Laimīgi kopā!

Emma jaunajās mājās nonāca 21.12.2013. kad bija ~3 mēnešus veca.

Tikko atvesta mājās 21.12.2013

Visa ģimene tūlīt pat mazo pūkainīti iemīlēja un nepagāja ne pāris dienas, līdz viņa jau bija kļuvusi par pilntiesīgu ģimenes locekli.

Rotaļas viesistabā 22.12.2013

Rotaļas viesistabā 22.12.2013

Ziemassvētku vakars laukos 25.12.2013

Tagad mazā paaugusies, taču spēlējas kā pavisam maza. Maijā viņai apritēja 8 mēneši. Ēd viņa dūšīgi un šķiet, ka saprot katru viņai teikto vārdu. Uz ciemiņiem nerej, ja viņai pasaka, ka nav jāuztraucas. Itin nemaz nav agresīva, nevienu nebiedē. Uz ielas kaķiem pakaļ nedzenas, uz garāmgājējiem nedusmojas. Nav pat pieskārusies apaviem vai mēbelēm. Gulēt iet līdz ar mums un mostas līdz ar modinātāju. Saimniekiem klausa uz vārda, jau iemācījusies sēdēt, gulēt, iet blakus un dot ķepu.
Īsumā – gudrākais suns visā plašajā pasaulē!
Mēs dabūjām tūkstošreiz vairāk nekā cerējām.

Brokastu bučas 20.04.2014

Nesen dabūja jaunu guļvietu, ir ļoti apmierināta. Katrreiz priecājas kad mēs pārnākam mājās un laimīgi skrien sveicināt. Pēc grūtas dienas darbā vai mācībās, pēc jebkura strīda vai nelaimes vienmēr uzmundrinās un iepriecinās ar savu dzīvespriecīgo siltumu 🙂

Emmas nu jau ilgstoši mīlošā ģimene

Čau visiem Ulubelē!
Neticēsiet – Ķīnas puika joprojām dzīvo pie mums 🙂 Joks, protams! Skaidrs, ka viņš dzīvo pie mums – mēs nekad, nekad viņu nevienam nedosim 🙂
Par to, kā mums īsti iet – šis stāstiņš:

Hmm… ar ko lai sāk… Jussis mūsmājās jau teju 2 mēneši. Iemīlējos viņā nejauši 🙂 braucām suņa meklējumos (normāla, parasta suņa!) un dabūjām Jussi! Joprojām nesaprotu – kas tas tāds ir?:) Vienkārši suns viņš noteikti nav! Tas ir kaut kas pa vidu starp suni, kaķi, cilvēku un kosmosu…

Jussis mūsu ģimenei pievienojās ļoti smagā brīdi, kad man jau likās – mana meita nekad vairs nesmaidīs… Viņa ne tikai smaida kopš Jussis dzīvo pie mums – viņa smejas 🙂 Mēs no rīta pamostamies, paskatāmies uz Jussi un jāsāk smaidīt, jo nav cita varianta! Tāda sajūta, ka pie mums ir atbraucis cirks ar klauniem un nebrauc prom. Jussis no rīta pamostas un ar abām priekšķepām saķer galvu – kā cilvēks pirmdienas rītā 🙂 (aaaaaaaa, uz darbu jāiet!!!!), Jussis danco uz pakaļkājām, uz pakaļkājām viņš arī var noiet pusrajonu, lai tikai sagādātu prieku, Jussis nes gultā mantiņas, Jussis diedelē tā, it kā nekad mūžā nebūtu ēdis vispār neko, un mūsu raksturam jābūt vismaz no tērauda, lai tam pretotos, Jussis to un Jussis šito… mājās visu laiku var dzirdēt – paskaties uz Jussi! Paskaties ātri! Liekas, ka viņš ir radīts tikai vienam mērķim – lai sagādātu mums prieku!:)

Ir mums, protams, arī savas problēmas, kuras mēģinām saprast… piemēram, Jussis ir narkomāns un es esmu viņa kokaīns. Es viņam esmu viss – visas viņa dzīves pamats – un sakarā ar to, es vairs nekur neeju viena. Es tagad esmu komplektā! Ja atstājam Jussi mājās vienu, tad diemžēl trepju telpā laikus izkarinām paziņojumu, ka tādā un tādā dienā apmēram laikā no – līdz mūsmājā atkal koncertēs Lučiano Pavarotti! Bet mēs apsolām, tiešām, tiešām apsolām pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās!

