Author: U Komanda

Sveicināti!
Liels paldies par sunīti, kuru no Jums 20.oktobrī 2013.g. atveda mūsu dēls.

Cik labprāt viņa ļāva siksniņu aplikt, jo gribēju apvest apkārt mūsu teritorijai, kura ir liela. Un tā arī bija pēdējā reize siksniņā. Otrā dienā tika skriets ap visām mūsu ēkām bez pārtraukuma un nu jau vairāk kā gads viņa ir pie mums, bet skriešana ir “stiprā puse”. Mums citu suņu, jeb kaķu nav. Tad viņa priecājās sagaidīt kādu kaimiņu sunīti. Lielie prieki – atkal ar skriešanu. Mums viņa ir Lapsiņa. Iepriekšējais sunītis bija Ringa un tā nācās “pārkristīt”. Ātra, lokana – kā īsta Lapsa! Ļoti, ļoti mīļa! Daudz vārdus saprot. Sevišķi vārds “braukt” ir tuvs viņai. Un ja vēl tiek ņemts maciņš ar tiesībām un mašīnas atslēgas, vilktas citas drēbes, tad priekiem nav gala. Lec mums virsū un atkal skrien. Kad tikai braukt – vienalga uz kurieni.
Laikam pie iepriekšējās saimnieces apkārtnes vērošana ir notikusi caur logu. Pie mums arī labprāt patīk skatīties ārā caur stiklu.
Jā, mēs smejamies, ka tagad moderni – visiem vajag psihologu. Mūsu sunīte nav izņēmums. Nezinām, kā izskaidrot. Ja rokam zemi, tad viņa ir klāt – kasa zemi nost no lāpstas un arī ap to. Tas vēl nebūtu nekas, bet skaļi smilkst. Kāpēc tā? Tāda ir mūsu Lapsiņa. Vēlreiz pateicamies!

Pēc divu ģimenes mīluļu zaudēšanas, kuri pie mums nodzīvoja garu mūžu, divus gadus nevarējām saņemties paņemt kādu mājas mīluli. Zinājām tikai to, ka tas būs patversmes bērns.
Un tā, pavisam nejauši, mūsu ģimenē ienāca Podziņa. Mana māsīca, kura mēdza safrizēt patversmes suņukus, lai tie būtu neatvairāmi satiekot jauno ģimeni, vienkārši piezvanīja un teica, ka te esot mazs kucēns, kurš noteikti labi justos manās mājās. Es paskatījos uz Podziņas fotogrāfiju internetā un teicu, ka mēs vedīsim viņu mājās.

Pat neticas, ka Pogai šogad palika jau trīs gadi.
Atbraucot mājās, izlienot no somas, viņa visus apostīja un sāka joņot pa dzīvokli neapturama. Tā viņa joņo joprojām.
Poga mūsu ģimenē ienesa ļoti daudz dzīvesprieka. Viņai ir divi brāļi, kurus katru rītu jāmodina. Viņai ir lielais, mīļais tētis, kuru ieraugot ir jāģībst un jātaisa cirka cienīgas piruetes. Viņai ir mamma, kurai katru nakti jāguļ kājgalī, un vēl jāpagrūstās.
Katru vasaru Poga braukā uz laukiem un izskraidās pēc sirds patikas. Viņai ļoti patīk dzenāties pakaļ kociņiem un bumbiņām vai vienkārši skriet apkārt mājai, ausīm vējā plīvojot. Viņa lieliski pārzina savu teritoriju un ārpus tās nemaz nedodas. Poga vienmēr atrod ko sargāt. Ja laukos katrs ģimenes loceklis dodas citā virzienā un viņa nevar izlemt kam doties līdz, viņa paliek pie mājas durvīm un rosās lieveņa tuvumā.
Pilsētā viņa pārtop par pieklājīgu dāmu un iet pastaigās pavadā, kā pieklājas. Bet sirdī viņa noteikti skrien ko kājas nes, jo tā ir viena no patīkamākajām nodarbēm…
Lielākie Pogas ienaidnieki ir zāles pļāvējs un putekļu sūcējs. Viņa noteikti par šīm ierīcēm zin ko tādu, ko mēs pat nenojaušam.
Viņa ir mūsu ģimenes jaunākais bērns. Pateicoties Pogai mēs vairāk smejamies, priecājamies un esam aktīvāki. Ir vārdos grūti izteikt to sajūtu, kuru ienesa mūsu dzīvē Poga. Savu dzīvi bez viņas mēs pat nespējam iedomāties. Ir sajūta, ka viņa bija ar mums vienmēr, ka dzīves bez viņas īsti nav bijis.

