Hei, hei! Sveiciens no mazā murēna!
Tikko atbraucis no patversmes, jūtos kā mājas saimnieks. Man ir kalpi – kuri mani lutina, ļauj kost pirkstos un gulēt sev uz galvas. Esmu jau ļoti liels un uzbrūku mājas suņiem! Ēdu tā, ka tālāk par māju aiziet nevaru un guļu turpat, bet jūtos dusmīgs par to, ka man jaēd sausā barība, lai trennētu žokli!
Mēs esam ļoti pateicīgi patversmei, ka mums ir mīlošs kaķēns, kurš visu laiku murrā un jūtas labi. Muris un viņa jaunā ģimene!
Laba diena no Krustkalniem, Ropažu nov. Sveicieni no Komētas.
Ir pagājusi nedēļa, kopš suņu meitene ir pie mums. Vārds sunim pilnībā atbilst… tāpēc tā arī palika Komēta :).
Kad ejam paskraidīt pa īpašumu, nofotografēt viņu NAV iespējams :D. Sanāk tik bildē vai nu aste, vai nu kāja, vai vispār migla :)). Un tam pa vidu vēl jāuzmana fotoaparāts. Lec virsū, mīļojas… sirsnīga :)). Starp citu, ar manu takša meiteni sadzīvo ideāli :)).
Barojam prātīgi… lēnām palielinam porciju, un liekam klāt visādus labumus pa bišķim.
Bildē… 🙂 Šodien par godu nedēļai, iedevu kaulu :). Speciāli meklēju lielāko, lai nebūtu ar ko aizrīties. Sākumā staigāja garām, aplaizīja… un kad saprata, ka tiešām var ēst, tad klāt labāk negāju :))
Ar sveicieniem no saimnieces ;)).
Vēl jau sazināsimies :)).
P.S. Šādi Komēta devās prom no patversmes uz savām jaunajām mājām 🙂
Vasarīgi sveicieni un daži foto no Betijas Baltezerā!
Nu jau 3 mēnešus esmu jaunajās mājās un to, ka esmu iedzīvojusies var redzēt no manu palaidnību daudzuma… Man gan pašai liekas, ka es neko sliktu nedara, bet saimnieki dusmojas, kad es ‘uzlaboju’ puķu dobes. Bet man tak arī gribas palīdzēt! Kopš brīža, kad biju nogaršojusi visas ziedošās puķes un dāliju gumus, nez kāpēc neviens vairs neko nestāda… Bet es taču esmu dārzniece un man vienkārši patīk ziedi!
Laikam agrāk es neko tādu nebiju redzējusi, tāpēc mani sajūsmina viss – puķes, taureņi un pārējie lidojošie objekti. Bet visvairāk man patīk skriet un jo ātrāk, jo labāk… Laikam tapēc vai kādas iedzimtas kaites dēļ vienu rītu nevarēju piecelties un sāpēja kājiņas. Saimnieki aizveda mani uz klīniku, kur man dikti nepatika, bet par laimi mani tur neatstāja (no tā man visvairāk bail! ) un nu jau atkal jūtos labi.
Es gan vēl arvien nesaprotu daudzas lietas (laikam agrāk man neviens neko nav mācījis), bet es cenšos, jo jūtu, ka mani tiešām mīl un lutina. (To nevar skaļi teikt, bet reizēm izlūdzos kādu našķi arī no saimnieku ciemiņiem, īpaši man garšo saldējums
P.S. Es ļoti ceru, ka mans vecais un plušķainais būra kompanjons Ulubelē arī ir atradis sev tikpat labas mājas kā es!
Rotveilers Rasko sūta sveicienus savējiem ulubeliešiem, kas palīdzēja viņam atrasts mājas,kurās viņš atrodas jau kopš 2011.gada aprīļa beigām.
