Author: U Komanda

Labdien,
oktobra vidū pie sevis paņēmām Punktiņu.
Sākumā kaķītis dzīvoja tikai zem mūsu lielās gultas. Tagad jau guļ gultā. 6.00 iet ārā pastaigā. Kārtīgs. Bērniem par kaķi liels prieks.

Ar sveicieniem, Ikšķilē

Labdien!
Sveiciens no Kašķītes jeb tagadējās Keitas. Nu jau trīs mēnešus Keita kopā ar savu jauno draugu Reksi saimnieko Amatas novada Zaubes pagastā un ir lieliski iejutusies savās mājās – iepazinusi apkārtni, prot atšķirt savējos no svešiniekiem, un, kā jau kārtīgs sargs, cītīgi rej.

Tā kā mūsu mājās jau bija suns, kaķene un brīvdienās ciemojas arī divi Jorkšīras terjeri, Keitai bija liels izaicinājums atrast kopējo valodu ar visiem iemītniekiem. Keita drosmīgi rūca uz visiem. Pirmo Keita iemācījās respektēt mūsu kareivīgo un bezbailīgo kaķeni Ķimu, kura, pie pirmās tikšanās drosmīgi nāca brukt virsū. Lai gan sākumā abas veltīja viena otrai divdomīgus skatienus, kaķene ierasti un bezbailīgi pārvietojās pa māju ik pa reizei Keitai veltot kādu šņācienu. Rezultātā Keita visai ātri samierinājās ar to, kurš mājās ir pats galvenais.
Reksis, sagaidot Keitu pārbraucam mājās, uzreiz bija gatavs sadraudzēties un spēlēties. Keita nebij tik draudzīga. Arī šobrīd abiem iet visai dažādi – citreiz Keita uzrūc, kad Reksis pietuvojas pārāk tuvu Keitas bļodai, citreiz abi guļ viens otram blakus.

Turklāt Keita ir ļoti greizsirdīga un nevēlas dalīt mūsu uzmanību ar kādu citu. Arī ar mazajiem jorkšīras terjeriem Keitai, mājās esot, ir grūti atrast kopējo valodu, taču doties kopējās pastaigās Keitai nav iebildumu.
Keitai ļoti patīk ja ar viņu kāds paspēlējas, kā arī ļoti patīk skriet pa sniegu. Ārā gan Keita viena pati uzturas nelabprāt. Viņai nepieciešama kāda kompānija.

Kā vēl viens Keitas hobijs ir visu pieejamo bļodu (gan savu, gan Rekša, gan arī kaķenes) pārvietošana un salikšana savā vietā. Lai būtu pilnīgi drošs, tās vietā vēl tiek apraktas.
Par savu galveno saimnieci Keita ir izvēlējusies mūsu vecmāmiņu, bet pārējos gaida katras brīvdienas ciemos. Kamēr vecmāmiņa saimieko pa kūti, Keita uzticīgi sēž siena šķūnī un gaida, kad abas varēs doties mājās. Tā kā jaunās mājas ir laukos, tad Keita jau paspējusi iepazīties gan ar pie mums mītošo govi, gan arī ir nācies ieraudzīt pa kādai stirnai, kas viesojas mūsu ābeļdārzā.

Ar cieņu,
Keita (ex Kašķīte)

Čiekuriņš I

Čiekuriņš sūta visiem Ulubeles darbiniekiem mīļus sveicienus! Nu jau viņam ir pavisam labi, pamazām sākam staigāt pa āru un viņā ir parādījusies īpaša dzirkstīte, ir sācis pat rotaļāties un savējos sargā kā acuraugu. Esam laimīgi kopā sagaidījuši šo gadu un gaidam vasaru, kad varēs gozēties saulītē. Atsūtiju arī dažas bildes

Sveiki,
solīju, ka atgādināšu par mūsu eksistenci, tapēc te nu mēs esam, augam lieliem soļiem, mācamies klausīt saimniekus, lai gan ar grūtībām, tomēr rezultāti ir.

