Ulubele

Sveiki, mīļā Ulubele, no Bingo Brālēna (jeb nu jau Robīša) saimniekiem.

Robītis pie mums jau ir vairāk kā gadu. Es nevaru pat vārdos pateikt tik lielu Paldies par mūsu ģimenes mīluli, labāku suni ir grūti iedomāties. Citreiz iešaujas prātā doma, kāpēc tieši mums tā paveicās. Tas bija sniegots Marta rīts, kad nolēmām aizbraukt pie Jums, tajā brīdī bija karantīna, bet BB (Robīti) mums iedeva pastaigāt. Es nespēju pat klausīties vardā “norezervēt”, viņš bija pie mums taja pašā dienā. Robītis ir vienkārši fantastisks, audzināts, gudrs un klausīgs. Gribu cilvēkiem pateikt, ka pilnīgi aplami, ka patversmēs ir problemātiski dzīvnieciņi. Viņi ir tik mīļi, pateicīgi. Jāsaka ka pirmo mirklīti viņš izskatījās bēdīgs, viņam bija ļoti bail, ka neviens nepārnāks mājās. Robītis nerej, viņš klusiņām gaida. Bet tagad pēc gada Viņš beidzot ir sapratis, ka mājās mēs pārnākam, ka ejam pastaigās. Viņš ļoti priecājas un lēkā, kad esam klāt.

Viņš ļoti mīl mūsu ģimenes kaķi, bet ļoti grib medīt kaķus uz ielas, jāteic viņš tikai tiem joņo nopakaļ, uzdzen kokā, bet pāri nekad nedara. Gada laikā Robītis ir rējis 3 reizes (uz kaķi). Blēņas Robis dara maz, šad tad viņam ieinteresē miskastes saturs, divreiz garšīgs telefona lādētājs. Bet… Ir viena lieta, ja pirms izieshanas no mājas es pasaku: VIETĀ, BLĒŅAS NEDARI! vienmēr viss ir kārtībā, kad aizmirstu un esam majās pavēlāk… ir gadījies, bet tas ir sīkums.

Robītis naktī guļ gultā pie mazās meitiņas, bet viņš labi zin, ka no rīta pēc pamošanās samīļošanas rituāls ir ļoti nepieciešams un tā ir tā reize, kad Robītis drīkst ielīst arī pie mums gultā un tiek bužināts un kužināts.

Bingo Brālēns ir vienkārši fantastisks suns, viņu apbrīno un pazīst visi kaimiņi. Robītis ir mūsu ģimenes loceklis un ir vienkārši fantastiski, ka tieši mums Ulubele iedeva šo mīļumiņu. Mēs mēdzam apciemot Ulubeles draugus gadatirdziņos. Novēlam visiem, vēloties dzīvnieciņu, atcerēties par šiem patversmes draugiem! Tās viņa pateicīgās actiņas… viņš tiešām šķiet katru rītu saka mums paldies.

Paldies Ulubelei. Jums raksta un savas bildes sūta Jūsu Dita, tagad Rika.

Esmu labi iejutusies jaunajās mājās. Labi uzvedos, bet man patīk patrakot, ko man piedod. Manas dulburības dēļ daži apšauba manu oficiālo vecumu, bet neviens par to neuztraucas. Lielu postu nedaru, jo esmu labi audzināta.
Mana vājība ir bērni, vienalga radu vai sveši, visus gribētu apķert ar ķepām, bet jāsargās kādu nogāzt. Saimnieks saka, ka es esot laba sporta trenere.
Man ļoti garšo auzu putra ar vistu kakliem un ne visai – sausā barība.
Man ir laba draudzene malamute Mika, žēl, ka viņa dzīvo Ādažos, bet es Rīgā.

