Čau visiem Ulubelē!
Neticēsiet – Ķīnas puika joprojām dzīvo pie mums 🙂 Joks, protams! Skaidrs, ka viņš dzīvo pie mums – mēs nekad, nekad viņu nevienam nedosim 🙂
Par to, kā mums īsti iet – šis stāstiņš:
Hmm… ar ko lai sāk… Jussis mūsmājās jau teju 2 mēneši. Iemīlējos viņā nejauši 🙂 braucām suņa meklējumos (normāla, parasta suņa!) un dabūjām Jussi! Joprojām nesaprotu – kas tas tāds ir?:) Vienkārši suns viņš noteikti nav! Tas ir kaut kas pa vidu starp suni, kaķi, cilvēku un kosmosu…
Jussis mūsu ģimenei pievienojās ļoti smagā brīdi, kad man jau likās – mana meita nekad vairs nesmaidīs… Viņa ne tikai smaida kopš Jussis dzīvo pie mums – viņa smejas 🙂 Mēs no rīta pamostamies, paskatāmies uz Jussi un jāsāk smaidīt, jo nav cita varianta! Tāda sajūta, ka pie mums ir atbraucis cirks ar klauniem un nebrauc prom. Jussis no rīta pamostas un ar abām priekšķepām saķer galvu – kā cilvēks pirmdienas rītā 🙂 (aaaaaaaa, uz darbu jāiet!!!!), Jussis danco uz pakaļkājām, uz pakaļkājām viņš arī var noiet pusrajonu, lai tikai sagādātu prieku, Jussis nes gultā mantiņas, Jussis diedelē tā, it kā nekad mūžā nebūtu ēdis vispār neko, un mūsu raksturam jābūt vismaz no tērauda, lai tam pretotos, Jussis to un Jussis šito… mājās visu laiku var dzirdēt – paskaties uz Jussi! Paskaties ātri! Liekas, ka viņš ir radīts tikai vienam mērķim – lai sagādātu mums prieku!:)
Ir mums, protams, arī savas problēmas, kuras mēģinām saprast… piemēram, Jussis ir narkomāns un es esmu viņa kokaīns. Es viņam esmu viss – visas viņa dzīves pamats – un sakarā ar to, es vairs nekur neeju viena. Es tagad esmu komplektā! Ja atstājam Jussi mājās vienu, tad diemžēl trepju telpā laikus izkarinām paziņojumu, ka tādā un tādā dienā apmēram laikā no – līdz mūsmājā atkal koncertēs Lučiano Pavarotti! Bet mēs apsolām, tiešām, tiešām apsolām pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās!
Vai arī – super-duper-cukursaldais-mīļais-sirsnīgais Jussis tumšā parkā pārvēršas par asinssuni – nedod Die’s, kāds aizdomīgs tips vai milzīga izmēra suns tuvosies Juša ģimenei!!! Ooooo, Jussis viņam parādīs, kur vēži ziemo! Knapi var noturēt saitē! Nav viņš arī uz baigo draudzēšanos ar ne-ģimenes cilvēkiem, nebūs nekādi “utji-butji” ar svešajiem vai citiem bērniem… pff, aizmirstiet! Jussim esam tikai mēs… nu, un vēl mūsu tuvākie draugi.
Jussis ir lielisks ceļa biedrs! Izcilas klases auto līdzbraucējs – sākumā smuki skatās pa logu un vēro visu, ja sagurst – vēders uz augšu, oliņas vēdinās (tā viņam, starp citu, mīļākā gulēšanas poza!), bet, ja kāds aizdomīgais tuvosies mašīnai – Jussis pieries visu pagastu! Izbraukājam pus Lietuvu – vispār bez problēmām un apgrūtinājuma.
Jussis nekad (!), nekad nečurās istabās! Nekad! Lai cik ļoti, ļoti viņam vajadzētu. Viņš cietīsies! Iepriekšējā dzīvē viņam ir iemācījuši dzert savas čuras 🙁 pirmo reizi, kad to ieraudzīju, nevarēju saprast – kas, ellē ratā, notiek?? Pēcāk jau sapratu – cilvēku stulbumam tomēr nav robežu! Tur nu neko nevar darīt… Lēnām atradinām – biežāk ejam ārā, daudz staigājam… nodarbinām. Šonedēļ nav bijis vairs neviena “urīnterapijas” kursa.
Mūsmājās dzīvo arī kaķis. Mazliet baidījāmies, kā tas būs. Bet Jussis izturas pret Sīmoru ar lielu cieņu – ja Sīmors negrib, lai viņam uzbāžas un nes mantas, tad Jussis arī nenes mantas un liek Simim svētu mieru…
Arvienvārdsakot, mums ir Jussis! Lai arī joprojām neesmu sapratusi – kas tas īsti ir:)
