Laimīgi kopā!

Labsvakariņš 🙂

Lūk arī beidzot bildes, kā Rembītis pie mums ir iedzīvojies.

Rembis bija draugs mūsu ģimenei jau no pirmās dienas, no 14 aprīļa, kad bijām viņam pakaļ Ulubelē. Ātri sadraudzējās arī ar mūsu otru sargu Dodžeru un tagad, kā jau bildēs redzams, viņi ir labi draugi. Kopā skrien, dauzās un, protams, arī sargā māju.
Rembis mums ir galvenais vistu sargs un, ja viņa teritorijā iemaldās kāda žurka, tad arī viņas stundiņas ir skaitītas.
Pirmajās dienās, kad Rembis bija pie mums, atveda vistas un cilvēks, kurš pieveda, palīdzēja sanest kūtī. Viņš prasa, vai Rembis nav nikns, es atbildu, ka īsti nezinu, jo mums šis suns tikai dažas dienas. To, ka Rembis svešus nelaiž klāt, mēs sapratām brīdī, kad vistu vīrs nāca tuvāk Rembja teritorijai, zobi atņirgti un rūc.
Patiesībā tagad Rembis nu mums ir īsts ģimenes loceklis, bez kura mūsu saimniecība nav iedomājama.

Paldies Jums par tik uzticamu draugu un sargu,
ar cieņu Lauris, Sintija un Aleksis 🙂

Labdien, Ulubeles saime!

Šī gada 20.augustā uz Burtniekiem devās Frīdis (runčuks) un Tobis (suņuks).

Šķiet, ka viņi ir cieši sadraudzējušies un ir laimīgi jaunajās mājās.
Katrā ziņā mums visiem Tobis ar Frīdi sniedz bezgala daudz prieka un citu pozitīvu emociju.

Paldies!!!! Veiksmes turpmākajos darbos!

Sveiki, es esmu Modžo!

Es piedzimu lielā ģimenītē kopā ar vēl 6 māsām un brāļiem.
18.jūlijā ārā spīdēja saulīte un atbrauca meitene, kas paņēma mani rokās un jau pēc stundiņas es biju savās jaunajās mājās.

Mani adoptēja ļoti mīļi saimnieki, kas mani mīl un lutina, māca un audzina par gudru suni.
Man ļoti paveicies, ka piedzimu pavasarī, man ir tikuši visi vasaras prieki. Patīk iet pastaigās un uz jūru patīk braukt.

Mani saimnieki ņem mani līdzi un mēs kopā pavadam daudz laika.
Esmu bijis arī sēņot, gailenes man sanāca atrast ļoti ātri.
Mājās man ir daudz mantas ko grauzt, es tik nesaprotu kāpēc saimnieki ir noslēpuši visas kurpes, tās bija vienas varenas matas 🙂
Man iet ļoti feini, ja neskaita to reizi, kad veterināre mani potēja, tad gan man nepatika, bet mani samīļoja, sabučoja un tas aizmirsās.

Arī man septembris ir mācību mēnesis, biju pirmajā suņu skoliņas nodarbībā, es pēc auguma tur pats mazākais, bet trenneris mani palielīja, es esot labs suns, un ātri iejutos.
Kad būšu iemācījies daudz jauna, pastāstīšu, kā man sokas.

Mīļš paldies Ulubelei, ka palīdzējāt manām māsām un brāļiem.
Ar sveicieniem,
Modžo no Ogres

Sveiki,
šodien atradu atvilknē salocītu lapiņu, kas izrādījās kaķenītes Grētas adopcijas protokols un nolēmu vairs neatlikt savu stāstu.

