Author: U Komanda

Tagad mēs zinām, ka neredzīgā opīša Ošiņa īstais vārds ir Ričijs, ka viņš visu dzīvi dzīvojis Garkalnes novada Ošlaukos un nu atgriezies savās mājās – tieši pusgadu pēc nonākšanas Ulubelē.

Ko gan viņa tādu nodarījusi, ka pa kluso un bez paskaidrojumiem šī gada augustā būrī bija jāatstāj pie veterinārās klīnikas durvīm?

Tik sāpīgi katrai dzīvai būtnei apzināties, ka viņu vieglāk izmest, nevis papūlēties iekārtot un nodrošināt. Izmest, noņemot atbildību no sevis un neinteresējoties par to, kas notiek tālāk. Nesakiet, ka attaisnojums ir – “nolika taču pie klīnikas durvīm, ne pie miskastēm!” Jo atbildību, rūpes un lēmumu pieņemšanu tik un tā uzkrāva citiem. Iemidzinās vai paglābs – nav vairs mana daļa! Arī tā ir biedējoša aukstas vienaldzības seja.

STELLAS platais smaids zibenīgi aplidoja tūkstošiem soctīklu lietotāju, liekot pasmaidīt pašiem un priecājoties par viņas jauno dzīvi.♥️ Lai šis laimīgais smaids ir kā veiksmes talismans Jaunajā gadā tiem Ulubeles opīšiem, kas joprojām gaida savu cilvēku patversmē!

8 gadus vecā Melony nonāca Ulubelē pirms gada, kad kopā ar suņu puiku Donaldu tika atrasti klaiņojam Daugavgrīvā pa ielu. Donalds – stalts un stiprs, Melony – trausla un bēdīga. Patversmē viņi turējās kopā, bet acīmredzami autoritatīvais noteicējs šajā tandēmā bija Donalds. Melony patversmē bija stresā – viņu uztrauca suņi aiz žoga – ar tiem vienmēr vajadzēja strīdēties un ik mirkli pieskatīt, lai neviens neuzdrošinās pat paskatīties uz viņas bļodiņu. Viņa bija noskrējusies un pastāvīgi satraukusies.

Mazā toiterjeru omiņa tika atrasta novembrī viena pati klīstam gar šosejas malu. Vērīgi cilvēki pamanīja, izglāba un atveda omiņu uz patversmi.

Nekopta, nosalusi, milzīgi gariem nagiem un pilnībā bez zobiņiem mazā nonāca Ulubelē. Sakopām, sasildījām un kopā gaidījām “saimnieku”, jo vairāk nekā 10 gadus vecajai sunītei bija čips. Diemžēl nereģistrēts.

Ir tādas dzīves, kas paiet, citiem nepamanāmas.

Ir tādi suņi, kuri, sajūtot pievērstu uzmanību, labprātāk atkāpjas un atstāj skatuves/voljēra priekšplānu citiem. Tikai tāpēc, ka, viņuprāt, tie citi labāki, gudrāki, vairāk pelnījuši. Bet paši tā arī visu dzīvi paliek nepamanīti…

Tāda ir mūsu META, kura desmit dzīves gadus palika nepamanīta.

Lakiju uz patversmi atveda radinieki – saimnieks par viņu vairs nespējot rūpēties, bet divpadsmit gadus vecajam kaķītim neviena tuvinieka sirds un durvis nebija atvērušās. Visu mūžu lolots un kopts, tagad Lakijs izskatījās bēdīgi – skaistais rudais kažoks savēlies un nespodrs, actiņas asarainas un bēdīgas…

Marko patversmē nonāca 2011.gadā kā gadu vecs, bikls, iebaidīts suņuks. Patversmē pieauga, nobrieda un… novecoja. 8 gadu laikā no ziņkārīga puikas kļuvis par opīti, kuram daļēji zudis acu gaišums un kurš visu mūžu tikai iztēlojies par to, kas tas ir – mājas.

Astoņus gadus vecā suņu seniore ROZIJA, kuras skumjais acu skatiens tūkstoškārt multiplicējās soctīklos, līdzjūtīgiem cilvēkiem daloties ar viņas foto uz opīšu nojumes dīvāniņa, Ulubelē nonāca rudenī. Taisnības labad jāatzīst, ka pelēkais smagums un dziļās skumjas viņas acīs ielijušas ne jau tādēļ, ka nonākusi patversmē.

Vai atceraties suņuku Boni, kuram nomira saimniece un, kuru radi aizveda uz klīniku, lai iemidzinātu? Veterinārārsti sazinājās ar Ulubeli. Mēs aizbraucām suņukam pakaļ, uzņēmām patversmē, lai dotu Bonītim iespēju atrast jaunus saimniekus.