Paldies visiem, kas ar mani bija Ulubelē.
Vēlam Jums Priecīgas Lieldienas.
Rika (Dita) un saimnieki

Gabaliņš no viena suņa dienasgrāmatas…

Sveiki visiem, nu ir pienākusi mana kārta pastāstīt, kā man tagad iet.
Dzīvē man ir gājis visādi, kur un kā nu tikai es neesmu dzīvojis pēdējo 5 gadu laikā. Viss tas murgs beidzās tad, kad ļoti mīļa meitene vārdā Tatjana, kas paņēma manu dēliņu Lučiku no tās mājas, kur kopā dzīvojām, paņēma arī mani un aizveda uz Ulubeli kopā ar manu citu dēliņu (nu jā, esmu daudzbērnu tēvs 🙂 ). Tur es pavadīju gandrīz divas nedēļas.
Tur bija labāk, tur mani veda pastaigās un baroja. Bet tik un tā bija skumji. Kādu dienu atbrauca viena meitene, apskatīt kā mums ar dēliņu iet un kas mēs tādi esam – entlebuhas ganu suņi. Mans sīkais atteicās ar viņu iet pastaigāties, bet es biju ar mieru, jo meitene man likās simpātiska. Tā nu mēs bišķiņ pastaigājām pa mežu, viņa ar mani visu laiku runāja un man ienācis prātā, ka viņai ir laba sirds un viņa mani paņems pie sevis. Tāpēc uzvedos ļoti ļoti klusi, lai viņa nepārdomātu. Bet mēs atnācām atpakaļ, mani ielaida atpakaļ voljerā un viņa aizgāja. Kā es pārdzīvoju, es tik skaļi un acīmredzami mēģināju viņai padot ziņu, ka gribu braukt ar viņu kopā… bet.. viņa tik un tā aizgāja. Man atkal palika skumji.
Tā es nosēdēju voljerā vēl kādas četras – piecas dienas, skumstot un nezinot, kas mani gaida. Bet tad, vienā dienā šī meitene atgriezās. Kopā ar kaut ko mazu rudā krāsā. Un mēs atkal gājām pastaigā visi kopā un tad es sapratu, ka man jāiepazīstas ar šo mazo suņa dāmu. Nu es tak esmu džentlmenis. Meitene sauca šo mazo – Ļeļa, un tā, savukārt, uz mani paskatījās tā ne visai – „kas tu tāds esi?”. „Nu labi, vari mani paostīt, bet nu nezinu, nezinu… kādēļ mēs uz šejieni atbraucām…Bet nu mana mamma ir tāda… reizēm neparedzama”. Es nodomāju, ka man labāk pie Ļeļas nelīst un klusiņām gāju ar viņām kopā. Pēc tam mēs atnācām atpakaļ uz Ulubeli, man atkal palika skumji, jo domāju, ka tagad atkal iesim voljerā, bet nēēēēē. Mēs visi ienācām pie administratores Ievas, meitene tur par kaut ko parakstījās un es uzzināju, ka viņu sauc Marija! Man patika!
Un tad mēs ar Mariju un Ļeļu, un Ievu izgājām ārā un pienācām klāt baltai mašīnai. Marija atvēra durvis un es uzreiz ielīdu iekšā, man tak patīk braukāt ar mašīnu! Jāsaka, ka Ļeļa nebija sajūsmā. Viņa bija šokā, ka es braucu viņām līdzi. Kā izrādījās – mēs braucām uz darbu! Manas jaunās… mmm… mammas?!.. kolēģes arī bija šokā par manu parādīšanos. Bet mammai ir labas kolēģes! Viņas visas mani glāstīja un deva visādus kārumus. Mani tajā dienā birojā arī nobildēja:

