Laimīgi kopā!

Labdien!

Pirms gandrīz 2 mēnešiem ciemojāmies “Ulubelē”, kur adoptējām mūsu vismīļāko Mēriju (ex.Irbīte), viņa bija pavisam maza, mazliet slima un vēl nepotēta, kad viņu paņēmām, tāpēc tik ilgi neko nerakstījām, jo vajadzēja laiku, lai nostādītu Mēriju uz kājām.
Esam ļoti sadraudzējušies un Mērija ir mazs, aktīvs mežonēns, taču ar augstām prāta spējām. Ja mākam kādu komandu pietiekami labi izstāstīt suņu valodā, viņa to bez grūtībām iemācās. Tā kā ilgu laiku viņa nedrīkstēja doties ārpus mājas un satikt citus dzīvniekus, tad viņai ir mazliet bijīgas attiecības ar citiem suņiem, taču, mazliet pierodot, viņa ar tiem uzvedas ne mazāk dauzonīgi kā ar citiem cilvēkiem.
Mērija ir ne tikai ļoti dzīvespriecīga, bet arī māk būt īsts klēpja sunītis (lai gan izmēri to gandrīz vairs neatļauj), pa nakti viņa ielavās lielajā gultā, lai iegultos starp saimniekiem, pa dienu pie katras iespējas rušinās klēpī mīlināties. No saimniekiem viņa negrib atkāpties ne soli un vislabāk jūtas, ja esam visi trīs kopā.

Mēs esam vispriecīgākie saimnieki pasaulē un Mērijas adopcija bija lielisks lēmums, viņa mums ir nebeidzams dzīvesprieka avots un ir patīkami izmainījusi mūsu ikdienu, padarot to aktīvāku un priecīgāku.

Ar sveicieniem,
Beta un Raitis

Labdien!
Pagājušā gada septembrī aizbraucām pie jums ar mērķi tikai izvest kādu suni pastaigā, bet, kad bijām pavadījuši kādu laiku kopā ar melno skaistuli, sapratām, ka nevaram viņu atstāt un ņemsim līdzi. Suns tika pie jauna vārda un tagad ir Ludvigs 🙂

Iet mums visādi, Ludvigs ir Grīziņkalna parka “saimnieks”, kurš necieš, ka parkā ir vēl citi suņi, kur nu vēl kaķi! Pacietīgi mācāmies iet pie pavadas un iestāstīt viņam, ka citi četrkājaiņi viņu neapdraud. Ludvigs ir gudrs, klausa jau daudzām komandām. Mājās suns ir īsts mīļums, nekādi nedarbi ne prātā nenāk, ja nu vienīgi kāds garšīgs kumoss pazūd no galda:)

Daudz un labprāt Ludvigs brauc ar auto, uz Zaķusalu izskrieties un nopeldēties, uz laukiem, kur nu jau saradis ar zirgiem un kur var izpaust savu Arhitekta dabu- rokot bedres un staipot akmeņus – tā joprojām ir viņa mīļākā nodarbe 🙂
Ludvigam ir draudzene Grieta un mīļi saimnieki, kas savu dzīvi vairs bez viņa nevar iedomāties!

Paldies visiem patversmes darbiniekiem, ka jūs veicat šo tik grūto, bet ļoti vajadzīgo darbu!

Ar cieņu – Dace un Gints

Murrr mana mīļā Ulubele!

Te jums raksta jūsu bijusī iemītniece – rudā kaķenīte. Tagad mani sauc Feja un es jau 6 mēnešus esmu mājās. Paldies Jums par to, ka savedāt mani kopā ar maniem cilvēkiem. Man te iet ļoti labi. Kopā esam trīs kaķi – es, Aiša un Mikamika.
Aiša ir vecākā mūsmājas iemītniece, viņai ir jau 12 gadi un mūsu mamma Zanda viņu ir izbarojusi ar pipetīti, Mikamika ir mans bēdubrālis, ko mamma ar tēti noķēra pie Maxima veikala slimu un izkāmējušu. tagad gan viņš ir skaists un apvēlies runcis. Es esmu pati jaunākā mūsmājās un kā saka mamma – pati nevaldāmākā. Mājās nekas nevar notikt bez manas līdzdalības, es visur pielieku savu ķepu palīdzot. Pirms pāris dienām pat ledusskapi palīdzēju meistaram labot.
Šeit ir ļoti labi, it īpaši kad mamma vai tētis atnes kādu kastīti mājās. Kā man patīk viņās gulēt! (pielieku foto lai redzat, kā es tajās iekārtojos).

