Laimīgi kopā!

Labdien!
Sveicieni no Pipara!

Esam pavadījuši pirmo nedēļu jaunajās mājās un šīs nedēļas laikā arī nonākuši pie secinājuma, ka suņuks jūtas jau kā savā īstajā vietā. Sestdien bijām aizbraukuši apciemot un izmēģinājām palaist brīvībā paskriet – viņš pat nedomāja kaut kur projām skriet… vienīgā vēlme izskrieties kopā ar cilvēku 🙂 bet kad cilvēks jūtas piekusis, tad nekas cits neatliek kā raut aiz biksēm, ka vajag vēl 😀
Ar kaķiem sadzīvo ļoti labi…. vienīgi jāiemācās saprast, ka vistas ir arī savējās un nevajag skriet pakaļ.
Ar ēšanu problēmu suņukam nav… ar prieku ēd visu, kas laukos tiek pasniegts. Neiztiek jau arī bez blēņām…. pamanījās izmukt no mājas bez uzraudzības, bet pēc viena apļa apskriešanas ap teritoriju, bija ātri vien atpakaļ pie mājas durvīm 🙂
Pielikumā nosūtu dažas bildes, kas tapa sestdienas ciemošanās reizē

Sveiki!
Mūsu mīļā Peka pie mums ieradās šī gada marta vidū. Sākumā mazais, raibais tuntulis bija ziņkārīgs, taču dikti bailīgs un nekur tālu no savas mīkstās segas negāja. Arī ārā bija bail iet, it sevišķi tāpēc, ka laiks vēl bija ziemīgs un visai nepatīkams.

Drīz vien mazā Peka jau kļuva drošāka un ātri sāka mācīties dažādas svarīgas lietas – kā kāpt pa trepēm, kā staigāt pie saitītes un, pats galvenais, kā tikt uz dīvana!

Peka atklāja arī citu dzīvu radību eksistenci un sāka cītīgi sēdēt savā „skatu tornī”, lai vērotu kaijas un baložus – to viņa labprāt dara arī tagad, kad ir jau gandrīz 6 mēnešus veca. Turklāt, tagad, kad ir iestājusies vasara, Peka labprāt dzenā arī mušas, kas ielidojušas istabā.

Līdz ar vasaras iestāšanos, aizvien vairāk dodamies arī brīvdabas piedzīvojumos. Braucam gan uz lauku mājām, gan uz jūrmalu, kur Peka smiltīs ļoti prasmīgi rok bedres. Esam bijuši pat izpriecāties Lorupes gravā!

Peka ir mīļš un atraktīvs draugs, kurš mūs aizrautīgi modina no rītiem un ar patiesu prieku sagaida mūs mājās. Viņa mums seko pa pēdām visās gaitās – neko negrib palaist garām. Protams, viņa labprāt spēlējas ar savām mantām, taču neiebilst arī pievienoties cilvēku izklaidēm, piemēram, TV. Sevišķi iecienīts ir teniss un futbols – droši vien bumbiņas dēļ. Vienvārdsakot, mūsu Peciņa ir izaugusi par ļoti dzīvespriecīgu, aktīvu, cilvēkus mīlošu sunīti, un mums visiem kopā iet dikti jautri!

Sirsnīgus sveicienus sūtot,
Rolands, Ilze un sunīte Peka

P.S. Peciņas izdarībām var sekot arī vietnē Twitter – @SunsPeka

Stāsts laimīgos toņos

Ir pagājis pusotrs mēnesis, kopš mūsu ģimenē ir Lakijs. Šķiet, ka laimīgie šajā stāstā esam mēs visi trīs, ne tikai Lakijs. Patiesībā, ne tikai mēs trīs, bet arī radi un draugi. Lakijs ģimenē ir iejuties lieliski. Vecvecāki mazbērnu ļoti gaida ciemos. Draugi regulāri atgādina, ka ir gatavi aukles lomai. Var droši teikt, ka Lakijs ir kļuvis par ģimenes dvēseli.
Pirmās nedēļas Lakiju ne uz mirkli neatstājāmvienu. Ņēmām līdzi uz darbu, veikaliem un citām darīšanām.

