Čika

Sveiki!

Čika
Čika

Mēs šī gada 8.oktobrī paņēmām gaišas krāsas, skaistu kaķenīti Čiku.
Vēlos pastāstīt, kā viņai pie mums gāja. Kāpēc pagātnes formā? …jo Čikiņas vairs nav 🙁
Decembra sākumā aizvedām viņu uz pārbaudi – izrādījās, ka mute ir sliktā stāvoklī …tāpēc viņa barību nevis grauza, bet rija nost veselus graudus.
Gribējām veikt zobu tīrīšanu, bet daktere no sākuma ieteica veikt asins analīzes …un tad sākās viss sekojošais – ļoti sliktas analīzes. Izrādījās nieru mazspēja. No sestdienas līdz pirmdienai katru dienu vedām, likām pie sistēmas un devām vitamīnus, bet tas nedeva diemžēl tos rezultātus, kādiem bija jābūt…
Tāpēc mīlulīti nācās iemidzināt 🙁 🙁 🙁
Tas īsais laiks, kuru viņa pie mums pavadīja, bija skaists – mēs iemācījām viņai nebaidīties no gaismas un no cilvēkiem, viņai bija viss, lai kaķis būtu laimīgs, tikai, diemžēl nevarējām viņai sniegt veselību.

Paldies jums par to, ka devāt mums iespēju iepazīt tik mīļu un jauku draugu. Viņa vienmēr paliks mūsu atmiņas…
Kristīne

Gustiņš

Gribam beidzot pastāstīt par Jūsu bijušo iemītnieku runci „Brālīti”, kurš tika paņemts no patversmes 21.10.2011.g.

Gustiņš

Tajā dienā, kad atvedām Gustiņu (Brālīti) mājās, viņu draudzīgi sagaidīja kaķene Frīce, kura ir 1,5 gadu veca, bet Gustiņš slēpās no mums, kur vien varēja paslēpties, ielīda pat tādās vietās, kur praktiski ielīst nav iespējams. Nācās pat atbīdīt mēbeles, lai varētu kaķi atbrīvot.
Bet jau otrajā dienā Gustiņš sāka ēst, apskatīt jauno dzīves vietu, un pat atļāva sevi paglaudīt.
Nu jau ir pagājuši gandrīz divi mēneši, kopš Gustiņš dzīvo pie mums, un tagad viņš jūtas kā mājās. Pa šo laiku Gustiņš ir pie mums pieradis, un atļauj pat paņemt sevi rokās un aktīvi piedalās it visā.
Dienas lielākoties paiet kopā ar draudzeni Frīci, kurai prātā ir tikai un vienīgi spēlēšanās. Abi dauzās un dara visādus nedarbus un praktiski ir nešķirami.

Gustiņš
Gustiņš
Gustiņš

Esam priecīgi, ka Gustiņš ir iedzīvojies pie mums un esam devuši mājas šim dzīvniekam.

Lords

Sveiki nu jau ir pagājis vairāk kā mēnesis, kopš adoptējām no Jūsu patversmes minku, kuru nolēmām saukt par LORDU.

Lords
Lords

Pirmajā dienā nevarēja saprast, kur ir atbraucis, bet nepagāja ne pāris stundas, ka iepazina savu jauno mājvietu.
Lielākie niķi, kas Lordam ir – kož kājās, neļauj naktīs gulēt, jo vēlas mīļoties. Ēd veselīgu pārtiku, kas saucās Royal Caning, spalva spīd pa gabalu, papildus garšo saimnieka iedotā cūkas gaļiņa (mmmmmmmmmmmm). Drīz dosies uz potēm obligātām. Happy Happy .

Lords un viņa saimnieki

Otīlija

Labdien!

Jaunajā gadā visiem Ulubeles darbiniekiem vēlam veselību, veiksmi, spēku un izturību rūpēs par bēdās nonākušajiem dzīvnieciņiem!
Novēlam arī, lai nākamajā gadā visiem patversmes iemītniekiem izdodas atrast savas mājas.
Domāju, ka Jums īpašus sveicienus sūta arī mūsu kaķenīte Otīlija, kuru jau vairāk kā gadu atpakaļ paņēmām no Ulubeles.

Otīlija
Otīlija
Otīlija

Otiņai pie mums klājas labi. Viņa ir īsts mājas gariņš – mūsu mīļums.

Laimīgu Jauno – 2012. gadu!
Aiga Streistermane, Rīgā

Sero

Sveiki, mani sauc Sero un nu jau man ir gandrīz četri mēneši. Precīzi nezinu, jo biju par mazu, lai atcerētos.

