Galvenie Rīgas runči

Par Rīgas galvenajiem runčukiem jeb –
vai jūsu darba vietā jau ir savs dzīvnieks?

Rīgas kaķi

Pasaku grāmatu ilustrācijas un seni – vēsturiski attēli vēsta, ka daudziem valdniekiem viņu darba vietās līdzās vienmēr bijuši dzīvnieki. Nav jau nekāds brīnums! Tie, kam mājās ir suns vai kaķis, piekritīs, ka pārnākot pēc stresainas birojā vadītas dienas – nav nekā labāka, ja klēpī ieritinās un sāk murrāt kaķis vai jums pieglaužas suns. Ne vienu vien reizi darbā jūs esat iedomājies, cik gan būtu labi, ja kaut uz pāris minūtēm šis dzīvnieks būtu blakus un ar savu enerģiju un mīļumu kliedētu nervozo un saspringto atmosfēru.
Rīgas Domes darbiniekiem šāda iespēja ir!
Š.g. 2.novembrī Rīgas mērs Nils Ušakovs uz Rātsnamu no Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes Līčos, ko apsaimnieko biedrība „Dzīvnieku pansija Ulubele”, pārveda divus spriganus kaķa bērnus, kas diemžēl kādiem rīdziniekiem bija izrādījušies lieki.
Šis gan nav vienīgas un unikālais gadījums, kad Līčos ierodas firmas pārstāvji, lai savai darba teritorijai izvēlētos uzticamu sargu vai peļu junkuru. Taču šis ir pirmais gadījums, kad kāds Līču dzīvnieku patversmes dzīvnieks kļūst par pilntiesīgu pašvaldības iestādes darbinieku.

Ļoti ceram, ka Rīgas Domes solis būs labs piemērs iestāžu un firmu vadītājiem apsvērt iespēju savā darba vidē ielaist dzīvnieku. Tas gan prasīs zināmu atbildību, bet sniegs jūsu cilvēkiem smaidu un labu noskaņojumu.

Par Ulubeli

Rīgas pilsētas dzīvnieku patversme atrodas Rīgas rajona, Stopiņu novadā, Līči, “Ozolaines” teritorijā. Jau divus gadus to apsaimnieko biedrība “Dzīvnieku pansija Ulubele”. Rīgas dome apmaksā katra dzīvnieka uzturēšanu patversmē pirmās 14 dienas. Sākot ar 15.dienu tālākās rūpes par dzīvnieku uzņemas biedrība “Dzīvnieku pansija Ulubele”, to nodrošinot tikai un vienīgi par ziedojumiem. Biedrības mērķis ir dot iespēju dzīvot jebkuram dzīvniekam, agrāk vai vēlāk atrodot viņam saimnieku.

Vislielāko atbalstu Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmei var sniegt izlemjot atbildīgi par kāda patversmes dzīvnieciņa adopciju un draudzību uz mūžu. Par dzīvniekiem Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmē interesēties pa tālr. 27803333, kā arī sekojot informācijai biedrības mājas lapā.

Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmi var atbalstīt ar ziedojumiem:
LV 97 HABA 0551 0283 5389 3,
AS Swedbank, Swift: HABA LV 22,
Biedrība „Dzīvnieku pansija Ulubele”,
„Jaunsalenieki”, Salaspils pilsēta, LV-2121,
PVN Reģ.Nr. LV 40008095993

vai

sadarbībā ar fondu ziedot.lv projekts „Izdari sirds darbu”

vai

zvanot uz ziedojumu tālruni 90006083,
ziedojot 1 latu dzīvnieku aprūpei.

Biedrībai “Dzīvnieku pansija Ulubele” ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas nodrošina iespēju uzņēmējiem saņemt UIN atlaides. Sīkāk par palīdzības iespējām Ulubeles iemītniekiem var uzzināt zvanot pa tālr.20203333.

Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes apsaimniekotājs
biedrība „Dzīvnieku pansija Ulubele”

Džīno

Labdien, mīļie „ULUBELES” iedzīvotāji un darbinieki!

Dzino


Mans vārds ir Džīno, to man deva jaukā ģimene, kas paņēma mani savās mājā pirms diviem mēnešiem 2011.gada 16.aprīlī. Neaprakstīšu savu iepriekšējo dzīvi, lai tā paliek pagātnē.

Dzino


Šobrīd es dzīvoju Purvciemā, dzīvoklī, kopā ar kaķeni Kidiju, kura gan sākumā dusmīgi uz mani uzšņāca un arī mazliet apcēla,bet beigās gan piešķīra telpu savā teritorijā, tagad to draudzīgi apdzīvojam. Mani saimnieki ir divi pieaugušie un divi jauki puikas, brāļi Pauls un Ingmārs. Tieši vecākais puika Ingmārs izvēlējās mani, jo esmu neliels augumā, labi piemērots uzturēšanai dzīvoklī, esmu ideāls sargs – acīgs un ausīgs, kā arī ļoti gudrs un ļoti skaists. Tagad es guļu kopā ar savu mazo draugu Paulu, dažreiz ar Ingmāru, iemanos arī vecāku lielajā gultā (paklusām, nosnausties pusdienas miegu).