Sunīša esamība mums ir radījusi daudz negaidītas problēmas, gan fiziski, gan materiāli, taču esam ļoti laimīgi, ka šīs problēmas viņš ir piesaistījis tieši mums, esam ļoti pateicīgi jums, par Lordu un priecājamies, ka ir tik cēli un labsirdīgi cilvēki, kā jūs, kas glābj šīs nevainīgās dvēselītes un dod laimi gan dzīvnieciņiem ar jaunām mājām, gan saimniekiem ar ģimenes pieaugumu.

Jauku jums dienu, Lorda saimnieki. 🙂

No Ritas un Zigmunda esam saņēmuši foto sveicienu no mūsu Kvazīša, kas nu jau ir Ringo – savās mājās starp saviem cilvēkiem 🙂

Labdien, Ulubele!

Kā jums visiem iet? Ko labu esat sadarījuši pa šo laika sprīdi?
Rakstu jums, jo zinu, ka uztraucaties un gribat zināt, kā man iet! Un es degu nepacietībā jums visu izstāstīt!
Jūs jau atceraties, ka mani adoptēja burvīgā Anita no Siguldas… Bet es tomēr pārvācos pie Anitas dēla uz Līgatni (turpat netālu). Tātad tagad dzīvoju pie Sandra, viņa draudzenes Iritas un viņu burvīgās meitiņas Selīnas. Anita mani ļoti mīlēja un čubināja, bet es esmu kustīgs suns, gribu skriet, dauzīties un nodoties kopīgām rotaļām – viņas veselība nav tā pati labākā, tāpēc tika nolemts mani vest uz laukiem! Ak! Ja jūs zinātu kādi te ir plašumi – ir kur skriet, rotaļāties un doties garās pastaigās!!!
Sākumā biju ļoti nobijies, baidījos no katras straujākas kustības vai skaļāka vārda, bet Irita bija ļoti pacietīga, ar mīļiem vārdiem un maigiem glāstiem pamazām palīdzēja man iejusties jaunajā vidē. Tagad esmu viņu tā iemīlējis, ka sekoju viņai uz katra soļa un esmu galvenais asistents virtuves darbos!
Sandris parasti mani ved īsajās, bet biežajās pastaigās. Tomēr, es katru vakaru gaidu garo pastaigu kopā ar Iritu, jo tā ir tik interesanta – kādas 30-50 minūtes gara, es varu iepazīt citu suņu atstātās pēdas, kārtīgi saelpoties svaigu gaisu, turklāt, Irita saka, ka garās pastaigas nāk par labu viņas figūrai (lai gan es domāju, ka viņas figūrai nekas nekaiš, bet jūs jau zināt kādas tās sievietes ir! Es uzskatu, ka esmu ideāls pastaigu suns – neskrienu pārāk ātri, nereju uz kaimiņu suņiem, uzmanīgi pieskatu, lai saimniece tiek man līdzi un neraustu pavadiņu.
Baro mani arī ļoti labi – dod man gardu sauso barību, ik pa laikam tieku palutināts ar kādu kaulu vai svaigu burkānu, kas man, starp citu, ļoti garšo!
Vēl man jaunajā mājā ir divas konkurentes uz saimnieku mīlestību – kaķenes Tince un Čiepa. Abas, protams, bija dziļā šokā mani pirmo reizi ieraugot un, ko tur liegties, es tāpat, bet tā kā es neesmu pret viņām agresīvi noskaņots un viņas lieki neaiztieku, tad mēs tīri labi protam sadzīvot. Es pat ļauju Tincei padzerties ūdeni no sava trauciņa!
Un, lai nebūtu tā, ka esmu tik labiņš, tad man ir jāatzīstas, ka nočiepu saimnieces mīkstos, zilos cimdiņus, kuriem gar maliņām bija tik mīksta pūciņa un kas tik ļoti piestāvēja viņas zilajai ziemas jakai, un sagrauzu. Tad gan tiku sabārts un domāju, ka vairs tā nedarīšu. Bet tā pūciņa… bija tik garda…
Es pamazām jau apgūstu pirmo komandu “sēdēt’! Kur tai saimniecei tāda pacietība ar mani ņemties un vēl kaut ko mācīt? Man pacietības tādām gudrībām nepietiek. Es labāk pagriežu vēderu un lūdzos, lai pakasa!
Tā, lūk, man iet! Neuztraucieties, viņi mani ļoti mīl un es mīlu viņus! Esmu ļoti laimīgs!
Vēlot visu to labāko, Kešs!

