Laimīgi kopā!

Džerim Valkā klājas labi – no jums viņš aizbrauca pagājušā gada oktobrī.
Ir labs draugs, bet vienīgi vēl joprojām diezgan bailīgs.
Ar mājas kaķi sadraudzējās ļoti labi.

Atā, Aija

He, hei, mani mīļie un dārgie!

Te jūs traucē sunītis ar superskaistajām austiņām – to vēl arvien atceros, kā par mani izteicās viena no patversmes darbiniecēm. Tagad jau esmu ticis arī pie man pieņemama vārda – Ronijs, lai gan tiek man arī piedēvēti tādi vārdi kā Bosiks un Bozzo (tas ir atkarīgs no tā, cik liels ir mans pārnodarījums mājvietas iedzīvei… Apavi – ņammmmm…).
Ko lai jums pastāsta…
Zinu, pastāstīšu, kā tad es tiku pie saviem jaunajiem saimniekiem. Tad nu tā… Jau kuro dienu brīvi biju skraidījies pa rajonu – ne man bija siksniņa, kas nospiestu kaklu, ne pilns kuņģītis. Te nu es pieskrēju pie viena un pie otra cilvēka. Ielīdu arī citu sētās un panašķējos no suņu bļodiņām, izrādīju savu draudzīgo garu kā vien mācēju. Šeku reku, vienu dienu redzu, ka uz riteņa pretim man brauca kāds vīrietis. Tāds jauks – ar sirsnīgām acīm. Domāju – jāiet sapazīties. He, šis arī nokāpj no riteņa un dod man draudzīgu roku, man prieks dubultā. Tā nu skatāmies viens uz otru un brīnāmies. Savukārt es izdzirdu, ka viņš sauc kādu sievieti, un lūdz viņai atnest sardeles. He, es no laimes ripinājos, ēdot sardeles, kas tiešām bija domātas man. Viņi ienesa mani mājā, iedeva padzerties un domāja, ko tad lai ar mani dara (uz ko es atbildi zināju jau brīdī, kad tiku pie sardelēm…) Domādami, ka varbūt es esmu kādam pazudis, aizveda mani uz Beinerta klīniku. Tur mani sieviete ielika būrītī, par ko es biju ļoti lielā izbrīnā un nesaprašanā. Tik pamanīju, ka aizejot, tai sievietei puņķi un asaras šķīda pa gaisu… Par ko tad viņai, man jau drīzāk vajadzēja… Tā nu gāja dienas… Nokļuvu Līču patversmē, kur bija tik skaļi, jo citi suņi galīgi nemācēja uzvesties… Bet biju vismaz paēdis un siltumā…
Tad pienāca 11.maijs. Durvīs parādījās man jau redzētas sejas, un izdzirdēju sev dzirdētas balsis… He, izrādās, tai sievietei, kura lika mani būrītī un nesa man sardeles, es biju tā iekritis sirdī, ka viņa nespēja mani atstāt vēl ilgāk patversmē (lai gan bija jau pagājušas divas nedēļas) un nolēma pieņemt mani savā ģimenē. Tā nu mēs visi trīs devāmies uz mājām – vietu, kur mani mīl, sargā un lutina.
Ir sapirkuši man dažādas mantiņas un gardumus. Biju sākumā saslimis ar audzētavu klepu (tā dakteris izteicās), tad nu mani ārstēja un mīļoja dubultā. Tagad esmu pavisam vesels, no slimības ne vēsts. Vispār, es esmu tagad pat ļoti svarīgs suns, man ir visādi žetoni, un čipēts ar esmu. Kā vecāki saka – esot nodrošinājušies, lai mīlulītis nepazustu… hii,hii

Labi, jāatzīstās, ka podus arī vāru. Esmu paasinājis zobus uz mammas un tēta apaviem… Vairākkārtīgi… Es atvainojos, man gadījās – cenšos laboties, tagad graužu mazāk (iespējams tāpēc, ka viņiem vairs nav apavu jeb tie divi, kas ir palikuši, vairs neatrodas man pieejamā vietā…). Bet vispār esmu ļoti, ļoti laimīgs. Un zinu, ka mani vecāki arī.