Suņu puika ir iedzīvojies savās mājās un izbauda, kā ir dzīvot Sabiles Vīna kalna pakājē. Pa šo laiku ir izlīduši daži niķīši, bet puikam viss tiek piedots, jo citādi jau ir klausīgs. Pa ziemu uzaudzēja sev vairāk tauciņus uz ribām, bet tas jau smukumam nekaitē.
Vizma&Rasko
Sveiki!
Ir pagājuši jau 9 mēneši un beidzot sadušojāmies uzrakstīt!
Esmu zelta šarpej-dāmīte Treisija. Vēlējos pastāstīt kā man ir veicies jaunajās mājās!
Esmu kārtīgi izveseļojusies un lielu paldies varu teikt „Mazo brāļu hospitāļa” komandai, kas mani ir uzcēluši kājās un palīdzējuši visās kaitēs! Tagad apskatot savu veco bildi, varu secināt – esmu ļoti mainījusies! Man daudzi šodien jautā – vai tiešām esmu tas patversmes šarpejs?
Pirmās dienas bija grūtas, jo jaunajās mājās pati nespēju piecelties no gultiņas, nevarēju skriet vai doties ilgās pastaigās (ļoti sāpēja kājas). Saimnieki pat uz rokām mani nesa ārā kārtoties. Tagad visas likstas ir prom un nevaru vien beigt dauzīties ar savu jauno māsu – mopsi. Lai gan ne vienmēr spējam sadalīt spēļmantiņas, man parasti nākas mazliet piekāpties, jo lielais mājas boss tomēr paliek mopsis, kam visgrūtāk bija mani pieņemt ģimenē, jo nebija pieradis dalīt saimnieku uzmanību.
Kā jau šarpejam pienākas, saskāros ar lielu alerģiju pret ēdienu. Toties varēju nodegustēt visas barības, kādas vien ir pieejamas veikalos! Lai gan garšo man pilnīgi viss, man ir saraksts ar lietām, ko drīkstu ēst un ko nē.
Lai gan esmu izmēros diezgan liels suns, dzīvoju es dzīvoklī un mana mīļākā vieta ir balkons! Uz balkona man ir papildus gultiņa, kur mēdzu sēdēt saulainās dienās un vērot garāmgājējus. Tā arī esmu iepazinusies ar visiem kaimiņu suņiem! Un pats interesantākais ir tas, ka draudzējos tikai ar izmērā maziem suņiem. No lieliem dikti baidos tomēr.
Vēlējos iedrošināt ar savu stāstu pārējos cilvēkus, kas vēl šaubās par jauna drauga pieņemšanu ģimenē! Jā, mums brīžiem neklājās viegli, bet neesam padevušies un esam priecīgi!
Lai katram būtu tāds četrkājains draugs kā es 🙂
Treisija
Džerim Valkā klājas labi – no jums viņš aizbrauca pagājušā gada oktobrī.
Ir labs draugs, bet vienīgi vēl joprojām diezgan bailīgs.
Ar mājas kaķi sadraudzējās ļoti labi.
Atā, Aija
He, hei, mani mīļie un dārgie!
Te jūs traucē sunītis ar superskaistajām austiņām – to vēl arvien atceros, kā par mani izteicās viena no patversmes darbiniecēm. Tagad jau esmu ticis arī pie man pieņemama vārda – Ronijs, lai gan tiek man arī piedēvēti tādi vārdi kā Bosiks un Bozzo (tas ir atkarīgs no tā, cik liels ir mans pārnodarījums mājvietas iedzīvei… Apavi – ņammmmm…).