Pirmajā bildē esmu tikko ieradies un ļoti nobijies. Otrajā bildē saimniece kasa manu vēderu. Trešajā bildē es graužu burkānu. Un ceturtajā bildē ir manas kompanjones – gaišākā ir Tince un trīskrāsainā ir Čiepa. Abas baigi sadziedājušās un skatās pa logu kā es dodos pastaigā. ha

Laimīgi kopā ar Lauviņu

Pienākums bez mīlestības padara īgnu,
Atbildība bez mīlestības padara nesaudzīgu,
Taisnība bez mīlestības padara cietsirdīgu,
Laipnība bez mīlestības padara liekulīgu,
Gudrība bez mīlestības padara nežēlīgu,
Gods bez mīlestības padara augstsirdīgu,
Īpašums bez mīlestības padara skopu,
Ticība bez mīlestības padara fanātisku,
Dzīve bez mīlestības ir bezjēdzīga,
Toties dzīve mīlestībā dod laimi un prieku.
/Autors nezināms/

Tas bija 2014.gada septembris, kad ieraudzīju viņu – un tā bija lovīte no pirmā acu skatiena!
Dzīvē notiek tikai tas, kam jānotiek, un, kad satiec to, kuru meklēji, uzreiz atpazīsti. Nē, es šoreiz nerunāju par mīlestību starp diviem cilvēkiem, šoreiz stāsts ir par kaķa bērnu ar lielu sirdi. Es viņu dēvēju par Lauviņu. Grūti paskaidrot, kāpec Lauviņa – citā vārdā vienkārši nevarēju nosaukt. Tāpēc, ka viņa ir drošsirdīgā Lauviņa.
Pirmā satikšanās bija 12.oktobrī un tā nebija gluži kā romantiskā kinofilmā… viņa šņāca un visnotaļ mēģināja atstāt mežonīgu iespaidu, lai tikai viņu neaiztiktu, bet atstāt būrī es viņu vienkārši nevarēju. Nepameta sajūta, ka es viņai, un tieši viņai, esmu vajadzīga, un man ir vajadzīga viņa.
Tā nu pirmās dienas abas jukām prātā, viņa skuma pēc ierastā būrīša sabiedrotajiem un bija traki nobijusies no pārmaiņām, bet es un kaimiņi vienkārši negulējām, jo ar balss tembru viņai viss kārtībā. Sākumā pārvietojās šļūcot uz vēdera, drošāk jutās palienot zem radiatoriem vai aizlienot aiz virtuves iekārtas. Trešajā dienā jau iegādājos baldreāņus sev, viņai un drošības labad kaimiņiem.
Izrādās Lauviņai vajadzēja piešķirt tikai savu istabu, lai miers un harmonija atkal būtu mūsu labākie draugi. Izrādās Lauviņa nezināja kā tas ir, kad pačubina aiz austiņām, kā ir, kad var paspēlēties. Teikšu godīgi… pirmajā nedēļā par jaunu laminātu domāju katru dienu, jo Lauviņa pie viņa nu nekādi nevarēja pierast, tāpēc drošības labad staigāja ar izlaistiem nagiem, un izskatījās visai amizanti. Kad viņai pačubināja aiz austiņām, viņa labsajūtā stampāja grīdu, protams, ar izlaistiem nagiem, kas radīja ilūziju, ka tūlīt skaidas aizies pa gaisu. Viņa dievina maisiņus, ausu kociņus un pildspalvas. Viņa ar lielāko prieku no rīta ar visām četrām uzmetīsies uz kājām un pamodinās, lai laicīgi aizbrauktu uz darbu. Viņa ar lielāko prieku nolamās, kad būsi pārāk vēlu atgriezies mājās. Un nakts stundās galīgi neskādēs notiesāt avokado un interjerā ieviest jaunu kārtību. Un nav aprakstāms, cik ļoti viņai patīk mīļoties! Lai cik ļoti viņa mēģinātu izrādīt, ka viņa nav eņģelis, kamēr gulēsi viņa vairākkārt aptekalēs Tev apkārt, parūpēsies, lai kājas ir zem segas un no rīta neskoposies ar slapjām bučām! Viņa ir brīnišķīga!
Kopā esam paspējušas jau daudz pārdzīvot un podus sagāzt, bet tas viss tikai stiprina abpusējo mīlestību. Sūtam visiem daudz bučas un mīlestības Valentīndienā! Novēlam drosmi saskatīt to mīļo dvēselīti ik katrā un atrast īsto piegājienu kā sadraudzēties! Audzējam mīlestību vispirms sevī un tad dalāmies ar to, kam tās trūkst!

