Author: U Komanda

Ir tādas dzīves, kas paiet, citiem nepamanāmas.

Ir tādi suņi, kuri, sajūtot pievērstu uzmanību, labprātāk atkāpjas un atstāj skatuves/voljēra priekšplānu citiem. Tikai tāpēc, ka, viņuprāt, tie citi labāki, gudrāki, vairāk pelnījuši. Bet paši tā arī visu dzīvi paliek nepamanīti…

Tāda ir mūsu META, kura desmit dzīves gadus palika nepamanīta.

Lakiju uz patversmi atveda radinieki – saimnieks par viņu vairs nespējot rūpēties, bet divpadsmit gadus vecajam kaķītim neviena tuvinieka sirds un durvis nebija atvērušās. Visu mūžu lolots un kopts, tagad Lakijs izskatījās bēdīgi – skaistais rudais kažoks savēlies un nespodrs, actiņas asarainas un bēdīgas…

Marko patversmē nonāca 2011.gadā kā gadu vecs, bikls, iebaidīts suņuks. Patversmē pieauga, nobrieda un… novecoja. 8 gadu laikā no ziņkārīga puikas kļuvis par opīti, kuram daļēji zudis acu gaišums un kurš visu mūžu tikai iztēlojies par to, kas tas ir – mājas.

Astoņus gadus vecā suņu seniore ROZIJA, kuras skumjais acu skatiens tūkstoškārt multiplicējās soctīklos, līdzjūtīgiem cilvēkiem daloties ar viņas foto uz opīšu nojumes dīvāniņa, Ulubelē nonāca rudenī. Taisnības labad jāatzīst, ka pelēkais smagums un dziļās skumjas viņas acīs ielijušas ne jau tādēļ, ka nonākusi patversmē.

Vai atceraties suņuku Boni, kuram nomira saimniece un, kuru radi aizveda uz klīniku, lai iemidzinātu? Veterinārārsti sazinājās ar Ulubeli. Mēs aizbraucām suņukam pakaļ, uzņēmām patversmē, lai dotu Bonītim iespēju atrast jaunus saimniekus.

Sveiciens lieliskajam Ulubeles kolektīvam no Koko! Paldies par jauko draudzeni, kas ir atgriezusi dzīvību mūsmājās! Staigātāja nenogurdināma, jebkuros laika apstākļos.

Kad Sanita ar saviem trim brašajiem puikām ienāca pa patversmes vārtiem un teica: “Gribam adoptēt senioru. Atbraucām pēc Oglītes”, – mums visiem elpa aizrāvās. Vai tiešām pēc mūsu Oglītes?!
“Kāpēc visi tik pārsteigti?”- Sanita nesaprata. Oglīte – suņu omīte ar kucēna temperamentu un dzīvesgudru skatienu Ulubelē dzīvoja jau vairāk kā 5 gadus un par spīti tam, ka viņas voljērs pie pašiem vārtiem, bija palikusi nepamanīta un nenovērtēta.

Milzīgs paldies visam Ulubeles kolektīvam par to sirdsdarbu, ko darāt!

Mūsu stāsts:
Gada sākumā nenovēršami bija pienācis tas skumjais brīdis, kad ar vīru bijām spiesti pieņemt lēmumu palaist citos medību laukos mūsu ilggadējo brašo draugu un sabiedroto, mūsu iepriekšējo suni. Lai kaut cik kliedētu skumjas un novirzītu drūmās domas, nolēmām aizbraukt uz patversmi TIKAI paskatīties kas un kā… Un tā mums pievienojās Argo (patversmē sunītim vārdiņš vēl nebija iedots).

Sveicieni no laimīgā suņa Foksija, kurš dzīvo Zemīšu ģimenē. Foto: Liene un Oskars Zemīši – skaisti cilvēki, bērnu vecāki un no Ulubeles adoptētā Foksija saimnieki.