Novēlu, lai visiem izdodas tikt pie labiem vecākiem, kas nežēlo savam sirdsdraugam tik labas sardeles.

Labdien!
Pagājušā gada 11.septembrī paņēmām no jūsu patversmes mazu, rudu, bailīgu kucīti, kura pakāpeniski kļuva par pilntiesīgu mūsu ģimenes locekli. Pielikumā ieskats Pogas (tā viņu sauc, jo acis kā dzintara pogas!) pirmajā pusgadā kopā ar mums. Viņa ir lieliska un mēs nebeidzam katru dienu par šo rudo brīnumu priecāties!

Šobrīd Poga kopā ar saimnieci Lizeti bauda vasaru laukos!
Ar sveicieniem
Lita

Sveiki!

Mūsu kaķēns ir vislabākais, jautrākais, uzmanīgākais, mīlīgākais un skaistākais vārdā Snikers! Veselīgs, aktīvs, ar labu apetīti, un patīk arī pagulēt. Mēs sadzīvojam ļoti labi, un īpaši viņam patīk spēlēties ar mūsu meitiņu! Esam priecīgi un pateicīgi jūsu patversmei par tādu iespēju paņemt šo jauko radībiņu un rūpēties par to!

Paldies! 😉

Tā… beidzot arī es saņēmos uzrakstīt mūsu laimīgo stāstu 🙂

Kad es Bellu ieraudzīju pirmo reizi, viņa bija 14 kg viegla, izkāmējusi nelaimes čupiņa, kura no bēdām atteicās ēst. Tai brīdī tikko biju zaudējusi suni un tikai ar skumjām noskatījos uz šo stafa meiteni, kuru kāds necilvēks bija atstājis piesietu pie koka. Dēļ smagā stāvokļa meiteni aizveda uz klīniku, kur viņa pavadīja 2 nedēļas. Tai laikā nespēju domāt par neko citu, kā šausmīgo tukšuma sajūtu mājās. Kaut nespēju iedomāties sevi ņemam citu suni, tomēr piekritu sniegt Bellai pagaidu mājas. Tas notika 2011.gada 14.augustā.
Atvedu Bellu mājās un teicu, ka, ja viņa nesadzīvos ar kaķi, brauks uzreiz pa taisno atpakaļ uz patversmi.
Kopš pirmās dienas Bella uzvedās perfekti. Sākumā gan bija grūti, jo pie manis nonāca 16 kg viegla sune, kas bija nenormāli alerģiska, tādēļ bija jāpiesargās, ko varu dot viņai ēst. Gāja nedēļas un Bella pieņēmās svarā un ne tikai… Ar katru dienu apzinājos, ka iemīlu viņu arvien vairāk un nezināju, kā viņu atdot. Punktu pielika tas, ka kaimiņi teica, ka nekad nav redzējuši, ka kāds suns ar tādām acīm skatās uz savu cilvēku kā Bella uz mani. Sapratu, ka neatdošu viņu un paturēšu sev. Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka paturēju sev šo fantastisko suni. Bella man palīdzēja pārvarēt zaudējuma sāpes, jo prasīja daudz rūpju.
Pašlaik viņa ir pilnīgi vesela un dzīvespriecīga. Svars turas ap 30 kg.
Esam ieguvuši ļoti daudz draugus, ar kuriem Bella var spēlēties. Sākumā gan mums gāja grūti, jo daudzi baidījās, ka stafi esot tādi un šitādi, bet nu jau esam iekarojuši cilvēku uzticību 🙂

Bellas lielākā kaislība ir garas pastaigas, kociņi un ūdens. Viņa stundām varētu dzīvot pa ūdeni.

