Laimīgi kopā!

Beidzot arī mums ir atradies laiks, lai uzrakstītu, kā mums iet ar Doriņu (tā mēs nosaucām savu kaukāzas sunenīti :))

Kad atvedām mājās, pirmās 12 stundas visi apkārt tika norieti no sirds – pat kaķi. Bet pagaja nakts un visi savējie jau bija draugi, pat suns. Kaut iepriekšējā vakarā nodomājām, ka būs grūti ar sadraudzēšanos, jo Doriņa nu ir pavisam cits suns. Ejot garām pagalmam, neviens pat neiedomāsies, ka viņa, dzīvojot patversmē, ir bijusi mīlīga pret visiem, jo sargāts tiek no SIRDS!
Tā kā mūsu Doriņa ir ļoti sirdīga pret svešiem cilvēkiem un pret svešiem suņiem gandrīz vispār nav noturama, tā līdz mežam tiek vesta ar mašīnu! Sākumā bija ļoti grūti iesaukt viņu mašīnā un (kamēr vilna nav ataugusi aukstos vakaros laižam nakti pārlaist iekštelpās) suns nebij iedabūnams arī iekštelpās, bet jau ir pagajis laiks un Doriņa vien gaida, kad brauksim uz mežu! Nu jau Doriņa ir dabūjusi skaistu ķermeņa tonusu, jo vairs nav nekāda pastaiga pie siksniņas, nu jātur līdzi skrējienam un savas saimniecības cīņu biedram vilku sugas sunim, kam meža pastaigas ir ierasta lieta. Nu jau visi ejam vienā solī 🙂
Vienvārdsakot var ļoti just, ka Dora spēj novērtēt to, ka nokļuvusi šeit, par ko mēs esam arī ļoti pateicīgi Jūsu komandai, ka rūpējāties par viņu ,un ko tur liegties arī “necilvēkiem” kas suni atstāja, jo kā gan mēs būtu tikuši pie šī Dārguma. Vienīgi žēl, ka tik ilgi Doriņai tas bija jāgaida, kam sniegt savu lielo mīlestību un saņemt pretī tieši tikpat lielu! Katrā ziņā visa mūsu saimniecība (arī truši nav vairs stresā par lielo iemītnieku) ir jau pieraduši pie spēcīgā rējiena, kad kāds iet garām mūsu sētai. Viņu ir pat iemīlējuši un pieņēmuši visi mūsu kaķi :), ar kuriem priekštelpā tiek dalīts viens dīvāns, kopā siltāk :).

P.S. Pievienojam mazu ieskatu kā mums visiem iet! Vienā fotgrāfijā: kā mēs pildam savus pienākumus un skatiens-spriediet paši: “bet esmu laimīga” 🙂

P.P.S. tad pēc laika varēsim atrakstīt vēlreiz, kādu smuku kažoku būsim izaudzējuši:)
Ar cieņu Gatis, Baiba un Doriņa

Labdien, mani pirmie labie cilvēki!

Esmu Čita, kaut gan uz savām īstajām mājām atbraucu kā Zuze. Tā kā kaimiņos dzīvoja jau viena Zuze – pavisam maza un niecīga, saimnieki mani nosauca par Čitu. Tas esot par godu Annas Sakses grāmatu varonei, jo arī man esot gan piektais pirksts, gan asais kauliņš pierē.

Man ļoti patīk jaunajās mājās. Šeit gan bija jau viena suņu meitene – Samba, kura neizrādīja sevišķu draudzību, bet es biju ļoti pacietīga un tagad mēs jau pat rotaļājamies. Vēl šeit dzīvo kaķu meitene – Picene. Šis ir pavisam citādāks kaķis, nekā tie, ar kuriem es dzīvoju kādreiz vienā mājā. Šī prot gan šņākt, gan spļaut, gan kost. Bet arī ar viņu mēs jau esam normālās attiecībās – varam paiet viena otrai mierīgi garām.
Vēl man ir ļoti skaista kaklasiksna un pavada. Tie ir mani skolas piederumi. Jā! Es eju suņu skolā! Tas tāpēc, ka saimniece uzskata, ka man esot RAKSTURIŅŠ! Tas gan ir burvīgi. Ar nepacietību gaidu, kad saimniece ņems pavadu un teiks – braucam uz skolu! Tur man ir tik daudz draugu – Rego, Ričards, Marta, Rozālija un daudzi citi.