Katru vakaru eju iedot saviem cilvēkiem bučas, jo citādi viņi taču var aizmirst, cik ļoti es viņus mīlu. Bez tam viņiem uz deguniem ir tādas dīvainas lietas uztupinātas, kuras man patīk nostumt nost. Tad gan mamma baras un saka, ka es saplēsīšot viņas brilles. Kas tas ir brilles? Vai kaķiem arī tādas ir? Ja ir es arī tādas gribu, lai būtu tāda pati kā mamma.
Vienīgais, no kā es vēl jo projām baidos, ir tas, ka mani cilvēki var pazust, ka viņi mani pametīs… ka es atkal palikšu viena, ka nebūs manas bļodiņas ar garšīgo ēdienu, zaļās zālītes, ko pagrauzties un no mammas izdīktie gardumi… tāpēc vienmēr, kad mamma ieiet vannas istabā vai tualetē es stāvu pie durvīm un raudu. Kāpēc viņai jātaisa ciet durvis? Mūsu kaķu tualetei durvis vienmēr ir vaļā.

Vakaros man patīk spēlēties ar saviem cilvēkiem. Man ir bumbiņas, peles un m a k š ķ e r e. Es gan nesaprotu kas tas par vārdu, bet man ļoti patīk ķert to, uzglūnēt un tad uzbrukt. Mamma ar tēti vienmēr tad smejas un man paliek silti ap sirdi. Un kad man ir silti ap sirdi, es vienmēr skaļi murrāju. Mani cilvēki saka, ka es esot murātīgākais kaķis pasaulē.
Vēl mūsu mājās dzīvo meitene Aneta, kura allaž ir gatava ar mani rotaļāties un nemaz nedusmojas, ja kādreiz rotaļu laikā man aizmirstas ievilkt nagus. Viņas istabā aiz stikla stāv būrītis, kurā ir TIK interesanta, maza pele, kuru tā gribas noķert, bet Aneta saka, ka kaķi kāmīšus neēdot. Vai tā ir? Es jau vēl visu nezinu, es tikai mācos. Es nezināju, ka nedrīkst grūst purniņu pie karsta gludekļa, kad mamma gludina veļu, ai kā tas sāpēja, mamma mani mierināja, glāstīja, bet es viņai ierāvusies azotē raudāju. Tagad es zinu, ka tā nedrīkst darīt un vairs nekad, nekad tā nedarīšu.

Ulubele, paldies, ka jūs esat un paldies, ka jūs dodiet tādiem kā man cerību… cerību satikt savu vienīgo un īsto cilvēku… Man reiz piederēja tikai 4 ķepas, ruda aste un maza, sabijusies sirds… tagad, pateicoties Jums, es esmu bagāta. Man ir mājas, man ir ģimene un es esmu mīlēta kaķene. Paldies jums par to sirds darbu, ko Jūs darāt.

P.S. Pielikumā daži foto no manas dzīves mājās.

Dziļā pateicībā un mīlestībā
Feja

Labdien,

Sveiciens no seniora Šerifa, kurš jau kopš septembra dzīvo Kalngalē, privātmajā, svaigā gaisā, un ir patiesi laimīgs. Laimīgs, jo viņu mīl un novērtē viņa gudrību.
Šerifam vislabāk patīk pastaigas mežā un peldes dīķī, jo tur var padzenāt pīles, kuras gan ir krietni veiklākas par viņu. Kaķene Mime, kura sākumā šņāca un mēdza paradīt nadziņus ir sapratusi, ka nav jābaidās no Šerifa. Jau labu laiku viņi abi ir labi draugi un pastaigās ejam visi kopā.
Ir patīkami apzināties, ka esam Šerifam nodrošinājuši laimīgas vecumdienas, sajust viņa pateicību un uzticību.
Būtu jauki, ja pēc iespējas mazāk dzīvnieku nonāktu patversmēs, un tie, kuri pašlaik tur dzīvo atrastu sev mājas, mīļus un gādīgus saimniekus.

Paldies visiem Ulubeles darbiniekiem, kuri rūpējas par patversmē nonākušajiem dzīvniekiem.
Veiksmi un izturību!
Šerifs un viņa ģimene

Labdien, Ulubele!

Paldies par mājvietu, rūpēm un mīlestību, ko esat man devuši vairāk kā 3 mēnešu garumā. Tagad esmu ieguvis sev jaunus saimniekus, jaunas mājas un plašas teritorijas, kur skriet, dauzīties un vērot dabu sev apkārt.