Sero

Zinu, ka laikā, kad bija ļoti auksts, mani aizveda no vietas, kur mani un manus 5 brāļus nebaroja, mēs visi bijām ļoti izkāmējuši. Man pašam spalva ir garāka kā brāļiem, tāpēc ribas, kas izspiedās, nebija tik labi redzamas kā pārējiem, bet ēst es vietā, kur piedzimu, daudz nedabūju un izsalkumu remdēt ilgi nespēju.
Kad mani aizveda uz vietu, kas dzirdēju, ka atrodas kaut kur Līčos, tur bija jauki, silti un vienmēr traukā bija ko ēst. Kad kādu nedēļu biju paciemojies, ieradās kaut kāda svešiniece, viņa ilgi sēdēja pie mūsu būra, kur bijām visi seši brāļi, līdz es neizturēju un nedaudz iekodu viņai pirkstā, lai redzētu, ko tad viņa teiks un vai nebārsies. Viņa nebārās, tikai pasmaidīja. Tad viņa kaut ko jautāja par to, kas grib braukt mājās, es pieskrēju pie viņas iedevu ķepu un viņa pasmaidīja vēl vairāk. Pēc laiciņa viņa nozuda, man jau likās, ka aizgāja prom, bet nē, izrādās meklēja man sedziņu, lai nebūtu auksti un nesa uz aparātu, kam četri riteņi un viņš brauc uz priekšu. Cilvēki to sauc par mašīnu. Braucot es ik pa laikam paskatījos uz viņu – savu jauno saimnieci, lai pārliecinātos, ka esmu joprojām viņas klēpī, jo te ir tik silti.
Mājās bija jauki, jau pēc pāris stundām, kad iepazinu apkārtni, es jau lēkāju un skrēju pakaļ bumbai. Kā vienu noķeru un apstādinu, tā no citurienes parādās vēl viena, kas jāķer no jauna. Mājās man ir arī lieta, ko saimniece sauc par dvieli, tas vienmēr mani sagrābj, tad sapinas ķepās un nogāž gar zemi, tieši viņa dēļ es pirmo reizi skaļāk izrādīju savas dusmas un citi priecājās sakot, ka Sero arī rej, īsti nesaprotu, ko viņi ar to domāja.
Saimniecei ir arī mazs puika, kam patīk pamest man bumbu, kas labprāt mani paķemmē, lai arī es kožu ķemmē, bet tā jau es izrādu tikai to, ka patīk.
Tie saimnieki ir ļoti interesanti, esmu sapratis, ka tad, ja saka „sēdi”, tad man jānoliek dibens pie zemes, ja saka „hop”, tad es nostājos uz pakaļējām ķepām, tikai vēl īsti nesaprotu, ko viņi domā ar dīvainajiem vārdiem „gulēt” un „ķepu”, bet gan jau drīz arī tos sapratīšu. Jo ja klausu un daru, ko saimniece grib, tad dabūju kārumu.

Sero

No rītiem, kad paliek gaišāks, tad saimniecei sāk skanēt kaut kāda skaņa, es zinu, ka tad man drīz dos ēst, tāpēc, ja redzu, ka saimniece nekustas, tad lecu gultā un sāku kost degunā, rokās, kājās, tā lai jūt, ka laiks celties un barot. Tad vēl saimniece no rītiem dodas kaut kādā telpā, kur skan šļakatas, man nepatīk, ka saimniece neņem mani līdzi, tāpēc izrādu savu nepatiku rejot, līdz durvis atkal atveras un iznāk saimniece satinusies dvieļos.
Maniem saimniekiem netālā mājā dzīvo kaut kādi radi, pie kuriem es bieži ciemojos, tur ir arī taksene Čiepa, viņa par mani rūpējas, es viņu uzskatu par savu audžumāti. Viņa man parādīja, kur atrodas lielās zaļās kastes, pie kurām reizēm ir visādi gardumi, tikai saimniece nemaz nepriecājās un bārās, ka tur iet nedrīkstot, jo mājās taču man esot normāls ēdiens.
Es bieži zemē atrodu kādu skaistu zeķi vai cimdu, bet mana audžumamma vienmēr grib man atņemt, tāpēc tur uzrodas caurumi. Nu tad gan pārējie vairs nav priecīgi, viņi vienmēr runā tajos brīžos skaļi un es saprotu, ka labāk kaut kur aizbēgt un paslēpties, jo ja tu nepaslēpies laikā, tad vari dabūt arī pa dibenu. Es taču neesmu vainīgs, ka mamma vienmēr man ņem nost manas atrastās lietas, gribu pastāvēt par sevi, tāpēc cīnos pretī.
Lai arī reizēm neklausu savu saimnieci, es redzu, ka viņa priecājas, ka es viņai esmu, es arī priecājos, ka man ir mājas un siltums. Un saimnieces dēliņš arī vienmēr gardi smejas, kad es sastrādāju kādu blēņu, tāpēc jau man ik pa laikam sanāk neklausīt saimnieci, lai iepriecinātu mazo puišeli.

