Laimīgi kopā!

Priecājamies, ka jaunajās mājās sunīte dzīvo pilnvērtīgu un aktīvu dzīvi, t.sk., apmeklējot nodarbības kopā ar citiem savas šķirnes pārstāvjiem:

Взята у Вас 10.02.2013.
Спасибо, все хорошо. Никакой агрессии. Ласковая и смешная. Еще раз спасибо.
Елена

Sveiki 🙂

Nu jau vairāk kā pusgadu pie mums dzīvo suņuks Rodžers, ierašanās mūsu mājās patiesībā nebija plānota. Mazais brālis bija redzējis reklāmas un gribēja aizbraukt pie dzīvnieciņiem un tā nu mēs satikām sunīti un uzreiz iemīlējām, tētis piekrita adoptēt viņu, sen jau gribējām mājdzīvnieku 🙂

Rodžers uzreiz jau pirmajā diena iejutās mūsu ģimenē, paši esam iemācījuši viņam sēdēt, dot ķepu, gulēt un iet blakus.
Sunītim ļoti patīk dauzīties un spēlēties, kā arī ir iecienījis tukšajām plastmasas pudelēm skrūvēt nost korķus ;D

Kopā braucam arī uz tēta sacensībām, mazgājam Rodžeru, spēlējamies un pat guļam 🙂

Visi esam ļoti priecīgi un Rodžeram arī iet labi, paldies Jums par mīļo sunīti!

Siltus un ģimeniskus sveicienus no Ķekavas puses sūta Džeina, kurai nu jau ir nepilni 5 mēneši, un Bārnijs, kurš no patversmes atvadījās pavisam nesen.
No sākuma mazliet bažījāmies, kā abi suņuki sapratīsies. Bet uztraukums bija veltīgs, jo abi sadraudzējušies tik ļoti, ka nešķiras ne mirkli. Pa dienu abi dauzās un skraida pa dārzu un piemājas mežiņu, bet ik nakti abi saspiedušies kopā guļ.
Gribam pateikt lielu paldies, par šiem mazajiem brīnumiem!
Pievienojam arī dažus foto, lai redzat, kā abi paaugušies. 🙂

Bergu ģimene

Sveiciens no Trīnes un Klūģu ģimenes!!!
Ikšķilē

Sveiki!
Pavasarī no Jūsu patversmes, kurā bija nonākušas trīs mazas māsiņas, savā azotē paņēmām vienu no mazajiem kaķēniem. Kopš tā brīža mūsu dzīvē viss ir mainījies.
Mazā kaķenīte tika nosaukta par Līzīti (oficiālajos papīros), bet ikdienā tiek saukta par Līžu, jo, kā jau kaķim raksturīgs – dzīvespriecīga un aktīva viņa ir.
Pašas pirmās dienas bija grūti iziet no mājas un atstāt šo mazo kaķēnu kaut vai uz stundiņu, jo likās, ka šī pasaule ir tik liela attiecībā pret viņas mazajiem apmēriem. Es biju redzējusi mazus kaķēnus, bet man nekad nebija gadījies dzīvot ar tādu kopā.

Ciemiņi brauca skatīties un tā nu visi joprojām, kad zvana, vienmēr apprasās par šo mazo personību. Līžuks ne uzreiz ir draudzīga, taču ar laiku viņa “iesilst” un, ja kāds ir mūsu draugs, tas ir arī Līzes draugs.
Lai arī cik muļķīgi tas var šķist kādam, šis mazais kaķēns man tik ļoti atgādina mazu bērnu – Tev ir jāmāca par apkārtesošo pasauli. un viss, tajā skaitā, diegi, striķi, kurpju šņores, visādas mazas lietiņas ir interesantas.
Tagad, kad rudens lapas krīt, tiek pavadīts laiks stundām ilgi caur logu skatoties. Nemaz jau nerunājot par zvirbuļiem un kaijām, kas blakus logam esošajā ozolā dzīvojas.
Līžuks joprojām nemīl palikt viena un, kad parasti kāds ir atnācis mājās, ir obligāti jāsasveicinās, savādāk mazais neliekas mierā, kamēr nav paglaudīts. Vakaros un naktīs ielien klēpī sildīties un atlūzt, vai kad sagribas, ielien starp radiatoriem vai zem segas.
Ja izdara blēņas – kaut ko nogāž vai, piemēram, puķēm lapas plēš, tad parasti skrien pie ēdamtrauka un izliekas, ka ēd. Patīk kašāt granulas no kastītes un ar tām spēlēties. Mēdzam arī spēlēt paslēpes un “ķerenes” vakaros, kad daudz enerģijas. Kaut kādā valodas līmenī, mēs ļoti labi spējam savā starpā saprasties.