Vēsā rudenīgā dienā, neilgi pēc tam, kad no mums aizgāja mūsu mīļais ģimenes runcis Rūcis, mammai izdīcu došanos uz patversmi, jo tukšums un bēdas bija pārņēmušas mūsu mājas.
Un tā mēs pārvedām kaķu meitenīti, kas likās klusa, trausla un maiga pīkstīte. Pagāja laiks, kamēr Grēta izložņāja jaunās mājas istabas un kaktus, naktsmieram izvēlēdamās vienīgi ierāpšanos tētim zem segas.

Mēs visi domājām, ka no kaķiem šo to saprotam, jo saimnieka lomā bijām padsmit gadus, tomēr Grēta drīz vien lika secināt, ka bailīgā, mazā kaķenīte patiesībā ir ļoti nešpetna, akrobātiska būtne un dzīve ar viņu kļuva par jautru piedzīvojumu.
Iestājoties pavasarim, Grēta līzdama uz vēdera pa dārzu, ir apguvusi arī savu āra teritoriju un mājas sētu, šķiet, uzskata par savu lielāko dārgumu, no rītiem atsacīdamās no brokastīm, jo taču fiksi jāizskrien apskatīties, kas tur notiek.

Medības ir svarīga nodarbe un garajiem mēģinājumiem un sēdēšanām ir rezultāti, taurentiņi vairs nav jāēd. Viendien Grēta sparīgi ienesa mājās putna trofeju, ar to bij jādodas uz tēta (Grētas “galvenais” kalps) gultu padalīties.

Lai Jums laba veselība, dzīvesprieks, paldies par Grētu, par darbiem, ko darāt dzīvnieku labā!
Ar cieņu,
Laura

Labdien, cien. patversmes darbinieki!

Vakar paņēmām no Jums burmas kaķeni – Asju. Vēlējos tikai pateikt vēlreiz „paldies” par šo burvīgo būtni. Viņa ir fantastiska! Jau tajā pašā dienā viņa jau spēlējas, izskatījās ļoti apmierināta, pat tagad sēž klēpī un skatās, ko es pie datora daru. Es ļoti ceru, ka viņas nākotne būs laimīga, viņa noteikti to ir nopelnījusi!
Sūtu Jums pirmās vakardienas bildes, lai Jūs nepārdzīvotu par to, kā viņa uzvedās.

Liels paldies Jums par Jūsu darbu un rūpēm!
Ar cieņu,
Jeļena un Asja 🙂

Beidzot arī mums ir atradies laiks, lai uzrakstītu, kā mums iet ar Doriņu (tā mēs nosaucām savu kaukāzas sunenīti :))

Kad atvedām mājās, pirmās 12 stundas visi apkārt tika norieti no sirds – pat kaķi. Bet pagaja nakts un visi savējie jau bija draugi, pat suns. Kaut iepriekšējā vakarā nodomājām, ka būs grūti ar sadraudzēšanos, jo Doriņa nu ir pavisam cits suns. Ejot garām pagalmam, neviens pat neiedomāsies, ka viņa, dzīvojot patversmē, ir bijusi mīlīga pret visiem, jo sargāts tiek no SIRDS!
Tā kā mūsu Doriņa ir ļoti sirdīga pret svešiem cilvēkiem un pret svešiem suņiem gandrīz vispār nav noturama, tā līdz mežam tiek vesta ar mašīnu! Sākumā bija ļoti grūti iesaukt viņu mašīnā un (kamēr vilna nav ataugusi aukstos vakaros laižam nakti pārlaist iekštelpās) suns nebij iedabūnams arī iekštelpās, bet jau ir pagajis laiks un Doriņa vien gaida, kad brauksim uz mežu! Nu jau Doriņa ir dabūjusi skaistu ķermeņa tonusu, jo vairs nav nekāda pastaiga pie siksniņas, nu jātur līdzi skrējienam un savas saimniecības cīņu biedram vilku sugas sunim, kam meža pastaigas ir ierasta lieta. Nu jau visi ejam vienā solī 🙂
Vienvārdsakot var ļoti just, ka Dora spēj novērtēt to, ka nokļuvusi šeit, par ko mēs esam arī ļoti pateicīgi Jūsu komandai, ka rūpējāties par viņu ,un ko tur liegties arī “necilvēkiem” kas suni atstāja, jo kā gan mēs būtu tikuši pie šī Dārguma. Vienīgi žēl, ka tik ilgi Doriņai tas bija jāgaida, kam sniegt savu lielo mīlestību un saņemt pretī tieši tikpat lielu! Katrā ziņā visa mūsu saimniecība (arī truši nav vairs stresā par lielo iemītnieku) ir jau pieraduši pie spēcīgā rējiena, kad kāds iet garām mūsu sētai. Viņu ir pat iemīlējuši un pieņēmuši visi mūsu kaķi :), ar kuriem priekštelpā tiek dalīts viens dīvāns, kopā siltāk :).

