Ulubele

Labdien!
Pirms 3 mēnešiem mēs Jūsu patversmē iemīlējāmies kucēnā, kuram kāds suns jau bija pamanījies sakost kakliņu – mēs aizvedām viņu mājās un bērni deva viņai vārdiņu Rena, kas jau piedzīvojis vairākus atvasinājumus no mazākajiem – Ļena un Nena, hehe.

Sākumā Rena baidījās no visiem! Mēs jau esam daudz – vecāki un 3 bērni, viņa pieņēma mūs kādā 3.dienā!

Sievietes viņa pieņem ātrāk, pret vīriešiem ar pietāti, ļoti piesardzīga, ja ir cimdi rokās, tad mūk vēljoprojām. Mēs pieņēmām, ka tas saistīts ar sakosto kakliņu un biežu daktera satikšanu.
Mums iet ļoti interesanti, Rena ir ļoti aktīva, lai gan dzīvojam dzīvoklī, lielāko dienas daļu Rena pavada ar tēti skrienot pa mežiem un apsekojot purva teritoriju!

Pārbraucot mājās viņa ir gatava nolaizīt mūs no galvas līdz kājām! Ir jau paaugusies, lec uz visām četrām kā uz atsperēm un vajadzības gadījumā pieplok pie zemes un vienkārši izšķīst! Sunene ir ļoti gudra, sagaida kamēr neviens neredz, lai ātri nočieptu bērnu atstātos ēdienus no galda un nevainības pilnām acīm sagaida mūs it kā sakot – es par to vispār neko nezinu! Lielākais kārums mums ir āboli, tie pazūd arī no iepirkuma maisiņa, ja tas nav izkrāmēts… hehe, bet tas piederas pie lietas. Mēs smejamies, ka citiem ir I-Robots, bet mums ir I-Rena! Drupaču mūsu mājās vairs nav. Ja pasauc viņu kā Irēnu, tad viņa jau skrien skatīties, kur kas ēdams nokritis.

Gultā nelien, zin kur drīkst, bērniem no rokām ēdienu nerauj un nekož, lai gan ar lielajiem spēlējoties zobus var just. Vislabāk viņa jūtas tikai tad, kad esam visi kopā! Ja kāds iziet ārā, tad pa brītiņam padežūrē pie loga un iesmilkstas! Sunene pilnīgi mūsējā! Paldies Jums, ka palīdzējāt mums viņu atrast un vest mājās!

Veiksmi un izdošanos!
Par laimīgu Latviju 🙂
Čaupalu ģimene

Labrītiņ no Puķītes 🙂
Viņa vakar un šorīt jau paguva iekarot Grīziņkalna jauno suņu laukumu 🙂
…nez vai pēc tam vispār gribēs kļūt par laucinieci 😀

Labvakar!
Pagājušā gada 1.novembrī mēs paņēmām no jums kaķenīti no Rūpniecības ielas, kura, pēc jūsu kopējas stāstītā, bez saviem bērniņiem bija izbarojusi arī citas kaķenes bērnus.
Nosaucām kaķeni par Zuzi. Sākums mūsu kopdzīvei bija smags, jo kaķenei bija dažādas kaites, kuras mēs divu nedēļu laikā bijām spiesti ārstēt un tāpēc mūsu iedraudzēšanās periods ievilkās. Tagad visas kaites ir izārstētas un pamazām esam satuvinājušies ar Zuzi.
Zuze ir ļoti gudra un skaista kaķene. Ir jau izpētījusi saimnieku tikumus un soli pa solim iekaro jaunas mūsu mājas teritorijas. Vismīļākās guļvietas ir mīkstās mēbeles, kā arī radiators, uz kura viņa var pavadīt pusi no sava gulēšanas laika.

Kad Zuzei ir sevišķi labs garastāvoklis, tad saimniekiem ir jākasa viņai vēderiņš. Saimnieki kasa vēderiņu, bet Zuze pa to laiku murrā un saldi guļ.
Mēs priecājamies par katru jaunu kaķīša nerātnību, jo tas pierāda to, ka Zuze kļūst arvien brīvāka un arvien vairāk mums uzticas.

Drīz Zuzei būs vēl viens izaicinājums – dosimies uz vasarnīcu. Būs jauni apstākļi, jauni kaimiņi……. uzrakstīšu Jums rudenī, kā mums pa vasaru būs gājis.

Ar cieņu,
Irēna V.

2014.gada nogalē Zuze piedalījās TV raidījumā “Suns meklē mājas”, un sāka apdzīvot savas jaunās mājas. Janvārī saņēmām pirmos sveicienus

Nu ir jauns sveiciens:
“Labvakar!
Tāda ir Zuze patreiz”

Pērles nedēļas bilance jeb jaunas dzīves sākums

Pērles ieguvumi:
4 cilvēki, kas ļoti priecājas un nez kāpēc smejas un smaida. Regulāra apčubināšana, samīļošana, pakužināšana un vēl virkne citu mīļuma izpausmju. Divas jaunas bļodiņas, reizēm kārumiņš. Guļvietas brīva izvēle. Pastaigas, daudz labvēlīgu rajona suņu, ar kuriem gribu / viņi grib ar mani iepazīties, bet daudz dīvainu kaķu – vai nu bēg, vai arī šņāc un met kūkumu. Spēles ar kociņiem, bumbiņām un savs mantu groziņš ….. (vēl vismaz 25 jaukumi, ja sunim ir savas mājas).