Vai arī – super-duper-cukursaldais-mīļais-sirsnīgais Jussis tumšā parkā pārvēršas par asinssuni – nedod Die’s, kāds aizdomīgs tips vai milzīga izmēra suns tuvosies Juša ģimenei!!! Ooooo, Jussis viņam parādīs, kur vēži ziemo! Knapi var noturēt saitē! Nav viņš arī uz baigo draudzēšanos ar ne-ģimenes cilvēkiem, nebūs nekādi “utji-butji” ar svešajiem vai citiem bērniem… pff, aizmirstiet! Jussim esam tikai mēs… nu, un vēl mūsu tuvākie draugi.

Jussis ir lielisks ceļa biedrs! Izcilas klases auto līdzbraucējs – sākumā smuki skatās pa logu un vēro visu, ja sagurst – vēders uz augšu, oliņas vēdinās (tā viņam, starp citu, mīļākā gulēšanas poza!), bet, ja kāds aizdomīgais tuvosies mašīnai – Jussis pieries visu pagastu! Izbraukājam pus Lietuvu – vispār bez problēmām un apgrūtinājuma.

Jussis nekad (!), nekad nečurās istabās! Nekad! Lai cik ļoti, ļoti viņam vajadzētu. Viņš cietīsies! Iepriekšējā dzīvē viņam ir iemācījuši dzert savas čuras 🙁 pirmo reizi, kad to ieraudzīju, nevarēju saprast – kas, ellē ratā, notiek?? Pēcāk jau sapratu – cilvēku stulbumam tomēr nav robežu! Tur nu neko nevar darīt… Lēnām atradinām – biežāk ejam ārā, daudz staigājam… nodarbinām. Šonedēļ nav bijis vairs neviena “urīnterapijas” kursa.

Mūsmājās dzīvo arī kaķis. Mazliet baidījāmies, kā tas būs. Bet Jussis izturas pret Sīmoru ar lielu cieņu – ja Sīmors negrib, lai viņam uzbāžas un nes mantas, tad Jussis arī nenes mantas un liek Simim svētu mieru…

Arvienvārdsakot, mums ir Jussis! Lai arī joprojām neesmu sapratusi – kas tas īsti ir:)

Labdien!

Vēlamies jums pastāstīt kā klājas Dūdai bijušajai Zeltītei, kuru paņēmām aizbildniecībā pagājušā gada oktobrī.

Pirmais viņas ceļojums no patversmes lika noprast, ka viņa ir bieži vadāta ar auto, jo Dūda ļoti priecājās par braucienu un mācēja smalki uzvesties.
Nonākusi jaunajās mājās viņa visu izpētīja un ātri tās pieņēma par savējām. Drīz vien sapazinās ar citiem suņukiem un ieguva draugus.
Dūda ir ļoti aktīva, komunikabla un allaž priecīga. Viņa ir uzticīga saimniecei un ir apguvusi pastaigu bez pavadas.

Ar sveicieniem no Dūdas, Olgas, Elīzas, Vizmas un Armanda.
Pievienojām dažas fotogrāfijas

Labdien!
Sveicieni no Pipara!

Esam pavadījuši pirmo nedēļu jaunajās mājās un šīs nedēļas laikā arī nonākuši pie secinājuma, ka suņuks jūtas jau kā savā īstajā vietā. Sestdien bijām aizbraukuši apciemot un izmēģinājām palaist brīvībā paskriet – viņš pat nedomāja kaut kur projām skriet… vienīgā vēlme izskrieties kopā ar cilvēku 🙂 bet kad cilvēks jūtas piekusis, tad nekas cits neatliek kā raut aiz biksēm, ka vajag vēl 😀
Ar kaķiem sadzīvo ļoti labi…. vienīgi jāiemācās saprast, ka vistas ir arī savējās un nevajag skriet pakaļ.
Ar ēšanu problēmu suņukam nav… ar prieku ēd visu, kas laukos tiek pasniegts. Neiztiek jau arī bez blēņām…. pamanījās izmukt no mājas bez uzraudzības, bet pēc viena apļa apskriešanas ap teritoriju, bija ātri vien atpakaļ pie mājas durvīm 🙂
Pielikumā nosūtu dažas bildes, kas tapa sestdienas ciemošanās reizē

Sveiki!
Mūsu mīļā Peka pie mums ieradās šī gada marta vidū. Sākumā mazais, raibais tuntulis bija ziņkārīgs, taču dikti bailīgs un nekur tālu no savas mīkstās segas negāja. Arī ārā bija bail iet, it sevišķi tāpēc, ka laiks vēl bija ziemīgs un visai nepatīkams.