Lai nodrošinātu Bellai pietiekamu slodzi, esam sākuši apgūt baikdžoringu un reiz piedalījāmies kanikrosa sacensībās. Bellai tas sagādā milzumlielu prieku. Ikreiz, kad paņemu Bellas iemauktus, viņa sāk no prieka lēkāt, jo zina, ka iemauktus viņai velkt tikai, kad ejam trenēties baikdžoringā.

Un nevaru nepieminēt, ka Bellas lielākā kaislība ir mazuļi 🙂 Gan cilvēkbērni, kas tiek nolaizīti slapji, gan mazi dzīvnieciņi.

Reiz pat Bellai parādījās piens un viņa izbaroja kucēnu, kurš bija ziemas spelgonī izmests sniegā.

Esmu laimīga, ka man ir tāds suns. Un iesaku visiem nebaidīties ņemt pieaugušu suni no patversmes.
Visiem suņiem var iemācīt klausīt saimnieku, vajadzīga tikai pacietība. Bella, nonākot pie manis, nezināja praktiski neko, bet dažos mēnešos apguva elementāro paklausību un elpu aizturējusi gaida, lai var darīt to, ko saimnieki vēlas.

Linda

Gribēju jau sen uzrakstīt, bet nekad nesanāk laika.

Pagājušā gada oktobrī Līčos paņēmām kaķīti Stienīti, ruducīti ar klibu kājiņu. Gribēju tikai pastāstīt, ka kaķītim iet ļoti labi.
Dzīvo Stienītis privātmājā Rūjienā, ir izdzīvojis saimnieci no viņas klubkrēsla, staigā svaigā gaisā, kad ierauga, ko ievērības cienīgu un ir ātri jāapskata, klibošana tiek aizmirsta. Vispār kaķītis ir fantastiski mīļš un saimniece saka lielu paldies jums.
Bija bail, kā ies ar draudzību ar suni, bet abi ēd no vienas bļodas. Vienīgi ļoti baidās no mašīnām, varbūt tā pie savas klibās kājiņas bija ticis.
Vēlreiz paldies par to, ko jūs dariet. Un kaut kur klusībā ceru, ka kādreiz taču cilvēki nāks pie prāta vai valsts mainīs likumus attiecībā uz dzīvniekiem.

Ieva

Ilgi gaidīja un tomēr sagaidīja mūsu Ārčijs SAVU cilvēku 🙂

Priecājamies par ziņu no Janas:

“Labdien! Ārčijam iet labi. Viņš ir tiešām draudzīgs, saka visiem mur. Mājas kaķi viņu jau pieņēmuši, sapratuši, ka nav konkurents.
Mēs tomēr aizbraucām uz klīniku. Sākam dot insulīnu, Cukurs nedaudz krīt, tomēr, lai vairāk noregulētu, būs nepieciešams laiks.
Ar ēšanu mums kārtībā :))))) Ēdam gan sauso barību, gan biezpienu, gan tunci, gan liellopu gaļinu. Šorīt pamanījās man nospert jogurtu, ko atstāju uz dīvāna, labi, ka bez cukura: )))
Nu tā, sveicieni visiem no Ārčija!!! Nosūtam bildes! Rakstīsim atkal.

Sveiciens, Ulubele! 🙂

Februāra viducī pieņēmām savās mājās amerikāņu buldoga puiku, kurš bija atvests uz Jūsu patversmi.
Apsolīju, ka uzrakstīšu, kā mums klājas, un te nu ir īss stāsts un fotogrāfijas par to, kā tad mums iet 🙂

Nosaucām puiku par Amoru vairāku iemeslu dēļ:
1. tāpēc, ka viņam uz dupša ir tīģerkrāsas sirsniņa,
2. suņupuika mūsu mājās tika pieņemts Valentīndienas priekšvakarā,
3. suns jau no pirmajiem mirkļiem TIK spēcīgi izrādīja mīlestību pret mums (konkrētāk, mani 🙂 ), ka visu to kopā ņemot vārds Amors bija gluži loģisks 🙂