Mūsu, t.i., cilvēku, ieguvumi:
Sportiskas pastaigas svaigā gaisā. Pēc 2 mēnešu klusuma foršā sajūta, ka mājās IR SUNS (kas kā kārtīgs suns reaģē uz vārdu „Pērle” un vēl 25 apzīmējumiem, ar Mīļumiņu sākot un Susuriņu beidzot) – bezgala uzticīgā sekošana ik solī, nadziņu skrapstēšana pa grīdu, skaļie šļapstieni padzeroties. „Āfrikas badacietēja” skatieni (uz mums neiedarbojas, uz ciemiņiem gan), smieklīgās gulēšanas pozas… (vēl vismaz 50 vārdos grūti formulējamās sajūtas, kas rodas, ja mājās ir suns).

Kopā mums vēl priekšā:
Iemācīties skaļi nepārdzīvot vienatni, apgūt dzīvei noderīgas komandas, vienmēr visas suņu darīšanas nokārtot ārā, izklaidēties ar mantiņām, nevis ar kurpju kastēm (neviens apavu pāris nav cietis!)… UN DAUDZ JAUKU BRĪŽU IK DIENU.

Secinājumi:
Mūsu bažas, ka pēc 14 gadu ilgas draudzības ar Sisi vairs nevarēsim iemīlēt nevienu citu suni, tika aizslaucītas jau ar pirmajiem astes mājieniem. Augšanas grūtības ir tieši tāpēc, lai būtu ko ar smaidu atcerēties. Pozitīvās emocijas, ko sev līdzi atnesusi Pērle, nav ne nosveramas, ne izmērāmas, ne aprakstāmas – tām var tikai ļauties. Ir sajūta, ka mūsu Sise atstājusi Pērlei mums netveramas ziņas (kur gulēt, kā samīļoties, kā uzvesties).

P.S. Pērles un mūsu vārdā milzīgs paldies jaukajam Ulubeles puisim, kurš mūs aizveda tieši pie tā voljēra, kur mūs gaidīja draudzīga sunenīte ar baltu zeķīti.
P.S.S. Vēlam arī citiem ķepaiņiem pēc iespējas ātrāk sagaidīt Savējos cilvēkus!
Baiba, Kira, Henriks, Zane

Ulubele.
Labdien!!!

Saņemot no Jums aizbildniecībā mūsu Rudi, apsolījām Jums dot kādu ziņu, kā mums iet…
Viss notika ļoti interesanti…
Vedot Rudi uz mājām, mūs brīdināja , ka runčam būs vajadzīgs kāds adaptācijas laiks… Bet notika viss daudz savādāk. Atverot būri, Rudis tūlīt iznāca ārā un ne brītiņu nevilcinoties, sāka apsekošanu. Tika atrasta bļodiņa ar ēdienu un dzērienu, tika sakārtota tualetes vieta, un mēs devāmies istabā pie cilvēkiem, kur viss vakars arī tika pavadīts.
Ko šajā laikā dara mans Bumis (15 gadus vecs suņu puika)… Tiek nomainīta suņu puikas ēdienu karte. Putru ar gaļu vai pastēti varat ēst paši… Rudim TĀDI kārumi -atsevišķi ēdieni un gaļiņa, man putra??? Nē… Ilgi biju spiesta pierunāt ēst pat skrimslīšus. Baroju pat no rokas, lūgdamās. Vispār aizvainojums līdz sirds dziļumiem.

Kas teica, ka te var gulēt tikai Bumis???

Pašlaik mājās kārtības ievērošanā lielākais palīgs ir Rudis. Ja mamma sāk aizrādīt Bumim, ka ir pa skaļu mājas sargāšana, Rudis to palīdz apliecināt ar ķepas palīdzību, bet bez nagiem. Bumis jāpakaitina ar, noskrienot tieši tam gar degunu un noplivinot asti… Rudim ir vēlēšanās apsekot arī jau trepju telpas koridoru, bet vēl neesam piemeklējuši siksniņu pastaigai.

Rudis un krelles…

Vispār izskatās tā, it kā mūsu Rudis būtu bijis tādā tālākā ceļojumā un nu ir atgriezies un ieņēmis savu veco vietu mūsu vidū.
Cik sapratu, ka Rudis bijis patversmē ilgu laiku, un nu zinu, ka tas tāpēc, lai mēs viņu atkal paņemtu mājās…

Paldies. Ar cieņu.
Laimdota