Drīz vien mazā Peka jau kļuva drošāka un ātri sāka mācīties dažādas svarīgas lietas – kā kāpt pa trepēm, kā staigāt pie saitītes un, pats galvenais, kā tikt uz dīvana!

Peka atklāja arī citu dzīvu radību eksistenci un sāka cītīgi sēdēt savā „skatu tornī”, lai vērotu kaijas un baložus – to viņa labprāt dara arī tagad, kad ir jau gandrīz 6 mēnešus veca. Turklāt, tagad, kad ir iestājusies vasara, Peka labprāt dzenā arī mušas, kas ielidojušas istabā.

Līdz ar vasaras iestāšanos, aizvien vairāk dodamies arī brīvdabas piedzīvojumos. Braucam gan uz lauku mājām, gan uz jūrmalu, kur Peka smiltīs ļoti prasmīgi rok bedres. Esam bijuši pat izpriecāties Lorupes gravā!

Peka ir mīļš un atraktīvs draugs, kurš mūs aizrautīgi modina no rītiem un ar patiesu prieku sagaida mūs mājās. Viņa mums seko pa pēdām visās gaitās – neko negrib palaist garām. Protams, viņa labprāt spēlējas ar savām mantām, taču neiebilst arī pievienoties cilvēku izklaidēm, piemēram, TV. Sevišķi iecienīts ir teniss un futbols – droši vien bumbiņas dēļ. Vienvārdsakot, mūsu Peciņa ir izaugusi par ļoti dzīvespriecīgu, aktīvu, cilvēkus mīlošu sunīti, un mums visiem kopā iet dikti jautri!

Sirsnīgus sveicienus sūtot,
Rolands, Ilze un sunīte Peka

P.S. Peciņas izdarībām var sekot arī vietnē Twitter – @SunsPeka

Stāsts laimīgos toņos

Ir pagājis pusotrs mēnesis, kopš mūsu ģimenē ir Lakijs. Šķiet, ka laimīgie šajā stāstā esam mēs visi trīs, ne tikai Lakijs. Patiesībā, ne tikai mēs trīs, bet arī radi un draugi. Lakijs ģimenē ir iejuties lieliski. Vecvecāki mazbērnu ļoti gaida ciemos. Draugi regulāri atgādina, ka ir gatavi aukles lomai. Var droši teikt, ka Lakijs ir kļuvis par ģimenes dvēseli.
Pirmās nedēļas Lakiju ne uz mirkli neatstājāmvienu. Ņēmām līdzi uz darbu, veikaliem un citām darīšanām.

Šobrīd, viņš labprāt pāris stundas pavada arī viens un lieliski tiek galā ar sevi un mājas sarga pienākumiem. Tādi niķi kā apavu graušana, tapešu plēšana vai spilvenu plosīšana Lakijam nav interesanta. Toties, bērnam, tāpat kā tētim, ļoti patīk florbols. Bumbiņas ir visur! Šo spēli esam gatavi spēlēt jebkurā diennakts stundā un noskaņojumā. Vēl Lakijam ļoti patīk ieviest kārtību tuvākajā apkārtnē. Lakijs katru rītu tuvāko māju iedzīvotājiem un katram uz ielas satiktam sunim paziņo, ka viņš šeit ir galvenais. Tiesa, rītu Lakijs sāk ap 11:00 slinki un negribīgi izlienot no vecāku gultas. Ja vien kāds ļautu, gulētu arī ilgāk. Lakijs guļ gluži kā cilvēks – galva uz spilvena un pats segas siltumā patvēries.
Lakijam ļoti patīk braukt mašīnā, doties garās pastaigās, skriet, spēlēties ar kociņiem un iepazīt visu jauno. Cilvēku pāridarījumi viņam ir iespiedušies dziļi atmiņā, tomēr viņš ir optimists. Pirmajās tikšanās reizēs ar jauniem cilvēkiem, Lakijs vienmēr ir sabijies un nebūt nešķiet tik mīļš un rotaļīgs, kā vecāki stāsta, tomēr jau pēc neilga laika viņš iedraudzējas ar ikvienu, kas vēl labu. Un ja vēl šim “kādam” ir līdzi našķis, draudzība ir neizbēgama. Lakijs ir kārumnieks. Viņam garšo viss, ko ēd cilvēki, īpaši piena produkti. Garšo arī gurķi, redīsi, puķkāposti, burkāni un pat zemenes!
Lakijs ir mīlestības ieskauts un labprāt tajā dalās. Rīta un vakara buča ir neatņemama ikdienas daļa. Viņš vienmēr priecājās redzēt ciemiņus nākam, bet kurš gan bērns nepriecājas. Lutināšana Lakijam ir ikdiena un mēs kā vecāki ļoti labi apzinamies, ka savu bērnu ļoti lutinam. Tomēr, ņemot vērā, ka pirmie dzīves gadi Lakijam nebūt nav bijuši rožaini, nešķiet, ka šobrīd mums būtu jābūt bargiem. Viņš ir pamanījies mūsu ikdienā ienest neizmērāmu daudzumu mīlestības, prieka un rotaļu. Par tādu suni citi tikai sapņo. Bet mums ir! PaldiesUlubelei, ka izaudzinājāt mūsu bērnu.