Šobrīd, viņš labprāt pāris stundas pavada arī viens un lieliski tiek galā ar sevi un mājas sarga pienākumiem. Tādi niķi kā apavu graušana, tapešu plēšana vai spilvenu plosīšana Lakijam nav interesanta. Toties, bērnam, tāpat kā tētim, ļoti patīk florbols. Bumbiņas ir visur! Šo spēli esam gatavi spēlēt jebkurā diennakts stundā un noskaņojumā. Vēl Lakijam ļoti patīk ieviest kārtību tuvākajā apkārtnē. Lakijs katru rītu tuvāko māju iedzīvotājiem un katram uz ielas satiktam sunim paziņo, ka viņš šeit ir galvenais. Tiesa, rītu Lakijs sāk ap 11:00 slinki un negribīgi izlienot no vecāku gultas. Ja vien kāds ļautu, gulētu arī ilgāk. Lakijs guļ gluži kā cilvēks – galva uz spilvena un pats segas siltumā patvēries.
Lakijam ļoti patīk braukt mašīnā, doties garās pastaigās, skriet, spēlēties ar kociņiem un iepazīt visu jauno. Cilvēku pāridarījumi viņam ir iespiedušies dziļi atmiņā, tomēr viņš ir optimists. Pirmajās tikšanās reizēs ar jauniem cilvēkiem, Lakijs vienmēr ir sabijies un nebūt nešķiet tik mīļš un rotaļīgs, kā vecāki stāsta, tomēr jau pēc neilga laika viņš iedraudzējas ar ikvienu, kas vēl labu. Un ja vēl šim “kādam” ir līdzi našķis, draudzība ir neizbēgama. Lakijs ir kārumnieks. Viņam garšo viss, ko ēd cilvēki, īpaši piena produkti. Garšo arī gurķi, redīsi, puķkāposti, burkāni un pat zemenes!
Lakijs ir mīlestības ieskauts un labprāt tajā dalās. Rīta un vakara buča ir neatņemama ikdienas daļa. Viņš vienmēr priecājās redzēt ciemiņus nākam, bet kurš gan bērns nepriecājas. Lutināšana Lakijam ir ikdiena un mēs kā vecāki ļoti labi apzinamies, ka savu bērnu ļoti lutinam. Tomēr, ņemot vērā, ka pirmie dzīves gadi Lakijam nebūt nav bijuši rožaini, nešķiet, ka šobrīd mums būtu jābūt bargiem. Viņš ir pamanījies mūsu ikdienā ienest neizmērāmu daudzumu mīlestības, prieka un rotaļu. Par tādu suni citi tikai sapņo. Bet mums ir! PaldiesUlubelei, ka izaudzinājāt mūsu bērnu.

Laimīgi,
Dainis, Anita un Lakijs

Sveiki!

Jau diezgan liels laiks pagājis, beidzot saņēmāmies un uzrakstījām, kā mums klājas…
Kad ieradāmies patversmē, apjukām no daudzajiem vērotājiem. Citi mēģināja izrādīties, lai viņu samīļotu, Cits sēdēja majestātiskā mierā un vēroja mūs. Bija TIK GRŪTI pieņemt lēmumu, kuru minkānu vest mājās. Mūsu uzmanību piesaistīja kāda raiba kaķmeitene, kura nevarēja sadzīvot ar citiem kaķiem. Tie viņu iekaustīja un nepieņēma. Lai gan bija grūti izvēlēties, sapratām, ka šai kaķenei patversmē ir daudz grūtāk, nekā citiem…
Raibā kaķu meitene mūsu mājās no patversmes ieradās 31.augustā. Pirmās 2 dienas bija bailīga, ēst negribēja, spēlēties negribēja, toties parādīja, ka ir kārtīga kaķmeitene un jau jaunajās mājās prot apmeklēt kaķtualeti, par ko mums bija prieks.

Ar katru brīdi kaķene kļuva drošāka, mīlīgāka un dauzonīgāka. Kaķmeitene tika pie vārda Rozīne. Izrādās, ka Rozīne ir ne tikai ļoti kārtīga, bet arī liela dauzoņa, un aktīviste. Kad Rozīnei paliek melnas acis, ir skaidrs, ka sāksies “rallijs pa māju”. Slidenā grīda viņai iet pie sirds un manevri ir neaprakstāmi.
Rozīne dod priekšroku tekošam ūdenim, un labprāt dzer ūdeni uzreiz no krāna. Dažreiz izrāda interesi arī par vannu un dušu. Viņai ļoti patīk dzīvoties pa balkonu. Šaurās balkona margas viņu tik ļoti vilina, ka tiek apmeklēti arī kaimiņu balkoni.

