Laimīgi kopā!

58 mazsunīšu vidū, kas jūnijā Ulubelē nonāca no suņu pavairotavas, kur dzīvoja baisos apstākļos netīrībā un šaurībā, 9 gadus vecā Ļiza bija pamanāma uzreiz. Pēc uzvedības īsta “priekšniece”, vecākā no visām suņu meitenēm, lielākā augumā un ar vispamanāmākajām veselības problēmām: neārstētas alerģijas dēļ no kažoka bija palikušas tikai atmiņas, acis un āda iekaisušas. Bet nopietnākā problēma nemaz nebija uzreiz saskatāma – pēc apskates ārsti viennozīmīgi atzina, ka Ļiza ir pilnībā neredzīga. Kaut arī likās, ka viņa spēj saskatīt gaismēnas un kādas kustības, iespējams, Ļiza vienkārši ilgā laikā bija tik ļoti pielāgojusies, ka spēja bez problēmām orientēties telpā.

Mūsu Ulubeles lieliskais Čikago – sasniedzis seniora gadus, taču par opīti viņu nenosauksi!

Straujš un spēcīgs kompanjons aktīviem pastaigu biedriem, maigs un uzmanīgs pret mazajiem un trauslajiem. Kinologs atzinis Čikago par ideālu terapeitu bērniem ar īpašām vajadzībām, un patiešām – Čikago kā pacietīga aukle iedrošina bērnus, kuriem bail no dzīvniekiem, trokšņiem, straujām kustībām. Viņš draudzējas un satiek ar visiem – cilvēkiem, suņiem, kaķiem. Mēs vienmēr esam zinājuši, ka labāku draugu par Čikago nemaz nevar vēlēties.

Ak, cik bieži esam dzirdējuši frāzes “gribam atdot suni/kaķi patversmē, jo: braucam uz ārzemēm/ pārceļamies/ šķiramies/ precamies/ būs ģimenes pieaugums – vārdu sakot – sākam jaunu dzīvi.” Tas taču ir arguments! Un diemžēl jaunajā dzīvē pat netiek izskatīta iespēja atrast vietu reiz tik mīļajam ģimenes loceklim sunim/kaķim, kurš pēkšņi kļuvis vienkārši par apnicīgu veco dzīvi atgādinošu atribūtu. Nu ko… Gribas jau lai smuki un viegli tai jaunajā dzīvē. MAN smuki un MAN viegli.

Tagad mēs zinām, ka neredzīgā opīša Ošiņa īstais vārds ir Ričijs, ka viņš visu dzīvi dzīvojis Garkalnes novada Ošlaukos un nu atgriezies savās mājās – tieši pusgadu pēc nonākšanas Ulubelē.

Ko gan viņa tādu nodarījusi, ka pa kluso un bez paskaidrojumiem šī gada augustā būrī bija jāatstāj pie veterinārās klīnikas durvīm?

Tik sāpīgi katrai dzīvai būtnei apzināties, ka viņu vieglāk izmest, nevis papūlēties iekārtot un nodrošināt. Izmest, noņemot atbildību no sevis un neinteresējoties par to, kas notiek tālāk. Nesakiet, ka attaisnojums ir – “nolika taču pie klīnikas durvīm, ne pie miskastēm!” Jo atbildību, rūpes un lēmumu pieņemšanu tik un tā uzkrāva citiem. Iemidzinās vai paglābs – nav vairs mana daļa! Arī tā ir biedējoša aukstas vienaldzības seja.

STELLAS platais smaids zibenīgi aplidoja tūkstošiem soctīklu lietotāju, liekot pasmaidīt pašiem un priecājoties par viņas jauno dzīvi.♥️ Lai šis laimīgais smaids ir kā veiksmes talismans Jaunajā gadā tiem Ulubeles opīšiem, kas joprojām gaida savu cilvēku patversmē!

8 gadus vecā Melony nonāca Ulubelē pirms gada, kad kopā ar suņu puiku Donaldu tika atrasti klaiņojam Daugavgrīvā pa ielu. Donalds – stalts un stiprs, Melony – trausla un bēdīga. Patversmē viņi turējās kopā, bet acīmredzami autoritatīvais noteicējs šajā tandēmā bija Donalds. Melony patversmē bija stresā – viņu uztrauca suņi aiz žoga – ar tiem vienmēr vajadzēja strīdēties un ik mirkli pieskatīt, lai neviens neuzdrošinās pat paskatīties uz viņas bļodiņu. Viņa bija noskrējusies un pastāvīgi satraukusies.

Mazā toiterjeru omiņa tika atrasta novembrī viena pati klīstam gar šosejas malu. Vērīgi cilvēki pamanīja, izglāba un atveda omiņu uz patversmi.

Nekopta, nosalusi, milzīgi gariem nagiem un pilnībā bez zobiņiem mazā nonāca Ulubelē. Sakopām, sasildījām un kopā gaidījām “saimnieku”, jo vairāk nekā 10 gadus vecajai sunītei bija čips. Diemžēl nereģistrēts.

Ir tādas dzīves, kas paiet, citiem nepamanāmas.

Ir tādi suņi, kuri, sajūtot pievērstu uzmanību, labprātāk atkāpjas un atstāj skatuves/voljēra priekšplānu citiem. Tikai tāpēc, ka, viņuprāt, tie citi labāki, gudrāki, vairāk pelnījuši. Bet paši tā arī visu dzīvi paliek nepamanīti…

Tāda ir mūsu META, kura desmit dzīves gadus palika nepamanīta.

Lakiju uz patversmi atveda radinieki – saimnieks par viņu vairs nespējot rūpēties, bet divpadsmit gadus vecajam kaķītim neviena tuvinieka sirds un durvis nebija atvērušās. Visu mūžu lolots un kopts, tagad Lakijs izskatījās bēdīgi – skaistais rudais kažoks savēlies un nespodrs, actiņas asarainas un bēdīgas…