Ko lai jums pastāsta…
Zinu, pastāstīšu, kā tad es tiku pie saviem jaunajiem saimniekiem. Tad nu tā… Jau kuro dienu brīvi biju skraidījies pa rajonu – ne man bija siksniņa, kas nospiestu kaklu, ne pilns kuņģītis. Te nu es pieskrēju pie viena un pie otra cilvēka. Ielīdu arī citu sētās un panašķējos no suņu bļodiņām, izrādīju savu draudzīgo garu kā vien mācēju. Šeku reku, vienu dienu redzu, ka uz riteņa pretim man brauca kāds vīrietis. Tāds jauks – ar sirsnīgām acīm. Domāju – jāiet sapazīties. He, šis arī nokāpj no riteņa un dod man draudzīgu roku, man prieks dubultā. Tā nu skatāmies viens uz otru un brīnāmies. Savukārt es izdzirdu, ka viņš sauc kādu sievieti, un lūdz viņai atnest sardeles. He, es no laimes ripinājos, ēdot sardeles, kas tiešām bija domātas man. Viņi ienesa mani mājā, iedeva padzerties un domāja, ko tad lai ar mani dara (uz ko es atbildi zināju jau brīdī, kad tiku pie sardelēm…) Domādami, ka varbūt es esmu kādam pazudis, aizveda mani uz Beinerta klīniku. Tur mani sieviete ielika būrītī, par ko es biju ļoti lielā izbrīnā un nesaprašanā. Tik pamanīju, ka aizejot, tai sievietei puņķi un asaras šķīda pa gaisu… Par ko tad viņai, man jau drīzāk vajadzēja… Tā nu gāja dienas… Nokļuvu Līču patversmē, kur bija tik skaļi, jo citi suņi galīgi nemācēja uzvesties… Bet biju vismaz paēdis un siltumā…
Tad pienāca 11.maijs. Durvīs parādījās man jau redzētas sejas, un izdzirdēju sev dzirdētas balsis… He, izrādās, tai sievietei, kura lika mani būrītī un nesa man sardeles, es biju tā iekritis sirdī, ka viņa nespēja mani atstāt vēl ilgāk patversmē (lai gan bija jau pagājušas divas nedēļas) un nolēma pieņemt mani savā ģimenē. Tā nu mēs visi trīs devāmies uz mājām – vietu, kur mani mīl, sargā un lutina.
Ir sapirkuši man dažādas mantiņas un gardumus. Biju sākumā saslimis ar audzētavu klepu (tā dakteris izteicās), tad nu mani ārstēja un mīļoja dubultā. Tagad esmu pavisam vesels, no slimības ne vēsts. Vispār, es esmu tagad pat ļoti svarīgs suns, man ir visādi žetoni, un čipēts ar esmu. Kā vecāki saka – esot nodrošinājušies, lai mīlulītis nepazustu… hii,hii
Labi, jāatzīstās, ka podus arī vāru. Esmu paasinājis zobus uz mammas un tēta apaviem… Vairākkārtīgi… Es atvainojos, man gadījās – cenšos laboties, tagad graužu mazāk (iespējams tāpēc, ka viņiem vairs nav apavu jeb tie divi, kas ir palikuši, vairs neatrodas man pieejamā vietā…). Bet vispār esmu ļoti, ļoti laimīgs. Un zinu, ka mani vecāki arī.
Novēlu, lai visiem izdodas tikt pie labiem vecākiem, kas nežēlo savam sirdsdraugam tik labas sardeles.
Labdien!
Pagājušā gada 11.septembrī paņēmām no jūsu patversmes mazu, rudu, bailīgu kucīti, kura pakāpeniski kļuva par pilntiesīgu mūsu ģimenes locekli. Pielikumā ieskats Pogas (tā viņu sauc, jo acis kā dzintara pogas!) pirmajā pusgadā kopā ar mums. Viņa ir lieliska un mēs nebeidzam katru dienu par šo rudo brīnumu priecāties!
Šobrīd Poga kopā ar saimnieci Lizeti bauda vasaru laukos!
Ar sveicieniem
Lita
Sveiki!