Rozīne ceļas agri, kad mēs vēl guļam. Katru rītu pamostoties, manā gulta ir sanestas mantas, jo kāds ir gribējis nakts vidū spēlēties…
Mīļākā Rozīnes manta ir mazs, balts nieka striķītis. Ar to viņa staigā pa māju un pati regulē tā atrašanās vietu. Rozīnei ir ļooooti liela interese par visu. Viss neredzētais un svešais ir kā izaicinājums viņai, katras aizvērtās durvis ir mērķis, kurš jāpārvar.

Ar cieņu,
Rozīnes jaunā ģimene
Evita un Eduards

Labdien!
Pagājušā gada 5.oktobrī Rāmavas istādes laikā ieguvām jaunu ģimenes locekli – sunīti.

Nosaucām par Annu – ikdienā gan biežāk saukta par Anneli.
Suņu meitene tagad dzīvo Salaspilī. Viņa dala saimniecību ar vecāko suneni Klāru un vienaudzi runčuku Bosiku. Bosiks uz Latviju atceļoja no Saudi Arābijas, šajā valstī tika adoptēta Bosika mamma Mince.

Anna labi iejutās mūsu mājās jau ar pirmajām stundām.
Anna ir ļoti laba Klāras skolniece un pacietīgs rotaļu biedrs Bosikam.
Brīžiem draiskojas visi trīs – Anna, Bosiks un Klāra.
Kopā arī paēd un atpūšās.

Paldies

Labdien!

Jau pāris mēnešus esam laimīgi kopā ar Bosu- adoptēto suņu puiku no Ulubeles. Jaunajās mājās Dobelē kucēns iejutās pirmajās stundās pēc atbraukšanas- te viņam pavērās plaša teritorija skraidīšanai, dažādi dabas brīnumi- kukaiņi, putni, vardes…
Nedēļas laikā bija apgūtas podiņmācība, vingrinājumi ar bumbiņas atnešanu, pat pirmās komandas (sēdi, guli stāvi).

Saprast savu suņu zēnu mācījāmies arī mēs – pirms nakts miera- kopīgi kārtīgi izskrieties, no rītiem laicīgi celties, neatstāt suņu bērnu mājās vienu ilgāk par pāris stundām, jo tad uz grīdas mūs sagaidīja “skumu čupiņas un peļķītes”- (ne jau tīšām- aiz bēdām), bet pusdienas laikā- netraucēt pagulēt diendusu un vienmēr, veikalā ieejot, atcerēties, vai Bosiņam ir barība un kārumiņi.:)

Vispār kucēns ir ļoti komunikabls- labāk jūtas, kad mājās ir kāds, ko sargāt, pat balsi ir uzaudzējis kā divtik lielam zvēram.
Mākam arī kopīgi jokoties- spēlēt ķerenes un sunīšus, bet ir vērtīgās mantas, ko nedrīkst čiept vai grauzt, tās paklausīgi (ja netīšām gadās mutē) jāatdod tētim un mammai.
Par brāli Bosu sauc Katrīna (9) un Enija- (6gadi),ar kurām ir tīri jautri, bet reizēm kā jau bērniem tiek noskaidrots, kurš galvenais.
Dziļais un interesantais sunēna raksturs vēl nav līdz galam ļāvis saprast, kāds viņš dienās izaugs, bet pie labu manieru veidošanas strādājam katru dienu. Tas nav viegli, ne viņam ne īpaši vecmāmiņai, kuras skaisto dārzu Bosiņš mēdz pārstādīt, veidojot lielākas un mazākas dizaina bedrītes dobēs un apstādījumos. Lai arī šī ir mūsu pirmā kopīgā vasara, viss liecina par to, ka būsim laimīgi arī turpmāk. Galvenais, mūsuprāt, ir mīlestība, ko varam dāvāt un saņemam pretim.

Lai veicas!
Anda un Raivo

Labdien, Ulubele!