Dzino


Kopā ar ģimeni braucu uz lauku mājām, kur dzīvo liels labradora suns vārdā Džordans un vēl divas kaķenes Minna un Muršķe. Tā kā man ir spilgti izteikts sarga instinkts, ar lielo Džordanu ir bijušas nelielas domstarpības, bet biežāk braucot uz laukiem pamazām sākam pierast viens pie otra, galvenais, lai turas tālāk no maniem saimniekiem. Kaķenes ir manas draudzenes. Laukos man ļoti patīk, tur var vāļāties zālītē, izrakt kādu kurmja alu, nopeldēties dīķī, paklusām izkašāt kādu kartupeļu vai kāpostu vadziņu. Par to gan opis ar omi īpaši priecīgi nav. Odi, dunduri, tie man nepatīk, tie kož un neļauj baudīt vasaras priekus. Laukos uzzināju, kas ir ērce, nepatika. Gāju pirtī, lai atmazgātu ērces, dunduru, odu kodienus. Pirtī man patika, tikai mazliet karsti.
Mana ģimene mani ļoti mīl, mamma ir masiere un šajā sakarā esmu viņas mīļākais klients, kas man arī sagādā lielu baudu. Tētis ir bargāks, neļauj daudz darīt palaidnības ,un, braucot mašīnā, riet uz garām braucošām mašīnām un gājējiem.

Dzino


Es ēdu gardu pārtiku, eju pastaigās trīs, četras reizes dienā. Esmu neaprakstāmi laimīgs un pateicīgs, un jums, mīļie „Ulubeles” suņuki un kaķīši, novēlu satikt tikpat jaukus cilvēkus, kuri jūsu dzīvei piesķirs jēgu un laimi.

Nododiet no manis LIELU SVEICIENU Sirsniņai, ar kuru pēdējo reizi pastaigājos kā Ulubeles iemītnieks. Pievienoju fotogrāfijas, lai mans apraksts neliktos nepatiess.

Ar ķepu uz sirds,
Džīno Brikmanis

Džīna

Džīna

Tas ir vārds, kādu devām melnajai suņu meitenei. Par lielu brīnumu, šo vārdu viņa pieņēma un sāka atsaukties jau pirmajā dienā. Varbūt bildē uzreiz nevar atpazīt to pinkaino mazo sunīti, kas dzīvoja pie pašas ieejas. Džīna bija pie friziera.
Kādu laiku jau domāju, ka varētu paņemt atkal kādu suni, bet šoreiz gribējās pavisam mazu, lai var ielikt somā un ar autobusu braukt uz dārzu. Kucēnu tā kā negribējās, jo tas par strauju kundzei gados, bet arī vecu nē, jo zinu, cik sāpīga ir šķiršanās. Tā nu paskatījos dažādās vietās internetā, šur un tur, bet kaut kā neatradās… vai par lielu, vai jau paņemts… Tā neko nedomādama, aprīlī radiem līdzi aizbraucu uz patversmi, lai izvestu kādu sunīti pastaigā. Pie pašiem vārtiņiem pretī izskrēja melns pinkains suņuks un sāka lēkāt gar sētu. Tā bija mūsu pirmā satikšanās. Izvedu viņu pastaigā un sapratu, ka jāņem. Neskatoties uz to, ka nebija īsti tas, ko vēlējos, nākamajā dienā jau devos uz Līčiem pakaļ, lai vestu viņu mājās. Vēl šodien īsti nezinu, kurš kuru izvēlējās, es Džīnu, vai tomēr viņa mani.

Džīna

 

Džīna

Džīna ir ļoti mīļa un draudzīga ar visiem. Bieži ielien klēpī pasēdēt (cik nu tas ir iespējams, jo nav jau tik maza), kopā padzeram kafiju (ļoti garšo pat bez cukura). Barošanas ziņā gan nav viegli, jo ļoti izvēlīga. Džīna ir tik enerģiska, ka pat garās pastaigas pa mežu vai jūras krastu daudzu km garumā nespēj viņu nogurdināt. Nepalaidīs garām nevienu suni, ķer visu, kas kustas – taureņi, putni, kaķi, un jebkuru kukainīti. Diemžēl arī braucošas mašīnas riteņus. Liela medniece. Bieži no zemes izrok un atnes krupīšus. Izvārtīsies pa visām peļķēm, no visiem grāvjiem iznesīs samestos atkritumus, bet kaulus apraks zemē, lai nemētājas. Ja apniks vienkārši skriet, tad pati mētās un ķers čiekurus. Dažkārt garāmgājēji stājas un skatās kā uz cirka sunīti. Bet svešus suņus saimniece nedrīkst glaudīt vai lielīt, jo Džīna ir vienīgā un labākā. Visu jau nevar aprakstīt un nav jau tikai tas labais, gadās arī netikumi, bet vēl ir laiks mācīties kā mums dzīvot.

