Vēstule no mājām: “Jau divas ar pusi nedēļas Monika dzīvo mājās. Kļuvusi par mūsu “astīti”, visur staigā mums līdzi un visur tiek gaidīta. Ir iemācījusies pastaigās iet ārā pie pavadiņas un ģērbties. Ļoti priecājas, ka viņu glauda un baro ❤❤
Lasīt vairāk
Sveiciens no Smaidiņa jaunajām mājām! Lai gan izbēga vienu reizi, sāk arvien vairāk iejusties pilsētas vidē un starp citiem cilvēkiem. Mācās spēlēties ar citiem draugiem un paiet garām nesasveicinoties ir gandrīz neiespējami! Mācās pirmos soļus kā spēlēties un uzticēties cilvēkam.
Lasīt vairāk
Čau, visiem Ulubeles iemītniekiem!
Herkuless Jums raksta. Atceraties vēl tādu? Kā laiks paskrējis! Vasara cauri. Rudens klāt. Jau pusgadu saimniekoju savās mājās – „Ragukalnā”. Dzīvē man iet raibi! Piedzīvojumu netrūkst. Ir gan labas, gan ne tik labas dienas, bet kopumā man te ļoti patīk! Gribu ar Jums padalīties savos piedzīvojumos!
Lasīt vairāk
Čau Ulubele! Gribēju atsūtīt ziņu no bijušā iemītnieka Bairona, kurš jau gandrīz septiņus gadus ir īstajās mājās pie manis. Šo septiņu gadu laikā viņš ir dzīvojis Rīgā, Londonā, Briselē, nedaudz arī Minsterē, un tagad ir pārceļojis pāri okeānam uz Ņujorku!
Lasīt vairāk
Krašs, kuru tagad sauc Koira, jau pusotru mēnesi dzīvo Kurzemes piekrastes laukos. Kad ar viņu šeit atbraucām palaidām staigāt bez siksniņas, kas izrādījās pareizs lēmums. Viņš nemūk prom, dzīvojas mūsu tuvumā un uz skausta viņam ir ataugusi bieza spalva. Pirmās divas nedēļas viņš vēl bija diezgan bailīgs, bija visādi jāpierunā nākt iekšā mājā un vienu nakti pat izvēlējās gulēt ceriņkrūmā. Tāda sajūta, ka dzīve nepiesietam viņam palīdz iegūt pašapziņu un nebaidīties. Priecājoties viņš aulēkšiem skrien milzīgus riņķus.
Lasīt vairāk
Milzīgs paldies visam Ulubeles kolektīvam par to sirdsdarbu, ko darāt!
Mūsu stāsts:
Gada sākumā nenovēršami bija pienācis tas skumjais brīdis, kad ar vīru bijām spiesti pieņemt lēmumu palaist citos medību laukos mūsu ilggadējo brašo draugu un sabiedroto, mūsu iepriekšējo suni. Lai kaut cik kliedētu skumjas un novirzītu drūmās domas, nolēmām aizbraukt uz patversmi TIKAI paskatīties kas un kā… Un tā mums pievienojās Argo (patversmē sunītim vārdiņš vēl nebija iedots).
Sveicieni no laimīgā suņa Foksija, kurš dzīvo Zemīšu ģimenē. Foto: Liene un Oskars Zemīši – skaisti cilvēki, bērnu vecāki un no Ulubeles adoptētā Foksija saimnieki.
Lasīt vairāk
Vēstule no mājām:
“
Mīļā, Ulubeles komanda!
Paldies, ka devāt iespēju kļūt par saimniekiem sunītim Černišam.
Ir pagājusi tikai nedaudz vairāk kā nedēļa, bet viņš jau kļuvis par pilnvērtīgu ģimenes locekli un lielu bosiku.
Mīļvārdiņā dēvējam viņu par Čeri. Skriet viņam patīk tik ļoti, ka netiekam līdzi.
Šis būs stāsts par Doru, jaunu meiteni… suņu meiteni. Mēs satikāmies pirms diviem mēnešiem, bet… neapstulbām no prieka par šo tikšanos. Tagad nespējam iedomāties, ka varētu būt pagājuši viņai garām.
Pēc mūsu mīļās Eiras aiziešanas zinājām, ka mums atkal būs suns un ka tā būs kāda dvēsele no patversmes. Ar Doru mūs iepazīstināja, jo meklējām jaunu meiteni. Dora esot suns, kurš nespēj dzīvot patversmē – pamazām iznīkst stresa dēļ. Un tāda viņa tiešām bija – vāja, satraukta un pret mums pilnīgi vienaldzīga. Mēģinājām vest pastaigā, sadraudzēties. Nekā. Pieplaka pie zemes un no visa spēka vilka atpakaļ uz patversmi – vietu, ko zina. Sapratām, ka mums viņa jāņem. Jo bija žēl.
Sveiciens no Tobīša!
Tobītis ir liels visas ģimenes loka mīlulis un mājas īstens sargs. Tobītim ir tikai gadiņš, bet izaudzis jau liels un varens suns, kurš ir nopietns, un ziņas par ciemiņu vai kaimiņu ierašanos ir dzirdamas jebkurā diennakts laikā. Bet vienlaikus viņš ir vēl maziņš kucēns, kuram rotaļas un garie sprinti ir dzīvesprieka lielākā sastāvdaļa. Lielākais draugs ir kaķis Barsiks, starp kuriem mīlestība ir definējama “Noķer mani, ja vari”. Tobis centīgi mēģina sadraudzēties ar Barsiku, bet Barsiks tikai luncinot asti bēg projām un atrast viņu var tikai tad, kad Tobītis nav tuvumā.
Lasīt vairāk