Visvairāk man patīk doties pastaigās ar saviem saimniekiem, it sevišķi, ja man pamet kādu kociņu. Cenšos būt paklausīgs, bet daudzie smaržu vilinājumi mežā un pļavās dažreiz ņem virsroku. Tomēr mani saimnieki – mani vecāki man ir mīļāki un svarīgāki. Kad dodamies pastaigās, man vienmēr ir kaklasiksna ar manu adresi un tēta telefonu. Visvairāk man nepatīk palikt vienam un gaidīt, kad vecāki atbrauks no darba. Šo laiku es pavadu voljērā, kur ir būda un nojume, zem kuras patverties no lietus un saules. Man ir arī daudz jāmācās. Populārākie vārdi ir: „Nedrīkst!”, „Šurp!”, „Fu!”. Dažreiz nesaprotu, ko vispār drīkst. Taču, jo ātrāk reaģēju uz šiem vārdiem, jo mazāk mani māca un biežāk tieku arī pie kāda suņu cepuma. Man patīk iepriecināt savus vecākus!

Rio

Labdien!
Esam laimīgi kopā ar Ričiju un Emīlu!

Ričijs pie mums ieradās dažas dienas pēc Zolitūdes nelaimes. Paņēmām iesnainu no karantīnas. Minčuks ir kļuvis par mūsu visu mīluli, jo tik īpašs gudrs kaķis ir kas unikāls! Viņš sagaida ar priecīgu ŅAU! katru, kurš atnāk mājās. Viņš piedalās un ir uzmanības centrā ģimenes notikumos un svētkos. Viņš prot notīrīt sienu no salīmētām bildēm un spēlēt bumbu, ieslēgt sensorus ūdens aparātam.
Īpaši viņš mīl ģimenes galvu Jāni, kas ir viņa galvenais kaķis un kuram tiek dāvāta īpaša uzmanība un mīlestība.
Emīls ieradās pie mums dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, kad bijām atvadījušies no divdesmitgadnieka meinkūnminkas Dunkana, kurš devas uz labākiem medību laukiem.
Emīls bija ļoti sabaidīts, muka no katras skaņas, kustības. Pakāpeniski, vairāku mēnešu laikā minčuks ieguva uzticību pret mums un vidi, kurā viņš dzīvo. Emīls ir ļoti, ļoti mīļš kaķis.
Abi minkas sākumā dalīja ēdienu bļodiņas, teritoriju, tomēr diezgan ātri sadraudzējās. Viņu klātbūtne sagādā lielu jautrību un šķiet, ka viņiem arī patīk, ka ir divatā.
Emīlam patīk uzkāpt uz galda un atrast kādu priekšmetu, ko nomest uz grīdas, lai draugs Ričijs var spēlēties. Abi prot spēlēt bumbu, padod to viens otram līdzīgi kā to dara mazi bērni.

Esam ļoti priecīgi, ka aizbraucām uz Ulubeli un vēl vairāk, ka Ulubelē tajā brīdī bija mūsu Ričijs un Emīls.

Paldies jums liels!
Ilva, Jānis, Līna, Līva
Mežaciemā

Labdien!

Gribēju pastāstīt, ka Čerija ir laimīgi nokļuvusi jaunajās majās un jau ir iekarojusi visu sirdis. Jau no pirmā brīža viņa parādīja sevi kā paklausīgu un gudru meiteni. Un burkšķēt viņa neatļaujas ne uz vienu. Čerija šobrīd cenšas iepazīties ar vistām, gaili, stārķiem, ziemā pieklīdušajiem kaimiņu kaķiem, kas vairs pat nemeklē ceļu uz savām mājām un, protams, kaķeni Grētu, kas pagaidām uzvedas kā baronese un uz Čeriju skatās visai aizdomīgi.
Mīļākā nodarbe Čerijai šobrīd ir skriešana, nu bet tā kārtīgi, vēja ātrumā. Un ļoti patīk vārtīties pa zemi.

Nākošo ziņu došu pēc pāris nedēlām, kad brauksim mīluli apciemot.
Ar cieņu
Maira

Labdien!
Šeit Jums raksta kaķa jaunie saimnieki.
Kaķis, kurš no patversmes ieradās ar vārdu Stepaška, tagad ir ticis pie jauna vārda – Maveriks, jūtas jaunajā vidē labi, priecājamies.

Lai arī citiem dzīvnieciņiem atrodas savas jaunās un īstās mājas!