Un tad vakarā mēs atkal iesēdāmies visi tajā baltajā mašīnā un kaut kur braucām. Es vēl nezināju, kur. Izrādās – MĀJĀS! Es jums visiem saku – mājas – tas ir superīgi!
Nu ko… tajā dienā sākās mana jaunā DZĪVE. Es pat nezinu, ko jums pastāstīt… Man ir tik daudz jaunumu un emociju, un mantu, un.. un.. un… man pat ir sava jaka!!! Sarkana ar svītriņām! Man ļoti patīk!
Dzīvoju pie manas jaunās mammas jau gandrīz divus mēnešus. Nu ko jums teikt.. Es nebiju maldījies, viņai ir loti laba sirds, bet… viņa mēdz būt ļoti stingra. Un kad viņai kaut kas nepatīk, vai ja es kaut ko izdaru (starp citu, neko TĀDU… nu iemācījos atvērt skapi… un tur dziļumā bija vecā soma, un tur iekšā bija veeeeeca suņu barība… vai tad mammai tā ir vajadzīga? Domāju, ka nē. Bet nu, protams, lai tiktu tai klāt, nācās izvilkt ārā visas mantas… nu un ko te dusmoties???), viņas balss kļūst daudz vēsāka un stingrāka. Ehh.. nākas ar to sadzīvot. Tādas nu ir tās mammas.
Mājās man ir savs matracis un savs spilvens (to gan es nesaprotu). Savas bļodas. Sava kaklasiksna. Sava pusmāsa. Man patīk. Mamma baro mani labi. Ar visādu gaļu, vistu, putrām, biezpienu. Augļus pats ņemu no galda. Tagad mamma man tos vairs neatstāj – nezinu, kāpēc? Tagad viņa mums ar Ļeļu tos dod no tā lielā, augstā skapja. Tur iekšā ir arī mūsu putra un gaļa, es zinu. Bet nezinu, kā tas atveras. Mamma man ir tāda… gādīga. Es kaut kā biju ļoti tievs, un neskatoties uz to, ka ēdu daudz, biju joprojām tievs. Tur nu mēs ar mammu pabraukājām visur. Mēs pat Jelgavā bijām! Visur bija daudz cilvēku halātos. Mamma teica, ka tie ir ārsti un tie jāklausa! Man liekas, es uzvedos ļoti labi. Mamma tak teica, ka vajag kārtīgi uzvesties. Visi tie cilvēki halātos mani izmeklēja no visām malām, kaut ko tur atrada, mamma satraucās, bet nu es domāju būs labi! Es jau esmu pieņēmies svarā par 6 kilogramiem! Mamma ir ļoti apmierināta, nu un es arī.
Mammai ir daaaaudz draugu un paziņu, un visi saka, ka man ļoti paveicies. Jūs ziniet, arī man tā liekas. Pagaidām man vēl jāpierod pie visādām jaunām lietām – mamma man tīra zobus!!! Iedomājieties!?! Un apgriež nagus, un ķemmē, un mazgā, un māca mani klausīt komandas. Es toč zinu, kad viņa prasa, ko mamma ir teikusi – labāk ātri novākties uz savu vietu. Mēs braucam ciemos un uz mežu, un pie jūras. Man pagaidām vēl bail atiet no viņas tālāk, bet mēs jau dažas reizes paspēlējāmies ar kociņu! Taaaas nu gan bija forši!
Un pagaidām es vēl ļoti uztraucos, kad viņa aiziet uz darbu, vai vēl kaut kur, tāpat arī ciemos – ja nu gadījumā viņa mani tur atstās?
Bet pamazām es vairāk un vairāk viņai uzticos.
Un pamazām es sāku ticēt, ka šīs mājas man ir – uz mūžu.

Šī ir tā mana jaka, par ko stāstīju! Forša, vai ne?!

Te nu mēs visi kopā! Mana mamma, es, mana pusmāsa un mana …eee.. a es nezinu, kas viņa man ir. Tā ir manas mammas mammas mazā! Mana mamma savai mammai to atveda no Tukuma patversmes! Viņa arī ir forša!

A te es esmu pēc dušas!

Un ja jūs mani jautāsiet, vai man patīk mana jaunā dzīve – es jums teikšu – jāāāā!!! 🙂

Jau 4 mēneši kā mūsu ģimenei pievienojās tajā laikā Ulubeles iemītnieks Vinstons Čerčila kungs. Nedaudz novājējis angļu kokerspaniels.
Šo mēnešu laikā esam apgriezuši spalvu, nagus un arī veikuši mutes higiēnu. Esam arī iemācījušies latviešu valodu, jo iepriekš Vinstonam patika krievu valoda. Kā arī esam sapratuši, ka ēdiens nekad nebeigsies.
Vinstons ir paklausīgs un ļoti, ļoooti pateicīgs par iespēju, kuru devām viņam. Viņš ir izcils draugs un pastaigu biedrs. Viņu laižam pastaigā bez siksniņas un viņš uzticami neatkāpjas no mums. Vinstons mīl bērnus un neielaižas dusmīgās sarunās ar citiem suņiem pagalmā. Īsts aristokrāts.
Ēdam kopā, guļam kopā, un dušā arī ejam kopā. Tāds ir mūsu Vinstons.