P.S. Pievienojam mazu ieskatu kā mums visiem iet! Vienā fotgrāfijā: kā mēs pildam savus pienākumus un skatiens-spriediet paši: “bet esmu laimīga” 🙂

P.P.S. tad pēc laika varēsim atrakstīt vēlreiz, kādu smuku kažoku būsim izaudzējuši:)
Ar cieņu Gatis, Baiba un Doriņa

Labdien, mani pirmie labie cilvēki!

Esmu Čita, kaut gan uz savām īstajām mājām atbraucu kā Zuze. Tā kā kaimiņos dzīvoja jau viena Zuze – pavisam maza un niecīga, saimnieki mani nosauca par Čitu. Tas esot par godu Annas Sakses grāmatu varonei, jo arī man esot gan piektais pirksts, gan asais kauliņš pierē.

Man ļoti patīk jaunajās mājās. Šeit gan bija jau viena suņu meitene – Samba, kura neizrādīja sevišķu draudzību, bet es biju ļoti pacietīga un tagad mēs jau pat rotaļājamies. Vēl šeit dzīvo kaķu meitene – Picene. Šis ir pavisam citādāks kaķis, nekā tie, ar kuriem es dzīvoju kādreiz vienā mājā. Šī prot gan šņākt, gan spļaut, gan kost. Bet arī ar viņu mēs jau esam normālās attiecībās – varam paiet viena otrai mierīgi garām.
Vēl man ir ļoti skaista kaklasiksna un pavada. Tie ir mani skolas piederumi. Jā! Es eju suņu skolā! Tas tāpēc, ka saimniece uzskata, ka man esot RAKSTURIŅŠ! Tas gan ir burvīgi. Ar nepacietību gaidu, kad saimniece ņems pavadu un teiks – braucam uz skolu! Tur man ir tik daudz draugu – Rego, Ričards, Marta, Rozālija un daudzi citi.

Es cenšos būt laba skolniece, jo par katru labi izpildītu komandu es saņemu īpašu gardumiņu. Skolotāja arī mani paslavē. Ne velti man pierē ir asais kauliņš, kurš norāda uz sevišķu gudrību.
Viena lieta gan man neliek mieru… Visi man jautā – nu kādas šķirnes sunītis tad es esmu? Bet es nezinu! Tagad es sākot līdzināties mazajam kollijam, bet varbūt vēlāk es jau izskatīšos pēc vilka? Varbūt jūs man varētu to pateikt? Tāpēc nosūtu jums savas fotogrāfijas, kurās es pozēju.

Visu labu! Ar vismīļākajiem sveicieniem Čita un viņas saimnieki Kurzemes pusē.
P.s. Starp citu, šodien man iekoda lapsene…lūpā. Ciest viņas nevaru! Rrrrrr…

Pagājušajā gadā no jums paņēmām suni, ilgi gāja grūti, vēl aizvien nav viegli. Bet suns ar katru dienu paliek arvien jaukāks un paklausīgāks.