Adoptēju Cacīti gandrīz pirms pieciem gadiem (2009.gada vasarā).
Mums bija paredzēts vest viņu manai mammai – viņas sunītim gribējām draudzeni. Bet sanāca tā, ka līdz aizvešanas brīdim Cacīte bija jau izvēlējusies savu saimnieci.
Pie jums viņa jau bija bijusi divus mēnešus – jūs stāstījāt, ka esat atraduši viņu kaut kur Rīgā ielenktu starp lielu suņu baru. Neviens nebija viņu meklējis, un no sākuma esot bijuši diez gan daudz potenciālo adoptētāju, taču pēc tam vairs neesot bijis neviens.
Aizbraucot pie jums, uzzinājām, ka viņai jau ir apmēram 10 gadu. Pie jums viņa gulēja iekštelpās uz dīvāna. Vēl tagad atceros, ka iegājām iekšā un viņa tur čučēja, tad tā mīļi paskatījās uz mani. Viņai bija tādi forši 2 zobiņi, bet diemžēl no vecuma viņai zobiņi izkrituši – nekādi nevarējām glābt. Paņēmu viņu rokās un iznesu ārā, viņa iekāpa puķu dobē, paskatījās uz mani un mazliet paluncināja astīti. Tā nu ņēmām viņu, lai vestu manai mammai. Jūs stāstījāt, ka kāda no jūsu darbiniecēm esot paņēmusi viņu līdzi uz mājām un ielikusi vannā un viņa ēdot tikai Doktora desu. Jūs bijāt viņu nodēvējuši par Saulīti.
Nākamajā dienā aizbraucām pie manas mammas un Cacīte vairs neatkāpās no manis ne soli. Mamma tikai noteica, ka nevarot sunim atņemt saimnieci. Tā mēs kļuvām par vienu ģimeni. Par Cacu viņu nosaucām, jo viņa bija (un ir vēl joprojām) ļoti cimperlīga un izvēlīga. Tā nu viņa ir Cacīte.
Nu jau esam kopā gandrīz piecus gadus. Mums ir bijuši ļoti daudz kopīgu kreņķu un pārdzīvojumu. Mēs esam četras reizes mainījušas dzīvesvietas, bet pēdējā – tagadējā mums ir uz ilgu laiku.
Pagājušajā gadā mums bija ļoti daudz kreņķu – nomira mūsu tante, pie kuras dzīvojām un abas ļoti pārdzīvojām. Cacītei pat bija insults, taču, tā kā ļoti ātri noreaģējām un nonācām klīnikā 2 stundu laikā, tad nebija nekādu paliekošo seku.
Ilgu laiku Cacīte brauca man līdzi katru dienu uz darbu pēc insulta, bet, nomainot, darba vietu, tagad Cacīti katru dienu vedu pie mums tuviem un mīļiem cilvēkiem, kuri viņu katru dienu pieskata. Kā bērnu vest uz bērnu dārzu – no rīta aizvedu un vakarā pēc darba braucu pakaļ. Viņai tur ļoti patīk – tur māja un dārzs, kurā viņa var staigāties, kad vien gribas, divi citi suņi, kuri viņu katru dienu pie vārtiem sagaida un divi kaķi, ar kuriem viņa dala dīvānu gulēšanai. Taču katru vakaru pēc plkst. 17.00 viņa iekāp savā somiņā un gaida mani – kad brauksim uz savām mājām.
Mēs abas esam ļoti līdzīgas – abas cimperlīgas, izvēlīgas, mums abām ļoti patīk braukt ar automašīnu. Mums patīk braukt ciemos, bet esam vēl priecīgākas, kad abas braucam mājās.
Cacīte ir braukusi ar visa veida sabiedrisko transportu – tramvaju, autobusu, trolejbusu, taksometru, maršruta taksometru, kā arī esam braukušas ar vilcienu un lidojušas ar lidmašīnu, kā arī nācies uz pāris stundām atrasties uz kuģa. Kopumā viņai nekas nav pretī pārvietoties ar jebkuru transportu, jo galvenais, ka saimniece blakus. Ikdienā abas pārvietojamies ar savu auto.
Katru pavasari (maijā) vedu Cacīti pie friziera, lai vasarā nebūtu tik karsti, taču lai līdz rudenim ataugtu spalva. Bildēs varat redzēt, kāda viņa izskatās pēc friziera apmeklējuma.
Cacītei nepatīk pārāk daudz staigāt – bišku pastaigā un pietiek. Vienmēr grib visur līdzi nākt, taču paiet mazu gabaliņu un tad sāk čīkstēt, ka jāņem opā.
Viņa pārsvarā ēd tikai vārītas vistas kājiņas, un dažreiz iedodu kādu cīsiņu, bet vispār vetārsts neatļauj mums cīsiņus ēst, jo mums ir problēmas ar kuņģi. Savukārt pie saviem ikdienas suņu biedriem viņa ēd arī griķus ar vistu – laikam kompānijas pēc.
It kā viņa tikpat kā neko neēd un esmu mēģinājusi dot viņai pagaršot visu ko, lai saprastu, kas varētu būt viņas kārums. Noskaidroju, ka kārums viņai ir torte „Skudrupūznis”, plombīra saldējums un Lāču cepumi „Mandeļu trijstūrīši”.
Vēl Cacīte ne īpaši patīk vīrieši un bērni – parasti viņa cenšas tiem (kuri ciemos atnākuši) ieķerties kājās, bet tā kā zobu ir palikuši ļoti maz, tad grūti viņai sanāk.