Mūsu kaķēns ir vislabākais, jautrākais, uzmanīgākais, mīlīgākais un skaistākais vārdā Snikers! Veselīgs, aktīvs, ar labu apetīti, un patīk arī pagulēt. Mēs sadzīvojam ļoti labi, un īpaši viņam patīk spēlēties ar mūsu meitiņu! Esam priecīgi un pateicīgi jūsu patversmei par tādu iespēju paņemt šo jauko radībiņu un rūpēties par to!
Paldies! 😉
Tā… beidzot arī es saņēmos uzrakstīt mūsu laimīgo stāstu 🙂
Kad es Bellu ieraudzīju pirmo reizi, viņa bija 14 kg viegla, izkāmējusi nelaimes čupiņa, kura no bēdām atteicās ēst. Tai brīdī tikko biju zaudējusi suni un tikai ar skumjām noskatījos uz šo stafa meiteni, kuru kāds necilvēks bija atstājis piesietu pie koka. Dēļ smagā stāvokļa meiteni aizveda uz klīniku, kur viņa pavadīja 2 nedēļas. Tai laikā nespēju domāt par neko citu, kā šausmīgo tukšuma sajūtu mājās. Kaut nespēju iedomāties sevi ņemam citu suni, tomēr piekritu sniegt Bellai pagaidu mājas. Tas notika 2011.gada 14.augustā.
Atvedu Bellu mājās un teicu, ka, ja viņa nesadzīvos ar kaķi, brauks uzreiz pa taisno atpakaļ uz patversmi.
Kopš pirmās dienas Bella uzvedās perfekti. Sākumā gan bija grūti, jo pie manis nonāca 16 kg viegla sune, kas bija nenormāli alerģiska, tādēļ bija jāpiesargās, ko varu dot viņai ēst. Gāja nedēļas un Bella pieņēmās svarā un ne tikai… Ar katru dienu apzinājos, ka iemīlu viņu arvien vairāk un nezināju, kā viņu atdot. Punktu pielika tas, ka kaimiņi teica, ka nekad nav redzējuši, ka kāds suns ar tādām acīm skatās uz savu cilvēku kā Bella uz mani. Sapratu, ka neatdošu viņu un paturēšu sev. Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka paturēju sev šo fantastisko suni. Bella man palīdzēja pārvarēt zaudējuma sāpes, jo prasīja daudz rūpju.
Pašlaik viņa ir pilnīgi vesela un dzīvespriecīga. Svars turas ap 30 kg.
Esam ieguvuši ļoti daudz draugus, ar kuriem Bella var spēlēties. Sākumā gan mums gāja grūti, jo daudzi baidījās, ka stafi esot tādi un šitādi, bet nu jau esam iekarojuši cilvēku uzticību 🙂
Bellas lielākā kaislība ir garas pastaigas, kociņi un ūdens. Viņa stundām varētu dzīvot pa ūdeni.
Lai nodrošinātu Bellai pietiekamu slodzi, esam sākuši apgūt baikdžoringu un reiz piedalījāmies kanikrosa sacensībās. Bellai tas sagādā milzumlielu prieku. Ikreiz, kad paņemu Bellas iemauktus, viņa sāk no prieka lēkāt, jo zina, ka iemauktus viņai velkt tikai, kad ejam trenēties baikdžoringā.
Un nevaru nepieminēt, ka Bellas lielākā kaislība ir mazuļi 🙂 Gan cilvēkbērni, kas tiek nolaizīti slapji, gan mazi dzīvnieciņi.
Reiz pat Bellai parādījās piens un viņa izbaroja kucēnu, kurš bija ziemas spelgonī izmests sniegā.
Esmu laimīga, ka man ir tāds suns. Un iesaku visiem nebaidīties ņemt pieaugušu suni no patversmes.
Visiem suņiem var iemācīt klausīt saimnieku, vajadzīga tikai pacietība. Bella, nonākot pie manis, nezināja praktiski neko, bet dažos mēnešos apguva elementāro paklausību un elpu aizturējusi gaida, lai var darīt to, ko saimnieki vēlas.
Linda