Es ļoti ceru, ka arī mani brāļi ir atraduši savas mājas, mana saimniece solīja, ka drīz aizbrauks pie viņiem ciemos un aizvedīs kādu gardumu.

Sliede

Sveiki, Ulubele!

Sākšu es ar atvainošanos, ka savu mīluli no Jums adoptējām jau pirms kāda pailga laiciņa, bet lielo paldies nosūtu tikai tagad 🙂

Sliede
Sliede

Ja godīgi, tagad pat grūti iedomāties to laiku, kad Sliedes (kā mēs beigās iesaucām savu pūkaini) mums nebija. Atceros, ka par viņas adopciju izlēmām pilnīgi spontāni, atrodot viņas bildi Jūsu sludinājumā, un tajā pašā dienā arī aizbraucām viņai pakaļ.
Sliede tagad ir (mūsuprāt) vispūkainākais, visrunātīgākais un visforšākais kaķis pasaulē, kā arī mājas kaķu boss. Atšķirībā no citiem mūsu pūkaiņiem, viņai patīk arī doties pastaigās. Pielikumā arī dažas bildes ar mūsu skaistuli.

Liels paldies par to, ka esat! Novēlu Jums visu to labāko!
Ar cieņu un pateicību,
Dace Sliedes īpašniece), Olafs (Sliedes saimnieks) un pati Sliede

Billijs

Labdien!

Pirms diviem gadiem pie jums aizbraucām un izvēlējāmies sev kaķēnu, kuru nosaucām par Billiju, apsolījāmies, ka atsūtīsim foto ar to, kā tad nu esam iedzīvojušies, bet aizmirsām, tagad – labāk vēlu, nekā nekad. Nu tad, mūsu stāsts….

Billijs

2010.gada 3. janvārī es un mana ģimene devāmies uz Ulubeli, lai paņemtu aizbildniecībā kaķēnu. Vēlējāmies tieši kaķēnu, jo mājā jau bija suņu kucīte, kurai bija apritējuši jau 10 gadi, un viņai vieglāk būtu sadzīvot ar tādu mazu un nevarīgu, nevis kaķi ar untumiem un raksturu. Kad aizbraucām pie jums un mums tika paziņots, ka ir tikai viens kaķēns, sapratām, vienalga, kāds izskatīsies, tas ir mūsējais. Kad mūs aizveda pie būrīša, kurā iekšā dauzījās mazais Billijs, prieka asaras nespējām valdīt. Viņš bija apburošs, nekas, ka ar aplaustām ūsām un izspūrušu spalvu. Paņemot rokās, viņš kāpelēja pa galvu un gribēja dauzīties, kā nekā, bija jau tikai 3 mēnešus vecs. Aizgājām nokārtot visus dokumentus, samaksājām par potēm un, satinuši mazo Billiju segā, kāpām mašīnā un vedām mājup. Billijs un suņu meitene Brenda sapratās jau pirmajā brīdī, lai gan, Brenda dažbrīd pamācīja mazo par to, kas un kā dzīvē notiek, bet tagad abi ir nešķirami.

Billijs
Billijs

Pamazām, pamazām un nu jau Billijs no kautrīga kaķēna ir izaudzis par kārtīgu runci. Apvēlies miesās un ar tādu raksturu kā jau īstam kaķim. Lepns un izvēlīgs.
Bet, lai vai kā, no visas sirds priecājamies, ka Billijs ir ticis pie mums, paldies, ka ir Ulubele!

Paldies Jums saka – Annija un Billijs!

Kaķenīte Džūna

Labdien, mani sauc Ināra, kādu mēnesi atpakaļ, mēs paņēmām pie Jums kaķeni Džūnu (9gadi).

Džūna

Kaķene ir ļoti laba un interesanta, tai ir savs raksturs. Mums aprakstīja, ka tā ir ļoti mīļa un mierīga, ka droši vien pārdzīvos, mainot dzīves vietu u.t.t. … 🙂
Mums šķiet, tā necik nestresoja par dzīves vietas maiņu, mājās iedzīvojās uzreiz, uzvedās kā saimniece, it kā visu mūžu te bija dzīvojusi, skraida kā zirgs, spēlējas, ir ļoti sabiedriska, visu laiku ēd un pēc tam sēž uz poda :)…

Šķiet mēs esam viens ar otru ļoti apmierināti 🙂
Sveiciens Jums no Džūnas un lielais paldies par visu!