Amors ir lieliski iejuties mūsu ģimenē, ir burvīgs draugs un rotaļu biedrs. Joprojām brīnos, kāpēc patversmes darbinieki un vetārsts mani brīdināja par šī suņa dīvaino un agresīvo uzvedību, jo mēs neko tādu neesam novērojuši, Amors ir ļoti sirsnīgs, mīļš un pakļāvīgs suns, ļoti pieķēries mums, sargā un vaktē, ja nonākam nezināmā viņam vietā. Amoram ļoti patīk braukt ar auto. 🙂
Esam atraduši Amoram arī draudzeni, ar kuru bieži ejam pastaigās. Tie tad arī ir lieli prieki. 🙂 Draudzne arī ir am.buldogs, Grēta vārdā. 🙂

Amora sliktākā īpašība ir diedelēšana. Pat tad, kad tikko pieēdis pilnu vēderu ar savu barību, viņš ir klāt virtuvē un sēž skumjām acīm un mēģina iežēlināt vēl kādam kārumam. 🙂 Vēl viens niķis ir uzprasīties gultā, un, ja tas ir noticis, tad pašiem vairs nav vietas, protams. 🙂

Tā, lūk, Amoram klājas! 🙂
Sveicieni patversmes jaukajiem iemītniekiem, novēlam, lai katram no viņiem atrodas mājas!
Ieva & Amors 🙂

Labdien!

Tā kā šīs pāris nedēļas bija piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilnas, nemaz nesanāca pavisam brīvs brīdis, lai sēstos un ko uzrakstītu, bet nu tas ir noticis. Sākšu no sākuma.
Pēc kopā laimīgi pavadītiem 15 gadiem šķīrāmies no mūsu mīļākās un pasaulē gudrākās sunītes. Pārdzīvojām ne tikai mēs, cilvēki, bet arī mūsu gadu vecais runčuks. Godīgi sakot nekad nevarēju iedomāties, ka kaķis nevar atrast piekto stūri un staigā pilnīgi ne savā ādā. Tā visi kopīgi skumām un mēģinājām pierast pie zaudējuma. Kādā reizē radās doma, ka mēs taču varam un gribam izdarīt ko īpaši labu – dot savu mīlestību, siltas mājas, pilnu punčuku un lutināšanu kādam, kuram tas būtu visvairāk nepieciešams. Sapratām, ka otrs kaķītis pie mums nokļūs no patversmes. Zinājām – esam četri un mūsu pietiks diviem kaķīšiem.
Apzināju Rīgas patversmes un ieklausījos padomos. Tā kā mūsu “iezemietis” ir puika, mums ieteica ņemt pusaugu meitenīti. Pavisam maziņam kaķēnam varētu klāties plāni – jo Peksis jau lieliski bija sapratis savu priviliģēto stāvokli un perfekti to apzinājās. Jūsu patversmē jau sazvanoties saskāros ar tik perfektu darbinieku attieksmi, ka ilgi nedomājot devāmies ciemos.
Šī mazulīte ~ 5-6 mēnesīši, tikai iepriekšējā dienā bija nokļuvusi patversmē. Kad tika paņemta rokās, uzreiz murrāja un glaudās pie mēteļa apkakles tā, it kā patiešām mēģinot pateikt, cik mīļa un laba viņa būs. Lai arī apskatījām citus minčus, mēs bijām jau izvēli izdarījuši. Braucām mājās pie Pekša.
Sākums bija DRAMATISKS. Mūsu lielais runčuks bija panikā. Šņāca, rūca un pāris sekundēs bija aizmucis uz citu istabu un riktīgi paslēpies. Mazliet satraukušies bijām arī mēs – kā nu būs, kas notiks? Pirmajā vakarā vēlāk sēžot man klēpī visu laiku deva par sevi ziņu uzšņācot un izveidojot dažas tādas skaņas, ka es pat iedomāties nevarēju, kas tik no viena kaķīša nenāk laukā!!! Labi, ka viņa valoda netulkojās, jo droši vien nekas sirsnīgs tas nebija. Kā mazā panācās tuvāk, mūsu puika mēģināja atkārtoti pārliecināt, kas ir kas un kurš te ir galvenais.