Es cenšos būt laba skolniece, jo par katru labi izpildītu komandu es saņemu īpašu gardumiņu. Skolotāja arī mani paslavē. Ne velti man pierē ir asais kauliņš, kurš norāda uz sevišķu gudrību.
Viena lieta gan man neliek mieru… Visi man jautā – nu kādas šķirnes sunītis tad es esmu? Bet es nezinu! Tagad es sākot līdzināties mazajam kollijam, bet varbūt vēlāk es jau izskatīšos pēc vilka? Varbūt jūs man varētu to pateikt? Tāpēc nosūtu jums savas fotogrāfijas, kurās es pozēju.

Visu labu! Ar vismīļākajiem sveicieniem Čita un viņas saimnieki Kurzemes pusē.
P.s. Starp citu, šodien man iekoda lapsene…lūpā. Ciest viņas nevaru! Rrrrrr…

Pagājušajā gadā no jums paņēmām suni, ilgi gāja grūti, vēl aizvien nav viegli. Bet suns ar katru dienu paliek arvien jaukāks un paklausīgāks.

Jā, bija laiks, kad nācās sēdēt pie ķēdes, jo sētai plēsās cauri, atrodot arvien vairāk jaunus vājos punktus, tai skaitā mēnesi staigāja pa mašīnām, kuru īpašnieki šausmās pie sirds ķēra redzot, ko viņš dara. Bet šobrīd viņš ir superīgi mīļš lācītis, un vienīgais iemesls, ko spēju iedomāties, kāpēc kāds varēja viņu pamest, ir tas, ka viņš kvankšķ diezgan daudz (tas gan notiek pie ķēdes, brīvi staigājot 24 stundas viņš dauzās ar veco suni un izbauda dzīvi bez liekām dziesmām) un arī viņa brīvais gars, jebšu diezgan spītīgs un dominants pieaudzis puika. Nu jau rēķinamies, ka sanāk kādi divarpus gadi viņam, bet esam iemācījušies sēdēt, mierā, iet vietā, kuš, un ļauties kārtīgi izmurcīties.
Sēta mums tagad ir kārtīgi suņu droša, un tagad gan trijatā, bet drīz atkal paliks tikai divi, viņi priecīgi pavada dienas.
Protams, mums vēl ir domstarpības, jo viņš negrib pakļauties, bet sarunājoties ar vetārsti/suņaudzētāju (kas mājās audzē ne to vienkāršāko šķirni – Vidusāzijas aitu suņus) izdodas panākt arvien vairāk. Ir bijušas reizes, kad tikai mana reakcija un pašas spītība mani no viņa zobiem paglābj, bet tādu paliek mazāk, ja vien es pati nesāku par daudz prasīt.
Suns jau būtībā ir tāds kā jebkurš pašapzinīgs pieaudzis puika. Grib dominēt, nevis pakļauties.

Ceru, ka vēl daudzi jūsu paglābtie suņi atradīs sev labas mājas. Rovers katrā ziņā šeit ir ļoti laimīgs. Par katru glāstu, katru kopā pavadīto mirkli. Vēl tikko biju viņu samīļot un aprunāties, un viņam ļoti patīk darīt tāpat kā mūsu ZR, uzlikt man uz rokas ķepu un ar nokārtu galvu kaut ko man stāstīt, jebšu visas bēdas un priekus man izstāstīt.

Rovers sūta siltas bučas tiem, kas neļāva zem tilta piesietam sapūt…

Saņēmām mīļu sveicienu no mazkaķenītes Sušī 🙂

Sušī tika paņemta 8.jūlijā no patversmes. Sadakterēta un nu jau ir pavisam veselīga. Pielikumā arī divas bildes – nedaudz samiegojusies 🙂

Sveiciens patversmei no mūsu jaunā drauga. Jau vairāk kā mēnesi pie mums dzīvo mopsītis.