Decembrī no viņa iepriekšējām mājām paņēmām Karro, gandrīz 11 gadus jaunu jauktenīti, kura saimnieks gāja bojā Maxima traģēdijā un kuru pieskatīja un baroja kaimiņiene.
Iepazīstoties Karro mūs uzņēma draudzīgi, un pārcelšanās dienā labprāt devās uz mūsu mašīnu un bez ierunām devās uz savām jaunajām mājām, kur viņu jau gaidīja mopsenīte Dora un taksītis Umberto.

Ļoti ātri Karro iemācījās lietot suņu durvis, lai pēc savas patikas ietu ārā dārzā vai sildītos iekšā mājā. Arī ar pārējiem mājas suņu iemītniekiem attiecības uzreiz izveidojās ja ne gluži uzmācīgi mīļas, tad neitrāli draudzīgas.
Nu mēs zinām visas komandas, kuras Karro māk un izpilda. Tik pie siksniņas, tāpat kā pārējie divi delveri, kas pa dārzu vien parasti skrien, vēl mācāmies iet.
Karro ir apbrīnojami mierīgs suns – ne rej, ne rok dārzu, ne dara citas blēņas. Jau savās iepriekšējās mājās Karro gājis tik pa celiņiem vien.
Esam viens pie otra ļoti ātri pieraduši, ar Karro ir ļoti viegli. Vien, tiklīdz Karro un cilvēks ir katrs savā durvju pusē, notiek klusa smilkstēšana – cilvēka kontakts Karro, šķiet, patīk, ja ir nepārtraukts.
Karro arī ļoti nosvērti reaģē uz citiem suņiem, un pavisam nereaģē uz “mjau” vai maziem bērniem, kas mūs ļoti iepriecina un atvieglo pastaigas aiz sētas.
Karro ir apbrīnojami jauneklīgs un aktīvs, labprāt kopā pavadām laiku, pastaigās, spēlēs un “skoliņā” pēc iespējas viens otru nogurdinot.

Katrīna un Agnese

Sveiciens no Smiltenes!

Esmu suņupuika vārdā Rokijs, tā nodēvēja mani jaunie saimnieki vairāk kā pirms 5 mēnešiem. Jūsu patversmē uzturējos aptuveni līdz 1 gadam, kad beidzot jaukajā 2013.gada Septembrī es uzrunāju kādas jaunietes sirdi. Pēc nelielas pastaigas patversmes apkārtnē mēs bijām sadraudzējušies, ka varēja sākties mans laimīgais un tālais ceļš uz latvisko mazpilsētu Smilteni. Braucot uz Smilteni uzvedos zolīdi, neslēpu no jaunajiem saimniekiem, ka biju mazliet noskumis, jo tur patversmē palika mani četrkājainie draugi tikpat jaukie suņupuikas un suņumeitenes kā es…
Pie jaunajiem apartamentiem pieradu mēneša garumā. Eju pastaigāties un ieelpoju svaigu gaisu priežu mežā. Ir arī savi niķīši, piemēram “Palīdzu” kādreiz panest kādu malkas pagali.

Šeit jaunajās mājās ir plašums, kas mani apmierina.

Esmu vārdu sakot laimīgs!

Ar mīļiem sveicieniem
Baiba, Edijs un suņupuika Rokijs Smiltenē

Labdien!

Teo ir viens enerģisks suņa puika. Viņam vienmēr ir savs viedoklis, un parasti arī izsaka to. Jau māju sirdīgi sargā, dusmīgi uzrejot svešajiem. Var redzēt, kad vismaz viens no vecākiem ir bijis inteliģents suns, varbūt pat abi. Bez viņa nevar nekas notikt mājā.

Labdien!
Mēs esam Suri saimnieki, kuriem paveicās iepazīties ar šo brīnišķīgo suni “Ulubele” patversmē.

Ieraugot šo suni vienu reizi, mēs vairs nespējam aizmirst viņas skumjo skatienu.
Tagad mēs esam vēl draudzīgāka un laimīgāka ģimene, kurai ne tikai patīk pastaigāties, bet arī pavadīt kopā katru brīvu minūti.
Paldies „Ulubele” par visām rūpēm un pūlēm! Pateicoties Jums daudzi dzīvnieki atrod sev māju un vēl daudzi atradīs!
Tie, kuri domā un šaubās – nebaidieties ņemt dzīvnieku no patversmes: tādu mīlošu un pateicīgu draugu jūs nekur citur neatradīsiet!