Čiepa, kā nosaucām mazo mincīti, iepazina apkārtni vispirms visu mēģinot apskatīt no augstākiem skatu punktiem, ko vien varēja iedomāties.

Jau otrajā dienā sākās skriešanās – lielais dzinās pakaļ. Es ar spricējamo ūdens pudeli no pakaļas. Ja nu kas, lai varu iejaukties. Pāris reizes arī dabūju šo nekaitīgo ieroci likt lietā, bet liels bija pārsteigums, ka šajos skrējienos jau atpakaļ virzienā abi skrēja mainījušies dzinēja lomām. Pie ēdiena Peksis izrāda visas labākās džentelmeņa iezīmes – vienmēr atkāpjas, ja Čiepa tomēr izvēlas iekost no viņa bļodiņas (kaut abiem saturs ir vienāds). Nagus griežot Čiepa uzvedas kā dāma un nemaz neprotestē. Un ja vēl kāds pakasa puncīti tad tā varam sēdēt ilgi… Arī murrāt Čiepa prot kā neviens cits – ilgi un skaļi, nu ļoti skaļi.

Mūsu mazulīte vēl ir liela perfekcioniste – pēc Pekša iznākšanas no tualetes, vienmēr un regulāri viņa ieiet tualetē, lai pārbaudītu tur atstāto kārtību un ja kas neapmierina (un tas ir vienmēr) viņa atkārtoti to saved lietošanas kārtībā. Droši vien domā – TĀDI JAU TIE VĪRIEŠI IR. Nu kā par to var nesmaidīt? Tāds nu īsumā ir mūsu laimīgais stāsts.
Tik daudz smaidījuši un uzjautrinājušies nebijām sen.
Paldies par iedrošinājumiem un padomiem! Un ziniet, tā ir tāda fantastiska sajūta, ja var ko labu dot otram un pats kļūt no tā laimīgs.

Čiepas ģimene

Sveiki!

Mēs šī gada 8.oktobrī paņēmām gaišas krāsas, skaistu kaķenīti Čiku.
Vēlos pastāstīt, kā viņai pie mums gāja. Kāpēc pagātnes formā? …jo Čikiņas vairs nav 🙁
Decembra sākumā aizvedām viņu uz pārbaudi – izrādījās, ka mute ir sliktā stāvoklī …tāpēc viņa barību nevis grauza, bet rija nost veselus graudus.
Gribējām veikt zobu tīrīšanu, bet daktere no sākuma ieteica veikt asins analīzes …un tad sākās viss sekojošais – ļoti sliktas analīzes. Izrādījās nieru mazspēja. No sestdienas līdz pirmdienai katru dienu vedām, likām pie sistēmas un devām vitamīnus, bet tas nedeva diemžēl tos rezultātus, kādiem bija jābūt…
Tāpēc mīlulīti nācās iemidzināt 🙁 🙁 🙁
Tas īsais laiks, kuru viņa pie mums pavadīja, bija skaists – mēs iemācījām viņai nebaidīties no gaismas un no cilvēkiem, viņai bija viss, lai kaķis būtu laimīgs, tikai, diemžēl nevarējām viņai sniegt veselību.

Paldies jums par to, ka devāt mums iespēju iepazīt tik mīļu un jauku draugu. Viņa vienmēr paliks mūsu atmiņas…
Kristīne