Laimīgi kopā!

Sveiki! Gribēju Jums uzrakstīts milzum lielo paldies par sirsnīgāko pūku bumbiņu pasaulē!

Pagājušā gada novembrī adoptējām no Jums kaķeni, kuru nosaucām par Tifāniju jeb mājās iesauktu par Tituksi. Kad aizvedām mājās slēpās zem gultas, bet, ja labi palūdzās, iznāca arī paostīties un ļāva paglaudīt, bet nu jau ir iejutusies par visiem 100%.

Šis ir stāsts par laimīgām vecumdienām

Viss, kas zināms par mazo melno suņuku Ulubelē – atrasts. Bez piederības (reģistrēta čipa), bez norādēm uz dzīvesvietu un bez īstas nojausmas par viņa iepriekšējo dzīvesveidu/vecumu.

Jau gadu mūsmājās dzīvojas Kiwi – tas pateicoties viņas zaļajām acīm! No dzīvokļa kaķa (kad adoptējām, mums teica, ka līdz tam kaķenīte 4 gadus dzīvojusi dzīvoklī) kļuvusi par āra pastaigu cienītāju. Kad mums teica, ka būs nepieciešams gads, lai visi sarastu viens ar otru – neticējām, bet tā ir taisnība. Tikai neilgu laiku starp mums visiem ir pilnīga savstarpēja sapratne.

Mazais Denijs Ulubelē nonāca pirms 3,5 gadiem no kādas mājas Rīgā, kur savā vaļā dzima, auga un dzīvoja vairāki desmiti suņu. No visa lielā suņu bara Denijs patversmē palika pēdējais – par spīti tam, ka smuks un neliels augumā. Tas tāpēc, ka pēc dabas ir ļoti piesardzīgs, pat bailīgs, svešiem neuzticas un nepieciešams laiks, lai iegūtu viņa draudzību. Arī veselība pieklibo un tā būs uzmanīgi jāpieskata visu dzīvi.

Sveiciens!

Te raksta Čība (arī Čībuks, Čibabū, Čībulis). Pirms vairāk kā gada (man bija tikai 3 mēneši!) riktīgi apčakarēju savus pirmos saimniekus un aizbēgu prom – tas viss tikai tāpēc, lai nokļūtu Ulubelē, satiktu Lizu, un dzīvotu savu luksusa dzīvi.

Sveiciens jums visiem no Dadzīša (pirms adoptēšanas Spīdijs), kurš tieši pirms 4 gadiem tika adoptēts no Ulubeles. Šo gadu laikā iemainījis rīdzinieka dzīvi pie jūras un joprojām ašs un dzīvespriecīgs.

Lai stāsta Dadzītis. Kā nu tur bija , kā nebija, bet aukstajā februārī 4 gadus atpakaļ tiku vairākkārt pamanīts pie miskastēm Mārupē un tā nu tiku nogādāts tur, kur bija daudz un dažādi citi suņi un kaķi , proti Ulubelē. Bija jau labi – gan būrī kopā ar Cukuriņu, kam centos uzturēt dzīvesprieku, gan ar jaukajām Ulubeles meitenēm un puišiem.

Kad pagājušā gada septembrī no Jaunciema gatves Ulubelē nonāca mazais kastaņkrāsas suņu opis, mums likās, ka nesankcionētais brīvsolis pa lielo pasauli beidzot laimīgi galā – par spīti tam, ka vecītim nav ne čipa, ne kaklasiksnas, saimnieks tūlīt atsauksies sludinājumiem un vedīs atpakaļ uz mājām.

Līza, mūsu Līza. Visilgāk Ulubelē dzīvojošā iemītniece – kopš 2007.gada septembra.

Lācītis (Ulubelē – Rojs) patversmē bija tikai vienu mēnesi. Abiem tagad ir vienas mājas un viena ģimene.

Mums šodien (23.03.2021) svētki!

Tieši gadu atpakaļ, mūsu ģimenē ienāca “briesmīgā” kaķene Soņja. Soņja tā arī palika Soņja! Tajā dienā kaķene izvēlējas mūs un mēs izvēlējāmies viņu! Gada laikā viņa ir iekarojusi savu teritoriju un citus kaķus pat nedomā laist tuvumā.

Patversmē par bruņurupuču krāsas kaķenīti dēvētā Maija savu saimnieci izvēlējās pati – lai arī saimniece lūkojās pēc pieauguša kaķu puiša, tolaik 10 mēnešus vecā Maija mērķtiecīgi iekāpa nākamajai saimniecei klēpī un savaldzināja ar dzintara krāsas actiņām. Maija jeb mājās dēvēta par Maijuksi ir, nepārspīlējot, pasaules mīļākais kaķbērniņš.