Ar mīlestību,
Lauviņa un Daiga <3

Sveiki, Ulubele,

jau divas nedēļas Ulubeles saldais pārītis dzīvo jaunajās mājās Mežaparkā, nosaukti par Piparu un Rausīti. Abu galvenais uzdevums bija saprasties ar mājas kaķi Plūmi, kas no Ulubeles pie mums atbrauca pirms 7 gadiem. Un tagad, kā šī nedēļa varētu izskatīties ar abu kaķēnu acīm:

“Tā, mūs ieliek šaurā kastē un braucam kaut kur prom no mūsu Ulubeles. Lai gan visu ceļu mēģinām skaļi ņaudēt, atpakaļ mūs neatved, bet noliek būrīti, atver durtiņas un gaida, lai mēs tūlīt izejam ārā kādā svešā vietā. Labāk paliekam šeit iekšā. Sāk smaržot ēdiens, nu labi, tad jau ar pusstundas baidīšanos pietiks, rāpjamies ārā. Šeit ir diezgan plaši, visu apostam, un atrodas arī kaut kas interesants – vadi. Nu kāpēc tāds uztraukums, nerādot televizors. Ak, arī internets nedarbojas – protams, jā tāda maza kastīte nokrita gan no galda, kad mēs abas tur kūleņojām.
Nu, kāpēc jānoņem galdauts? Mēs taču tikai vienreiz paspējām tajā ieķerties un noraut to uz grīdas. Un saplīsa taču tikai 1 šķīvis. Ak, atkal dod ēst? Kas tad šoreiz, kaķēnu konservi? Un biezpiens arī? Labi, pirmo nedēļu vēl varam to ēst mammai par prieku, lai gan maltā gaļa mums vakar garšoja labāk.
Lieliski, ka šeit ir tik liels apavu skapis, labākā vieta rotaļām. Un ārā uz terases ir kaut kas auksts un balts, bet mums atkal neļauj rāpties uz malas, lai nenokrītam. Šeit jau dzīvo viens kaķis – nu un? Mūs tas pilnīgi neuztrauc, ka viņš šņāc, jo Ulubelē taču to bija daudz vairāk. Un vispār, beidziet taču mūs tik daudz fotografēt. Un kāpēc nedrīkst tupēt veļasmašīnā? Un tā esot bijusi tīra veļa, ko mēs norāvām uz grīdas. Kāpēc gan jābrīnās, ka pa dienu mēs guļam, bet dauzāmies sākot no 11 vakarā? Kaķi taču naktī labi redz. Saprotams, ka labākā skriešanas trase ir tieši pāri iemigušajiem saimniekiem, tas taču ir tik jautri!
Skaidrs, ka to gan mūsu ģimene saka pareizi – nu kā var izlemt, kurus no mazajiem kaķēniem ņemt sev līdzi. Divatā taču ir tik jautri, droši un silti. To vajadzētu ņemt vērā visiem, kas atbrauks uz Ulubeli – kaķēni jāadoptē tikai komplektā pa divi:) Mur:) pieliekam dažas gulošas bildes, jo kustīgajās mūs nevar noķert.”

Pipars un Rausītis&ar ģimeni