Ģimenē viņu sagaidīja arī mūsu vecākais mopsis, ar kuru Lukass ir atradis kopīgu valodu. Kā jau vecākais, viņš ir gudrāks un zinošāks, bet Lukass neatpaliek un mēģina iespraukties visur un vienmēr.

Daudz laika abi mopši pavada laukā, laiskojoties un snaužot, bet, kad laiks ir iet pastaigā, tad abi sapurinās un ir gatavi. Lukass ir ļoti aktīvs mopsis un viņam patīk ķircināt citus, un, protams, arī parotaļāties. Suns ceļas ļoti agri, atšķirībā no vecākā mopša, un nekas cits neatliek kā celties un dot suņiem brokastis, bet pēc tam izskriet pirmo apli ārpus sētas.
Ar cilvēkiem Lukass ir ļoti draudzīgs un nelaiž garām nevienu jaunu iepazīšanos. Raksturs sunim ir brīnišķīgs. Suns sācis arī sargāt sētu, tā kā laikam jau ir iejuties jaunajās mājās.

Paldies patversmei par doto iespēju adoptēt Lukasu.
Esam patiesi laimīgi kopā ar jauno mīluli

Hei, hei! Sveiciens no mazā murēna!

Tikko atbraucis no patversmes, jūtos kā mājas saimnieks. Man ir kalpi – kuri mani lutina, ļauj kost pirkstos un gulēt sev uz galvas. Esmu jau ļoti liels un uzbrūku mājas suņiem! Ēdu tā, ka tālāk par māju aiziet nevaru un guļu turpat, bet jūtos dusmīgs par to, ka man jaēd sausā barība, lai trennētu žokli!

Mēs esam ļoti pateicīgi patversmei, ka mums ir mīlošs kaķēns, kurš visu laiku murrā un jūtas labi. Muris un viņa jaunā ģimene!

Laba diena no Krustkalniem, Ropažu nov. Sveicieni no Komētas.
Ir pagājusi nedēļa, kopš suņu meitene ir pie mums. Vārds sunim pilnībā atbilst… tāpēc tā arī palika Komēta :).
Kad ejam paskraidīt pa īpašumu, nofotografēt viņu NAV iespējams :D. Sanāk tik bildē vai nu aste, vai nu kāja, vai vispār migla :)). Un tam pa vidu vēl jāuzmana fotoaparāts. Lec virsū, mīļojas… sirsnīga :)). Starp citu, ar manu takša meiteni sadzīvo ideāli :)).
Barojam prātīgi… lēnām palielinam porciju, un liekam klāt visādus labumus pa bišķim.

Bildē… 🙂 Šodien par godu nedēļai, iedevu kaulu :). Speciāli meklēju lielāko, lai nebūtu ar ko aizrīties. Sākumā staigāja garām, aplaizīja… un kad saprata, ka tiešām var ēst, tad klāt labāk negāju :))

Ar sveicieniem no saimnieces ;)).
Vēl jau sazināsimies :)).

P.S. Šādi Komēta devās prom no patversmes uz savām jaunajām mājām 🙂

Vasarīgi sveicieni un daži foto no Betijas Baltezerā!

Nu jau 3 mēnešus esmu jaunajās mājās un to, ka esmu iedzīvojusies var redzēt no manu palaidnību daudzuma… Man gan pašai liekas, ka es neko sliktu nedara, bet saimnieki dusmojas, kad es ‘uzlaboju’ puķu dobes. Bet man tak arī gribas palīdzēt! Kopš brīža, kad biju nogaršojusi visas ziedošās puķes un dāliju gumus, nez kāpēc neviens vairs neko nestāda… Bet es taču esmu dārzniece un man vienkārši patīk ziedi!