Mēs tiešām esam ļoti pateicīgi un augsti vērtējam Jūsu darbu un enerģiju, ko veltiet, lai šie dzīvnieki ne tikai būtu siltumā, bet viņi būtu paēduši un sabužināti, jo, lai arī kā mēs gribam reizēm slēpties aiz vārdiem, ka kaķis ir tikai mājdzīvnieks, tā nav! Mums Līžuks ir ģimenes biedrs ar saviem niķiem, aktivitāti un, lai arī kas notiktu, šis kaķēns būs mūsu. Un mūsu pienākums ir to sargāt.

Ar cieņu un lielu paldies,
Līžuka saimnieki

Sveiki! 🙂
Gribēju pastāstīt par Čiepiņu… 🙂

Nu jau meitene ir kārtīgi iedzīvojusies jaunajās mājās un pieradusi pie mana dzīvesstila… Ļoti dzīvespriecīga un ļoti, ļoti patīk spēlēties ar manām kurpēm… 😀 Bet kas labākais, uzticama un vienmēr mīlēs, lai vai kāda bijusi diena un kādā garastāvoklī nebūtu… 🙂
Pielikumā pāris bildes.. 🙂

Jānis.

Labdien,
28.augustā paņēmām no Jums mazu jauku runčuku, kuru bijāt iesaukuši par Brālīti. Ierodoties savās jaunajās mājās viņš tika pie jauna vārda – Puncis.

To mūsu bērni izvēlējās par godu grāmatiņai “Runcis Puncis iet uz skolu” – nu ļoti jau mazais, melnais un bailīgais runčuks no patversmes līdzinājās grāmatiņas varonim 🙂
Pirmo nedēļu Puncis pavadīja pārskrējienos no skapjapakšas uz gultapakšu, baidīdamies pats no sevis, no plašuma, kāds nu bija apkārt un no cilvēkiem, kuri bija tiiiiik lieli. Tagad ir pagājis mēnesis un Puncis ir nedaudz paaudzies, ir kļuvis ļoti drosmīgs un bezgala mīļš. Viņš izmanto katru brīdi, kad var ierāpties kādam klēpī un pamurrāt, izstaipīties un ļaut sevi pabužināt.
Vēlamies pateikt Jums lielu paldies par iespēju pieņemt mūsu ģimenē tik brīnišķīgu ģimenes locekli. Nosūtam Jums bildi ar Runci Punci 🙂

Ar cieņu,
Punča saimnieki

Sveiciens no Kārķiem!

Čerija ir iedzīvojusies – viņai ir pašai sava smuka būda, kurā viņa labprāt guļ pa naktīm. Sunce ir liela skrējēja – nesas kā bulta pār pļavām un izskatās patiesi laimīga. Nu jau ir pierimusi un māju nesargā „pārāk” kārtīgi – sākumā viņa trieca pilnīgi visu iespējamo, kas parādījās tuvumā, zvirbuļus ieskaitot. Šobrīd jau ir nonākusi pie saprašanas, kas ir un kas nav viņas uzmanības vērts.
Vienīgā mazā problēma ir viņas attiecības ar Grietu – savulaik Ulubelē adoptēto kaķeni.

Grieta, kā jau mājas saimniece, ir ar ļoti stingru raksturu un neatkarīga, tāpēc viņai nav ne mazākās vēlēšanās ar jauno draisko ģimenes locekli iepazīties, bet Čerija par visām varītēm grib viņu apskatīt tuvāk, tāpēc mēģina minci noķert. Redzēsim, ar ko tas viss beigsies, bet ir cerība, ka būs viss draudzīgi!

Kad ciemos atbrauc pilsētniece – nešpetnā pundurtaksene Pikalo, kas pēc iepriekšējā suņa Lāča aiziešanas uz mākoņa maliņas bija izlēmusi, ka nu ir vienīgā karaliene lauku sētā (kad Lācīts bija dzīvs, lika pie vietas arī viņu, kaut gan pati savos izmēros ir tikai astes tiesas lielāka par viņa galvu), tāpēc sākas mazas varas cīņas, tomēr redzams, ka plēsties īsti negribas ne vienai, ne otrai. Kā īstas dāmas – abas skraida pa pagalmu un ir aukstais karš – absolūta ignorance vienai pret otru. Pēdējoreiz, kad abas tikās, tad gan uz brīdi sunenes atmaiga viena pret otru un sāka skraidīt pa tīrumu, saceldamas putekļu vērpetes, bet tas bija mazs vājuma brīdis, un sievišķīgais saltums varēja turpināties, tomēr arī šeit ir cerība, ka draudzība reiz būs!
Grietai kopumā iet ļoti labi, viņai joprojām patīk ierakties audumu kaudzēs, gulēt skapī vai izmantot Opi, lai pakāptos uz viņa pleca un uzrāptos arvien augstāk. Neiztrūkstošs ir rituāls, kad Opis, pirms vēlu vakarā iet gulēt, pasauc kaķeni paēst un paspīdina gaismu uz bļodām, lai mince labāk redz, ko ēd.

Tā dziļu lauku plašumos iet Čerijai un Grētai – divi laimīgi un izticami biedri Omei un Opim!