Miķelītis

Miķelītis

Miķelītis pa ceļam uz mājām uzvedās priekšzīmīgi, drusku paņaudēja-pažēlojās, bet tā veiksmīgi pārbraucām.
Pirmajā vakarā visus kaktus izstaigāja, visu apostīja, iepazinās. Mums jau likās, ka būs ķibele – ka ir radis staigāt pa ēdamgaldu, bet tas bija tikai pirmajā dienā, tagad nekāpj uz galda.
Miķelis mūsmājās, liekas, jau pirmajā nedēļā, ir iejuties labi. Ēd tikai savu kaķu barību, ne vārītu gaļu, ne ko citu no cilvēku pārtikas, liekas, nekad nav ēdis.
Lai ar mums nav ne glauns dzīvoklis, ne skaista privātmāja, bet vienkārša lauku māja, kaķapuikam ir siltums, ēdiens un ūdens, – var paspēlēties, patrakot, var pagulēt uz dīvāna vai zem tā, vai vienkārši tāpat uz siltās grīdas dzīvojamā istabā, kas ir kā viens liels silts ,,mūrītis,, priekš kaķa. Ja sanāks, būs jāuzmeistaro kaķa mājiņa, jo liekas ,ka viņam patiktu tādā kā midziņā gulēt.
Tā Miķelītis ir tīrīgs, iet savā kastē nokārtoties un viss ir kārtībā. Par laukā iešanu tā īsti neinteresesējas, ja nu pienāks laiks un vēlme, bet pagaidām tā tikai pa istabām dzīvojas.
Tā nu mēs esam tikuši pie laba ,mīļa draudziņa,kurš vienmēr atsaucas, ja pasauc, ir mīlīgs un dažbrīd draisks un nebēdnīgs!
Apskatījām Jūsu mājas lapu. Prieks par veiksmesstāstiem, bet cik daudz vēl ir to, kam nepaveicas, kas vēl gaida!

Cerībā uz to labāko – ar sveicienu no Miķelīša!
Anda un pārējie

Grieta

Grieta

Septembrī no Ulubeles paņēmām kaķenīti Grētu, kuru, lai vieglāk varētu atvadīties no pagātnes, pārsaucām latviskākā vārdā – par Grietiņu. Viņa ir četrus gadus veca kaķene, kas bija viens no galvenajiem iemesliem adopcijai: bija žēl, ka viņa jau ilgu laiku nodzīvojusi patversmē, un sapratām arī to, ka laukos, uz kurieni kaķi aizvedām, jo vecais runcis peles medī citos laukos, būs vieglāk ar pieaugušu, prātīgu kaķi, nevis ar delverīgu mazuli, kurš vēl izzina pasauli, trinot nagus, zobus un mēģinot sasniegt visaugstākās virsotnes.

Grieta

 

Grieta

Grieta gan arī bez palaidnībām nespēj – nagi ik pa brīdim tiek notrīti gar dīvāna stūri, bet pastaigāties viņai tīk jo augstāk, jo labāk, bet kaķenīte ir tik maza un viegla, ka vēl ne reizi neko nav nogrūdusi zemē.

Grieta

Kad aizvedām Grietu uz viņas jaunajām mājām, viņa sāka izzināt apkārtni, līdzko kļuva tumšs. Dienas laikā viņa bija noslēpusies, bet vēlu vakarā sāka savas gaitas, bez bailēm staigājot pāri visiem guļošajiem mājiniekiem.
Iedzīvojās viņa pavisam ātri, arī raksturu neslēpa – viss ir pēc Grietas vēlmēm: ja sauc, bet viņa negrib nākt, tad ne auss nepakustas, bet, ja ir vēlēšanās pēc uzmanības, tad to arī panāk.
Ar suni, mūsu Lāci, kas arī dzīvo lauku mājās, Grietai ir īpašas attiecības – viņa no tā izvairās, neļauj sevi apostīt, bet tajā pašā laikā nebaidās dzert no viņa ūdens bļodas vai sēdēt istabā aiz sliekšņa, zinot, ka Lācis tur iet nedrīkst.
Grietai patīk gulēt, ierokoties drēbēs, viņa pati sev uzsedz segu vai ielien skapī, bet naktīs guļ tikai pie opīša, savukārt, no rīta viņa ceļas pirmā, lai sagaidītu saimniekus virtuvē.
Esam ļoti priecīgi, ka viņu paņēmām – mums ir lielisks „ģimenes pieaugums”.

Madara