Ir brīzi, kad mums cilvēkiem tiek dota otra iespēja – arī dzīvnieki to ir pelnījuši. Dosim tiem iespēju iepazīt – mūs cilvēkus, kā labus draugus, kuri prot rūpēties un mīlēt.
Aizbrauciet uz dzīvnieku patversmi un paveriet savu sirdi kādam, kurš pašlaik Jūs ļoti gaida.

Labdien,
oktobra vidū pie sevis paņēmām Punktiņu.
Sākumā kaķītis dzīvoja tikai zem mūsu lielās gultas. Tagad jau guļ gultā. 6.00 iet ārā pastaigā. Kārtīgs. Bērniem par kaķi liels prieks.

Ar sveicieniem, Ikšķilē

Labdien!
Sveiciens no Kašķītes jeb tagadējās Keitas. Nu jau trīs mēnešus Keita kopā ar savu jauno draugu Reksi saimnieko Amatas novada Zaubes pagastā un ir lieliski iejutusies savās mājās – iepazinusi apkārtni, prot atšķirt savējos no svešiniekiem, un, kā jau kārtīgs sargs, cītīgi rej.

Tā kā mūsu mājās jau bija suns, kaķene un brīvdienās ciemojas arī divi Jorkšīras terjeri, Keitai bija liels izaicinājums atrast kopējo valodu ar visiem iemītniekiem. Keita drosmīgi rūca uz visiem. Pirmo Keita iemācījās respektēt mūsu kareivīgo un bezbailīgo kaķeni Ķimu, kura, pie pirmās tikšanās drosmīgi nāca brukt virsū. Lai gan sākumā abas veltīja viena otrai divdomīgus skatienus, kaķene ierasti un bezbailīgi pārvietojās pa māju ik pa reizei Keitai veltot kādu šņācienu. Rezultātā Keita visai ātri samierinājās ar to, kurš mājās ir pats galvenais.
Reksis, sagaidot Keitu pārbraucam mājās, uzreiz bija gatavs sadraudzēties un spēlēties. Keita nebij tik draudzīga. Arī šobrīd abiem iet visai dažādi – citreiz Keita uzrūc, kad Reksis pietuvojas pārāk tuvu Keitas bļodai, citreiz abi guļ viens otram blakus.

Turklāt Keita ir ļoti greizsirdīga un nevēlas dalīt mūsu uzmanību ar kādu citu. Arī ar mazajiem jorkšīras terjeriem Keitai, mājās esot, ir grūti atrast kopējo valodu, taču doties kopējās pastaigās Keitai nav iebildumu.
Keitai ļoti patīk ja ar viņu kāds paspēlējas, kā arī ļoti patīk skriet pa sniegu. Ārā gan Keita viena pati uzturas nelabprāt. Viņai nepieciešama kāda kompānija.

Kā vēl viens Keitas hobijs ir visu pieejamo bļodu (gan savu, gan Rekša, gan arī kaķenes) pārvietošana un salikšana savā vietā. Lai būtu pilnīgi drošs, tās vietā vēl tiek apraktas.
Par savu galveno saimnieci Keita ir izvēlējusies mūsu vecmāmiņu, bet pārējos gaida katras brīvdienas ciemos. Kamēr vecmāmiņa saimieko pa kūti, Keita uzticīgi sēž siena šķūnī un gaida, kad abas varēs doties mājās. Tā kā jaunās mājas ir laukos, tad Keita jau paspējusi iepazīties gan ar pie mums mītošo govi, gan arī ir nācies ieraudzīt pa kādai stirnai, kas viesojas mūsu ābeļdārzā.

Ar cieņu,
Keita (ex Kašķīte)

Čiekuriņš I

Čiekuriņš sūta visiem Ulubeles darbiniekiem mīļus sveicienus! Nu jau viņam ir pavisam labi, pamazām sākam staigāt pa āru un viņā ir parādījusies īpaša dzirkstīte, ir sācis pat rotaļāties un savējos sargā kā acuraugu. Esam laimīgi kopā sagaidījuši šo gadu un gaidam vasaru, kad varēs gozēties saulītē. Atsūtiju arī dažas bildes