Laimīgi,
Dainis, Anita un Lakijs

Sveiki!

Jau diezgan liels laiks pagājis, beidzot saņēmāmies un uzrakstījām, kā mums klājas…
Kad ieradāmies patversmē, apjukām no daudzajiem vērotājiem. Citi mēģināja izrādīties, lai viņu samīļotu, Cits sēdēja majestātiskā mierā un vēroja mūs. Bija TIK GRŪTI pieņemt lēmumu, kuru minkānu vest mājās. Mūsu uzmanību piesaistīja kāda raiba kaķmeitene, kura nevarēja sadzīvot ar citiem kaķiem. Tie viņu iekaustīja un nepieņēma. Lai gan bija grūti izvēlēties, sapratām, ka šai kaķenei patversmē ir daudz grūtāk, nekā citiem…
Raibā kaķu meitene mūsu mājās no patversmes ieradās 31.augustā. Pirmās 2 dienas bija bailīga, ēst negribēja, spēlēties negribēja, toties parādīja, ka ir kārtīga kaķmeitene un jau jaunajās mājās prot apmeklēt kaķtualeti, par ko mums bija prieks.

Ar katru brīdi kaķene kļuva drošāka, mīlīgāka un dauzonīgāka. Kaķmeitene tika pie vārda Rozīne. Izrādās, ka Rozīne ir ne tikai ļoti kārtīga, bet arī liela dauzoņa, un aktīviste. Kad Rozīnei paliek melnas acis, ir skaidrs, ka sāksies “rallijs pa māju”. Slidenā grīda viņai iet pie sirds un manevri ir neaprakstāmi.
Rozīne dod priekšroku tekošam ūdenim, un labprāt dzer ūdeni uzreiz no krāna. Dažreiz izrāda interesi arī par vannu un dušu. Viņai ļoti patīk dzīvoties pa balkonu. Šaurās balkona margas viņu tik ļoti vilina, ka tiek apmeklēti arī kaimiņu balkoni.

Rozīne ceļas agri, kad mēs vēl guļam. Katru rītu pamostoties, manā gulta ir sanestas mantas, jo kāds ir gribējis nakts vidū spēlēties…
Mīļākā Rozīnes manta ir mazs, balts nieka striķītis. Ar to viņa staigā pa māju un pati regulē tā atrašanās vietu. Rozīnei ir ļooooti liela interese par visu. Viss neredzētais un svešais ir kā izaicinājums viņai, katras aizvērtās durvis ir mērķis, kurš jāpārvar.

Ar cieņu,
Rozīnes jaunā ģimene
Evita un Eduards

Labdien!
Pagājušā gada 5.oktobrī Rāmavas istādes laikā ieguvām jaunu ģimenes locekli – sunīti.

Nosaucām par Annu – ikdienā gan biežāk saukta par Anneli.
Suņu meitene tagad dzīvo Salaspilī. Viņa dala saimniecību ar vecāko suneni Klāru un vienaudzi runčuku Bosiku. Bosiks uz Latviju atceļoja no Saudi Arābijas, šajā valstī tika adoptēta Bosika mamma Mince.

Anna labi iejutās mūsu mājās jau ar pirmajām stundām.
Anna ir ļoti laba Klāras skolniece un pacietīgs rotaļu biedrs Bosikam.
Brīžiem draiskojas visi trīs – Anna, Bosiks un Klāra.
Kopā arī paēd un atpūšās.

Paldies

Labdien!