Laikam agrāk es neko tādu nebiju redzējusi, tāpēc mani sajūsmina viss – puķes, taureņi un pārējie lidojošie objekti. Bet visvairāk man patīk skriet un jo ātrāk, jo labāk… Laikam tapēc vai kādas iedzimtas kaites dēļ vienu rītu nevarēju piecelties un sāpēja kājiņas. Saimnieki aizveda mani uz klīniku, kur man dikti nepatika, bet par laimi mani tur neatstāja (no tā man visvairāk bail! ) un nu jau atkal jūtos labi.

Es gan vēl arvien nesaprotu daudzas lietas (laikam agrāk man neviens neko nav mācījis), bet es cenšos, jo jūtu, ka mani tiešām mīl un lutina. (To nevar skaļi teikt, bet reizēm izlūdzos kādu našķi arī no saimnieku ciemiņiem, īpaši man garšo saldējums

P.S. Es ļoti ceru, ka mans vecais un plušķainais būra kompanjons Ulubelē arī ir atradis sev tikpat labas mājas kā es!

Rotveilers Rasko sūta sveicienus savējiem ulubeliešiem, kas palīdzēja viņam atrasts mājas,kurās viņš atrodas jau kopš 2011.gada aprīļa beigām.

Suņu puika ir iedzīvojies savās mājās un izbauda, kā ir dzīvot Sabiles Vīna kalna pakājē. Pa šo laiku ir izlīduši daži niķīši, bet puikam viss tiek piedots, jo citādi jau ir klausīgs. Pa ziemu uzaudzēja sev vairāk tauciņus uz ribām, bet tas jau smukumam nekaitē.

Vizma&Rasko

Sveiki!
Ir pagājuši jau 9 mēneši un beidzot sadušojāmies uzrakstīt!

Esmu zelta šarpej-dāmīte Treisija. Vēlējos pastāstīt kā man ir veicies jaunajās mājās!
Esmu kārtīgi izveseļojusies un lielu paldies varu teikt „Mazo brāļu hospitāļa” komandai, kas mani ir uzcēluši kājās un palīdzējuši visās kaitēs! Tagad apskatot savu veco bildi, varu secināt – esmu ļoti mainījusies! Man daudzi šodien jautā – vai tiešām esmu tas patversmes šarpejs?

Pirmās dienas bija grūtas, jo jaunajās mājās pati nespēju piecelties no gultiņas, nevarēju skriet vai doties ilgās pastaigās (ļoti sāpēja kājas). Saimnieki pat uz rokām mani nesa ārā kārtoties. Tagad visas likstas ir prom un nevaru vien beigt dauzīties ar savu jauno māsu – mopsi. Lai gan ne vienmēr spējam sadalīt spēļmantiņas, man parasti nākas mazliet piekāpties, jo lielais mājas boss tomēr paliek mopsis, kam visgrūtāk bija mani pieņemt ģimenē, jo nebija pieradis dalīt saimnieku uzmanību.

Kā jau šarpejam pienākas, saskāros ar lielu alerģiju pret ēdienu. Toties varēju nodegustēt visas barības, kādas vien ir pieejamas veikalos! Lai gan garšo man pilnīgi viss, man ir saraksts ar lietām, ko drīkstu ēst un ko nē.
Lai gan esmu izmēros diezgan liels suns, dzīvoju es dzīvoklī un mana mīļākā vieta ir balkons! Uz balkona man ir papildus gultiņa, kur mēdzu sēdēt saulainās dienās un vērot garāmgājējus. Tā arī esmu iepazinusies ar visiem kaimiņu suņiem! Un pats interesantākais ir tas, ka draudzējos tikai ar izmērā maziem suņiem. No lieliem dikti baidos tomēr.

Vēlējos iedrošināt ar savu stāstu pārējos cilvēkus, kas vēl šaubās par jauna drauga pieņemšanu ģimenē! Jā, mums brīžiem neklājās viegli, bet neesam padevušies un esam priecīgi!

Lai katram būtu tāds četrkājains draugs kā es 🙂
Treisija