Jā, bija laiks, kad nācās sēdēt pie ķēdes, jo sētai plēsās cauri, atrodot arvien vairāk jaunus vājos punktus, tai skaitā mēnesi staigāja pa mašīnām, kuru īpašnieki šausmās pie sirds ķēra redzot, ko viņš dara. Bet šobrīd viņš ir superīgi mīļš lācītis, un vienīgais iemesls, ko spēju iedomāties, kāpēc kāds varēja viņu pamest, ir tas, ka viņš kvankšķ diezgan daudz (tas gan notiek pie ķēdes, brīvi staigājot 24 stundas viņš dauzās ar veco suni un izbauda dzīvi bez liekām dziesmām) un arī viņa brīvais gars, jebšu diezgan spītīgs un dominants pieaudzis puika. Nu jau rēķinamies, ka sanāk kādi divarpus gadi viņam, bet esam iemācījušies sēdēt, mierā, iet vietā, kuš, un ļauties kārtīgi izmurcīties.
Sēta mums tagad ir kārtīgi suņu droša, un tagad gan trijatā, bet drīz atkal paliks tikai divi, viņi priecīgi pavada dienas.
Protams, mums vēl ir domstarpības, jo viņš negrib pakļauties, bet sarunājoties ar vetārsti/suņaudzētāju (kas mājās audzē ne to vienkāršāko šķirni – Vidusāzijas aitu suņus) izdodas panākt arvien vairāk. Ir bijušas reizes, kad tikai mana reakcija un pašas spītība mani no viņa zobiem paglābj, bet tādu paliek mazāk, ja vien es pati nesāku par daudz prasīt.
Suns jau būtībā ir tāds kā jebkurš pašapzinīgs pieaudzis puika. Grib dominēt, nevis pakļauties.

Ceru, ka vēl daudzi jūsu paglābtie suņi atradīs sev labas mājas. Rovers katrā ziņā šeit ir ļoti laimīgs. Par katru glāstu, katru kopā pavadīto mirkli. Vēl tikko biju viņu samīļot un aprunāties, un viņam ļoti patīk darīt tāpat kā mūsu ZR, uzlikt man uz rokas ķepu un ar nokārtu galvu kaut ko man stāstīt, jebšu visas bēdas un priekus man izstāstīt.

Rovers sūta siltas bučas tiem, kas neļāva zem tilta piesietam sapūt…

Saņēmām mīļu sveicienu no mazkaķenītes Sušī 🙂

Sušī tika paņemta 8.jūlijā no patversmes. Sadakterēta un nu jau ir pavisam veselīga. Pielikumā arī divas bildes – nedaudz samiegojusies 🙂

Sveiciens patversmei no mūsu jaunā drauga. Jau vairāk kā mēnesi pie mums dzīvo mopsītis.

Ģimenē viņu sagaidīja arī mūsu vecākais mopsis, ar kuru Lukass ir atradis kopīgu valodu. Kā jau vecākais, viņš ir gudrāks un zinošāks, bet Lukass neatpaliek un mēģina iespraukties visur un vienmēr.

Daudz laika abi mopši pavada laukā, laiskojoties un snaužot, bet, kad laiks ir iet pastaigā, tad abi sapurinās un ir gatavi. Lukass ir ļoti aktīvs mopsis un viņam patīk ķircināt citus, un, protams, arī parotaļāties. Suns ceļas ļoti agri, atšķirībā no vecākā mopša, un nekas cits neatliek kā celties un dot suņiem brokastis, bet pēc tam izskriet pirmo apli ārpus sētas.
Ar cilvēkiem Lukass ir ļoti draudzīgs un nelaiž garām nevienu jaunu iepazīšanos. Raksturs sunim ir brīnišķīgs. Suns sācis arī sargāt sētu, tā kā laikam jau ir iejuties jaunajās mājās.

Paldies patversmei par doto iespēju adoptēt Lukasu.
Esam patiesi laimīgi kopā ar jauno mīluli