgs, mājās ir daudz vairāk dzīvesprieka un smaida, jo abi ir lieli jokdari un blēņdari.

Izturību patversmes komandai un katrai ģimenei pa diviem kaķīšiem!
Liena

Šeit Jums raksta Tipsis!

Nesen vēl biju Jūsu patversmes iemītnieks, bet tagad man jau kādu laiciņu ir jaunas mājas un jauni saimnieki… kā arī daudz brāļi un māsas – sunene Grēta, kaķenītes Pārsla, Kita un Dūmiņa un trusis Trusardiņš.

Dzīvoju Rīgā, tagad man ir arī sava sēta, kurā nevienu svešinieku nelaižu iekšā un sargāju savu mašīnu, ar kuru man ļoti patīk braukt, īpaši uz veikalu pēc kaut kā garšīga. Ļoti gaidu mājās saimniekus, ja viņi kaut kur aizbrauc, kad viņi atbrauc esmu tik priecīgs, lecu no prieka cik augstu vien varu… Patīk padarīt arī kādu nedarbu – klusiņām, lai neviens neredz nočiept kādu gardumu no galda un jā, atzīšos – pārbaudīt atkritumu saturu – vai tur nav izmests, kas labs bez manas atļaujas…
Man un Grētai (te mēs bildītē abas kopā) patīk kopā spēlēties ar bumbiņām, pie tam ar veselām 3 uzreiz un tām jābūt dažāda izmēra 🙂 Kā jau man – mazajam – sunim pienākas, guļu blakus saimniekiem, patīk ērtības 🙂 Esmu ļoti priecīgs, kad Agnese paķemmē manu skaisto, garo kažoku… vai pakasa man vēderiņu… nu jā, baigi priecīgs gan neesmu, kad viņa mani liek vannā piču-paču. Saka: “Tev taču jābūt visskaistākajam”.

Esmu ļoti priecīgs par jaunajām mājām un labajiem saimniekiem, mēs saprotamies ļoti labi un esam kā viens vesels! 🙂 Gribētu arī teikt Jums, meitenes, paldies, ka pieņēmāt mani un parūpējāties par mani, kad man nebija kur iet un ko ēst šai aukstajā ziemā – PALDIES, slapja buča visām JUMS!!! TIPSIS

/Tipša vēstulīti saņēmām no viņa jaunās saimnieces Agneses/

Mani sauc Tīna Beta Bērziņa. Es piedzimu uz ielas, bet drīz labi cilvēki mani kopā ar mammīti un 12 brālīšiem un māsiņām aizveda uz kādu māju, kur par mums visiem rūpējās. Savādi, bet ik pa brīdim nāca kāds svešs cilvēks, kas paņēma kādu no maniem rotaļu biedriem un es tos vairs neredzēju, līdz bija palicis tikai viens brālītis. Tad kādu dienu atnāca sieviete, kas ilgi raudāja manā kažociņā un tad paņēma līdzi.
Ai, nu es zinu, kur palika mani brālīši un māsiņas – viņi bija atraduši savus cilvēkus un aizbrauca uz mājām! Arī man tagad ir mājas, ir mamma, ar kuru eju pastaigāt pa mežu vai uz ezeru (tagad gan tas ir ciets un auksts) un vēl viņa jocīgi purina manas mantiņas, kad tās paņemu zobos, met prom un man ir jāskrien pakaļ! Tīrais negals! Vispār darba man netrūkst – vajag taču sasmalcināt kādu čību vai mammas balles kurpes (tad gan viņa skaļi runāja!), arī mobilā telefona lādētāji ir jāatbrīvo no pilnīgi nevajadzīgajiem vadiem. Tādās reizēs skaļi runā brālītis Gusts. Viņam arī patīk spēlēties un nākt man līdzi pastaigā.
Jā, vēl man ļoti patīk uzrāpties uz palodzes un vērot, kā strādā sētniece, viņa taisa sniega kaudzes, kur man kāpelēt, tas arī ir ļoti jautri, bieži iekāpju vannā un lūdzu, lai mamma mani nomazgā, bet pēc tam izguļos klubkrēslā un viņa no kaut kādas mantas man pūš virsū siltu gaisu – svētlaime!
Man nav savas gultas, guļu blakus mammai un viņa glauda man punci, kamēr aizmiegu, bet, kad pamostos, man vienmēr bļodā ir kāds gardums – rīsi ar gaļu, biezpiens ar krējumu un olu, labprāt graužu kāpostus, burkānus un kartupeļus, mamma saka: “Nu gluži kā trusis!” Šad tad nodarbojos ar sportu – trennējos augstlēkšanā un nu jau 1,5 metrus augsts dēlis man vairs nav nekāds šķērslis. Kad tam pārlecu pāri, tieku “aizliegtajā zonā” – istabas daļā, kur stāv mammas tualetes galdiņš ar krēmiem, lūpu krāsām, pūderiem un citiem labumiem. Es taču arī esmu meitene un tos man vajag! Nu jau gan mamma visu ir kaut kur aizvākusi. Esmu izlasījusi arī vienu grāmatu, bet mamma un brālītis likās tādi norūpējušies, kaut ko par bibliotēku runāja un nemaz nepriecājās, ka tiku ar to galā kādās 15 minūtēs. Tā iet, kad neskatās, ko es daru! Ar kaunu jāatzīst, ka reiz no galda paņēmu šokolādi. Garšīgi jau nu bija, bet pēc tam mamma tik daudz runāja, ka nolēmu vairs neko pati neņemt.
Te man ir arī draugi – vācu aitu sunes Čika un Randa, takšelis Briks, pūdelīte Darja un terjers Lakijs, bet pie toiterjera Sanija mamma mani nelaiž, saka, ka tas suņuks man par mazu. Ir vēl kaut kādi dīvainīši, ar kuriem man gribētos draudzēties, bet, kad skrienu klāt, viņi tā vienkārši paceļas gaisā un pazūd! Kā man tā gribētos, bet nesanāk, lecu, bet gaisā uzskriet nevaru, žēl gan!

Man te klājas ļoti labi un ja manās pirmajās mājās vēl ir kāds suns, es ļoti ceru, ka arī viņš drīz atradīs savu cilvēku un varēs viņu mācīt pareizi uzvesties, tāpat, kā es to daru!

/Tinas Betas stāstījumu mums atsūtīja saimniece Karina/