Jau pāris mēnešus esam laimīgi kopā ar Bosu- adoptēto suņu puiku no Ulubeles. Jaunajās mājās Dobelē kucēns iejutās pirmajās stundās pēc atbraukšanas- te viņam pavērās plaša teritorija skraidīšanai, dažādi dabas brīnumi- kukaiņi, putni, vardes…
Nedēļas laikā bija apgūtas podiņmācība, vingrinājumi ar bumbiņas atnešanu, pat pirmās komandas (sēdi, guli stāvi).

Saprast savu suņu zēnu mācījāmies arī mēs – pirms nakts miera- kopīgi kārtīgi izskrieties, no rītiem laicīgi celties, neatstāt suņu bērnu mājās vienu ilgāk par pāris stundām, jo tad uz grīdas mūs sagaidīja “skumu čupiņas un peļķītes”- (ne jau tīšām- aiz bēdām), bet pusdienas laikā- netraucēt pagulēt diendusu un vienmēr, veikalā ieejot, atcerēties, vai Bosiņam ir barība un kārumiņi.:)

Vispār kucēns ir ļoti komunikabls- labāk jūtas, kad mājās ir kāds, ko sargāt, pat balsi ir uzaudzējis kā divtik lielam zvēram.
Mākam arī kopīgi jokoties- spēlēt ķerenes un sunīšus, bet ir vērtīgās mantas, ko nedrīkst čiept vai grauzt, tās paklausīgi (ja netīšām gadās mutē) jāatdod tētim un mammai.
Par brāli Bosu sauc Katrīna (9) un Enija- (6gadi),ar kurām ir tīri jautri, bet reizēm kā jau bērniem tiek noskaidrots, kurš galvenais.
Dziļais un interesantais sunēna raksturs vēl nav līdz galam ļāvis saprast, kāds viņš dienās izaugs, bet pie labu manieru veidošanas strādājam katru dienu. Tas nav viegli, ne viņam ne īpaši vecmāmiņai, kuras skaisto dārzu Bosiņš mēdz pārstādīt, veidojot lielākas un mazākas dizaina bedrītes dobēs un apstādījumos. Lai arī šī ir mūsu pirmā kopīgā vasara, viss liecina par to, ka būsim laimīgi arī turpmāk. Galvenais, mūsuprāt, ir mīlestība, ko varam dāvāt un saņemam pretim.

Lai veicas!
Anda un Raivo

Labdien, Ulubele!

Decembrī no viņa iepriekšējām mājām paņēmām Karro, gandrīz 11 gadus jaunu jauktenīti, kura saimnieks gāja bojā Maxima traģēdijā un kuru pieskatīja un baroja kaimiņiene.
Iepazīstoties Karro mūs uzņēma draudzīgi, un pārcelšanās dienā labprāt devās uz mūsu mašīnu un bez ierunām devās uz savām jaunajām mājām, kur viņu jau gaidīja mopsenīte Dora un taksītis Umberto.

Ļoti ātri Karro iemācījās lietot suņu durvis, lai pēc savas patikas ietu ārā dārzā vai sildītos iekšā mājā. Arī ar pārējiem mājas suņu iemītniekiem attiecības uzreiz izveidojās ja ne gluži uzmācīgi mīļas, tad neitrāli draudzīgas.
Nu mēs zinām visas komandas, kuras Karro māk un izpilda. Tik pie siksniņas, tāpat kā pārējie divi delveri, kas pa dārzu vien parasti skrien, vēl mācāmies iet.
Karro ir apbrīnojami mierīgs suns – ne rej, ne rok dārzu, ne dara citas blēņas. Jau savās iepriekšējās mājās Karro gājis tik pa celiņiem vien.
Esam viens pie otra ļoti ātri pieraduši, ar Karro ir ļoti viegli. Vien, tiklīdz Karro un cilvēks ir katrs savā durvju pusē, notiek klusa smilkstēšana – cilvēka kontakts Karro, šķiet, patīk, ja ir nepārtraukts.
Karro arī ļoti nosvērti reaģē uz citiem suņiem, un pavisam nereaģē uz “mjau” vai maziem bērniem, kas mūs ļoti iepriecina un atvieglo pastaigas aiz sētas.
Karro ir apbrīnojami jauneklīgs un aktīvs, labprāt kopā pavadām laiku, pastaigās, spēlēs un “skoliņā” pēc iespējas viens otru nogurdinot.

Katrīna un Agnese