Здравствуйте,
в сентябре прошлого года у меня, благодаря вам, появилась маленькая красавица Гоша. Вот, собрала для вас маленький фотоальбом – на первой фотографии Гоша первый день дома, на последней фото-это сегодня. Спасибо вам за мое маленькое чудо 🙂

Labdien!
27.09.2014 Ulubeles jaukais Rodžers atkopies pēc traumas šodien sagaidīja savu ģimeni un devās saimniekot uz Valmieras pagastu! Lai jauka sadzīvošana!

Tā lasām Jūsu mājaslapā! Nesen uzdūros, lapojot Ulubeles mājaslapu, un atcerējos, ka ir jāuzraksta, kā mums iet.

Mums iet labi!
Ceļā Rodžers bija ļoti mierīgs, vien brīdī, kad izbraucām no Ulubeles un pabraucām garām darbiniekiem, kas līdzēja Rodžeru iecelt mašīnā, bija manāms neliels satraukums.

Tagad Rodžers dzīvo laukos. Sākums, kā jau sākums, iepazinās ar apkārtni.

Pirmajā laikā bija bažas, kāpēc suns nerej, līdz dienai, kad mammai pastniece atveda pensiju, sapratām, mājās ir sargs. 🙂
Vēl mājās ir 5 kaķi un ļoti baidījāmies, kā Rodžers sapratīsies ar kaķiem(visi no ielas nākuši kaķīši). Uz doto brīdi Rodžers dzīvo kopā ar mazo kaķenīti Čiepu, abi saimnieko pa virtuvi. Rodžeram ir sava guļvieta, Čiepulim sava. Rodžers mīl pabakstīt Čiepuli, bet pamatu pamatos abi saprotas labi.

Ļoti ir saradis ar mammu, ir paklausīgs, ja sauc, nāk nevilcinoties. Tikpat dāsni, kā dalīja bučas Ulubeles meitenēm pirms aizbraukšanas, tagad tās tiek dalītas gan mammai, gan māsasmeitai Katei.
Abi ar mammu katru dienu iet pastaigās.
Grūti iedomāties, ko suņuks ir pārcietis, jo tiklīdz kāds paņem rokās slotu (tīram celiņus), sniega lāpstu, Rodžers bailīgi dodas uz savu vietiņu. Mīļojam, stāstam, ka Rodžers ir mīļš, ka sunītim ne no kā nav jābaidās.
Ir bijuši arī pāris kuriozi. Kad kaimiņiene vēlējās Rodžeram iedot ar karotīti kumosiņu tortes (zinām, ka nav labi), Rodžers izlēma, ka viņam pienākas tas gabaliņš no šķīvja, kas zibenīgi tika nokārtots un kaimiņiene droši varēja noēst savu tortes kumosiņu, kas bija atlicis karotītē. Tāpat kādā dienā klājot galdu, no galda pazuda ciemakukulī atvestās kūciņas – neviens tā arī nezin, kur tad kūciņas palika (izņemot Rodžeru 😉 ).
Bet pamatā Rodžers ir zolīds, ēd sauso barību, šad tad tiek vārīta auzu pārslu putra ar kārumiņu (gaļu). Kārumiņu vienmēr gaida arī no manis, kad aizbraucu ciemos. Nav kārumiņa: es tevi nepazīstu 🙂

Apguvis un iepazinis ir arī apkārtni, savu teritoriju un pat tad, ja vārti ir vaļā, pa vārtiem iziet tikai kopā ar mammu. Patīk skriet, it sevišķi pirmās dienas pēc ierašanās, skrēja, skrēja, skrēja…

…jau bažījāmies, jo mūs brīdināja, ka Rodžeram ir kājas trauma, bet viss ir kārtībā. Kustīgs, visu laiku kaut kur “cakina”, kā kāds atver durvis, Rodžeram ir jābūt pirmajam, kas pa tām izies un pirmajam, kas ienāks.
Tā nu mums iet!

Ar sveicieniem un pateicību par Jūsu sirdsdarbu no Burtnieku novada, Valmieras pagasta – Rodžers (Inta, Ieva, mamma Edīte un pārējie).

Sveiki!
Jūsu bijušais iemītnieks Maksis jaunajā ģimenē jūtās lieliski.

Viņš jau ir ļoti labi iejuties jaunajās mājās. Maksis sūta jums sveicienus 🙂

Ar cieņu Makša vecāki 🙂

Labdien!
Gribēju pastāstīt kā šobrīd sokas divus gadus vecajai strīpainajai kaķenītei, ko pieņēmām savās mājās un devām vārdu Lote.