Tā ir Cacītes jaunā gultiņa jaunajās mājās. Bet pa nakti tomēr guļ blakus saimniecei.

Kad saimniece iet gulēt, arī Cacīte ir gatava doties blakus.

Šādi Cacīte izskatās maijā pēc friziera apmeklējuma.

Sveiki, mani sauc Snūps un es jums īsi pastāstīšu savu stāstu.
Tas bija 2013.gada 11.oktobris. Pēcpusdiena, kad Ulubelē ieradās viņi…MANA jaunā ģimene. Bija vēsa pēcpusdiena, ar brālīšiem un māsiņām spēlējāmies, kad pie mums pienāca viņi un vīrietis no Ulubeles. Laipnais vīrietis šiem jauniešiem rādīja manus brālīšus, bet es sabijos, jo nezināju, kāpēc viņš tā dara. Kad, pēc neveiksmīga mēģinājuma paslēpties, paņēma rokās arī mani, meitenes acis iemirdzējās un viņa teica: ”Es vēlos šo, šis ir mūsējais!”

Tajā dienā es devos nezināmā virzienā, es biju ietīts siltā, mīkstā sedziņā meitenes klēpī. Vēlāk mani ieveda kādā lielā veikalā, kur viss smaržoja pēc suņu gardumiem un bija pilns ar mantiņām. Tur man piemeklēja ēdamo un gultiņu. Protams, arī mantiņas.

Pienāca mirklis, kad es ierados mājās, kur mani iecēla gultā. Jaunieši no manis neatkāpās ne soli un, kad devās uz citu istabu, nocēla mani no lielā dīvāna, lai es nenokristu. Naktī es gulēju kopā ar viņiem, lai man nebūtu bail, lai būtu drošībā.
Pirmās dienas es lielākoties pavadīju paslēpies aiz dīvāna. Ēdu es daudz un labi. Pēc kāda laika mani aizveda iepazīstināt ar meitenes vecākiem, kuriem arī ir suns – bavārijas asinspēdu dzinējsuns vārdā Inkija. Viņa man kļuva par tādu kā mammu – pieskatīja, uzraudzīja un sargāja. Un sargā aizvien.
Tā mēs kopā pavadām daudz laika – skriedami un dauzīdamies. Arī Inkijai patīk dauzīties, kā man. Ik pa laikam izbraucam uz laukiem, lai es varētu izskraidīties svaigā lauku gaisā.

Tā kā gan mans, gan Inkijas tronis ir saimnieku gulta, tad mēs brīvdienās kopā, draudzīgi vakaros ieritināmies uz dīvāna un gaidām, kad mūsu saimnieki ies gulēt. Jā, saimnieku gulta arī man mājās ir mans tronis, jau no mazotnes, ne tikai laukos. Protams, man ir arī sava gultiņa, bet tā nav tik laba kā lielā saimnieku gulta.

Gandrīz katru dienu pacenšos sagādāt saimniekiem kādu pārsteigumu – citreiz tas ir sagrauzts spilvens, citreiz čība, bet es taču esmu bērns – man blēņas ir piedodamas. Pati svarīgākā mana ikdienas nodarbe – atrasties postenī pie loga un novērot apkārtni, lai viss tiktu nokontrolēts.

Labi, mani mīļie Ulubeles cilvēki, tā mīkstā bebra mantiņa uz mani skatās tik izaicinoši, ka es nespēju palikt uz to vienaldzīgs. Es atvados, jo man ir jādodas parādīt tam bebram, kurš te ir īstais saimnieks. Atā!

Agnese, Toms un mazulis Snūps 🙂