Ulubele

Uz patversmi Žuļku atveda saimniece, kura tobrīd nespēja par viņu parūpēties – teicās, ka tik uz laiku -pagaidām, kamēr dzīve nokārtosies. Bet laiks gāja un Žuļka palika pavisam. Mums viņa nestāstīja, cik ļoti ilgojas pēc vecās dzīves, ļoti novērtēja ikvienu pastaigu, piecieta voljēra biedru untumus un cerēja, ka kāds tomēr pamanīs arī viņu – suņu omiņu, kura patversmē sagaidīja savu 14.dzimšanas dienu. Žuļka bija Ulubeles iemītniece 5 gadus – visu šo laiku adoptētāji viņai bija pagājuši garām, neieskatoties Žuļkas domīgajās acīs un nosirmojušajā purniņā.

U komandas Ivetas adopcijas stāsts sākās no otra gala: vispirms Ivetas ģimenē gluži neplānoti tika adoptēta Ulubeles Lilu – caur to sākās draudzība ar U komandu, kurā nu viņa iesaistījusies ar pilnu jaudu un tur roku uz patversmes ikdienas pulsa. Ar Lilu ciešu atbalstu, protams!

Daudziem šķiet, ka Ulubelē nonāk tikai diva veida mājdzīvnieki – suņi un kaķi. Pareizi – visbiežāk suņi un kaķi, BET arī visi citi mājdzīvnieki, kādus vien mājvietās uzturējuši/vairs nav spējuši uzturēt mūsu līdzcilvēki: truši, šinšillas, žurciņas, degu peles, ūdeles, bruņurupuči, seski, papagaiļi, kanārijputniņi, zivtiņas, eži, vistas, gaiļi, vārnas un vēl un vēl. Ulubeles iemītnieku dažādība atspoguļo Latvijas mājdzīvnieku plašo spektru.

Ludmila un Eduards – pāris, kas kļuva par Ulubeles brīvprātīgajiem pirms vairāk nekā 5 gadiem. Visu dzīvi raduši komunicēt ar stipra rakstura un liela auguma suņiem, arī Ulubelē viņu prioritāte ir iedraudzēšanās ar “lielajiem”. Tā soli pa solim viņi kļūst par vislabākajiem draugiem daudziem “lielajiem un dusmīgajiem”, kuri citiem iedveš respektu.

Cilvēki mēdz labprāt sevi dēvēt jeb “kvalificēties” par suņu un kaķu cilvēkiem – droši vien atkarībā no lielākajām simpātijām vai vājībām. Bet ir arī tādi, kam nevar piemērot nevienu statusu, jo viņi kļuvuši par universāliem “ķepu cilvēkiem”. Saprotas ar visiem. Tāda U komandā ir arī Monta un droši vien tāpēc viņas mājās ir gan kaķis, gan suns. Varbūt drīz vēl kāds četrkājainais?