Kad negaidot citos medību laukos aizgāja mūsu 9 gadus vecais runcis, kas bija ieņēmis pilntiesīga ģimenes locekļa lomu, jau pēc pāris dienām pieņēmām lēmumu, ka mīlestību, ko līdz tam bijām snieguši viņam, esam gatavi sniegt kādam bez mājām palikušam murrātājam. Kad ieradāmies patversmē, starp citiem kaķiem no sava būrīša malas Lotiņa lielām, lielām zaļām acīm pavisam bikli uz mums skatījās. Tas skatiens izteica visu – mīlestība no pirmā acu skata. Lai gan viņa bija pavisam bailīga, pirmās 24h mājās pavadīja zem dīvāna, tomēr lēnām, lēnām pāris dienu laikā apguva visu mājokli. Pēc nepilniem diviem mēnešiem kaķu meitene mūsu mājās ir iejutusies pilnībā – ne diena nepaiet bez rotaļām, gardumiem, mīļošanās un murrāšanas un, protams, arī nedarbiem.

Gribam teikt paldies jūsu kolektīvam par sirds darbu, ko jūs ik dienas darāt, lai katra mazā sirsniņa reiz atrastu savus saimniekus!

Ar siltiem sveicieniem,
Eglīšu ģimene

Sveicieni no Rokija!

Vēlējāmies pastāstīt par mūsu lielāko draugu, ar kuru iepazināmies Ulubelē.
Vienā no Ulubeles apmeklējuma reizēm ieraudzījām mazos, melnos ķipīšus, no kuriem viens – ar mazu, baltu bārdiņu nākošajā dienā aizbrauca kopā ar mums uz savām jaunajām mājām.

Nu jau ir apritējis gandrīz gads, tādēļ vēlamies dalīties un pateikties par mūsu draugu, kā arī lielo sirdsdarbu, ko Ulubeles komanda dara ikdienu!
Rokijs ir ļoti dzīvespriecīgs, mīļš, apķērīgs, kā arī reizēm patīk sastrādāt kādu nedarbu.
Tāpat Rokijs ļoti labi satiek ar mājās jau dzīvojošo runci (saimnieku) Fidžiju – kad abi spēlējas, brīnums, ka kaimiņi nesit pa radiatoriem 🙂
Rokijs ir visu bērnu draugs un varētu caurām dienām lēkāt un spēlēties pa sniega kupenām.

Paldies par iespēju saņemt nebeidzamu beznosacījumu mīlestību ik dienu, uzticamāko un lielāko draugu 🙂

ar mīļiem sveicieniem un uz tikšanos Ulubelē,
Līga, Lauris, Fidžijs un Rokijs Ludborži

Par Simonas un Simkas Ziemassvētku piedzīvojumiem jau stāstījām: http://www.ulubele.org/lv/home/simonas-un-simkas-ziemassvetku-pasaka/
Nu esam saņēmuši svaigas ziņas, kā abiem iet Vāczemē 🙂

“Simona labprāt rok 🙂 Pēc rakšanas darbiem viss deguns brūns 🙂 Kad kaut kas nepatīk, kož būdas apdari. Aprej sporta zirgus (vilcējus viņa pieņem). Katru dienu jākasa vēders. Tad guļ un priecīgi ņurd. Ja uznāk niķis, nelaiž Simi būdā. Tas kā jau džentelmenis paliek arī ārpusē uz matrača.
Simis gan kā Simis 🙂 Jau saostījies ar visiem ciema suņiem. Nepatīk tikai viens, kuram uz iemauktiņiem rakstīts “Unikat”.
Brīvdienās no rītiem ejam uz beķereju pēc maizītēm. Te par laimi var suņus ņemt līdz beķerejā. Turp un atpakaļ sanāk 6 kilometri. Simka skrien bez pavadas un noteikti pieveic pārus kilometrus vairāk. Simonu pagaidām vaļā nelaižam.
Ja Torstens vakarā ir mājās pirms manis, nāk ar suņiem pretī uz staciju. Šiem pastaiga, un mums arī.
Kopumā mums klājas labi. Suņus atpakaļ nesūtīsim :)”

Zuze

Zuze gan neko nesaka, bet domājam, ka viņa jūtās labi 🙂

Sveicināti!
6.decembrī bijām no Jums paņēmuši kaķenīti un nosaucām viņu par Fresu!

Fresa pie mums jau ir iejutusies un sadraudzējusies ar lielāko un mazāko suni.
Jau guļ pie mums gultā un nekur nemūk. Pa nakti klusiem solīšiem noiet uz pirmo stāvu, aiziet uz tualeti un paēd. Un tad ar klusiem solīšiem atnāk atpakaļ uz otro stāvu, pastaigājas un tad izdomā, kur gulēt.

Dažreiz viņa pārbīstas no skaņām, bet pēc tam nomierinās. Viņai arī ir pašai sava gulta, gultā viņa parasti guļ pa dienu tad, kad neviens nav mājās.

Protams, esmu jau paspējusi uztaisīt selfiju, kur abas esam gultā. Pirmajā bildē ir viņas pirmā diena pie mums tieši tad, kad atvedām!

Un vienā bildē ir Fresas jaunā draudzene zeltainais retrīvers un draugs, mazais punduršpics!

Ar cieņu,
Anete