Džīna

Paldies jums, ka turējāt šo suņuku tik ilgi, lai mēs satiktos un iemīlētu viena otru jau no pirmā skatiena. Es ticu, ka katram sunim ir savs īstais saimnieks. Galvenais, lai viņi satiktos…

Izturību un pacietību jums
Džīnas jaunā saimniece Janīna

Haoss

Haoss

Laiks skrien tik ātri un biju aizņemts ar viskautko, tā nu beidzot sanāca uzrakstīt vēstuli Ulubeles darbiniekiem un citiem draugiem.
Mani sauc Haoss (patversmē biju Puikiņš). Jūtos ļoti labi, tagad man ir sava mājvieta, mīļākie saimnieki un 2 kaķdraugi. Tiku aizvests pie vetārsta, jo saimnieki mēģināja man palīdzēt un izārstēt actiņas, taču mums pateica, ka man jau ir vairāk par 5 gadiem un tiešām esmu laikas jauktenītis, bet šai šķirnei tā ir bieži sastopama slimība. Tomēr ar vienu actiņu es vēl daļēji varu saskatīt savus saimniekus, rotaļlietas un ēdienu 🙂

Haoss

Cenšos uzvesties labi, vienmēr sagaidu saimniekus no darba, priecīgs lēkāju viņiem apkārt un vienmēr samīļoju. Saprotu dažas komandas un vienmēr zinu, kāds ir saimnieku garastāvoklis (vai varu kāpt klēpī, laizīt rokas un lūgt pēc vēdera kasīšanas, vai arī viņi ir aizņemti un šoreiz labāk mierīgi gulēt savā mīkstajā guļvietiņā vai pie saimnieku kājām).

Haoss

Haoss

Sākumā ļoti negribēju kāpt mašīnā, jo baidījos, ka mani atkal izmetīs ārā vai aizvedīs atpakaļ uz patversmi, taču pēc dažiem braucieniem man tik ļoti iepatikās, ka tagad mierīgi guļu uz aizmugurējā sēdekļa, jo zinu, ka brauksim kaut kur pie dabas, kur varēšu ļoti feini atpūsties un izskrieties.

Haoss

Gribēju pateikt PALDIES patversmes darbiniekiem un brīvpratīgajiem par jūsu darbiem atrasto un izmesto dzīvnieku labā!

Ar cieņu,
Puikiņš-Haoss

Leons

Leons

“Man dzīvē ir bijuši jauki un skumjāki brīži, par ko vēlos padalīties. Kā es nokļuvu patversmē, nemaz īsti neatceros, un man neviens to pastāstīt arī nevarēja. Teica, ka patversmē sanāca iegriezties pat divas reizes. Pirmo reizi tur nokļuvu 2010. gada pavasarī, kad biju pavisam maziņš, piedzimis kāpņu telpā un nevienam nevajadzīgs. Laikam jau mani tad kāds paņēma no patversmes, bet izrādījās – nebija gatavs iedot man mājas – gribēja tikai paspēlēties pa vasaru… Tā nu rudenī atkal attapos patversmē. Jutos slimīgs un vārgs, iesnas mocīja katru dienu un austiņas niezēja. Tur man lika ēst zāles, ko paklausīgi darīju, cerot, ka izveseļošos un atradīšu siltas mājas.
Pārsvarā gulēju savā vietiņā, jo ar lielajiem kaķiem nebija spēka cīnīties. Vienu dienu izdzirdēju kņadu – atkal bija atnākuši viesi. Tad nu es arī devos laukā atrādīties, lai gan cerības jau pamazām sāka zust. Mani paņēma rokās divas meitenes, teicās ņemt līdzi… tas bija neticams piedzīvojums, kā meklēja manu pasi un rakstīja visādus dokumentus, un tad mēs braucām ar auto… uz mājām.

Leons

Mājās man vēl ilgi sanāca ārstēties, jo biju saķēris visādas infekcijas. Ilgi cīnījos ar iesnām un puņķiem, ausu ērcīti un citiem parazītiem. Aplipināju arī savu jauno draugu Ričardu, kurš no sākuma ieturēja distanci, bet jau otrajā dienā ļāva sev gulēt blakus. Taču jau pavisam drīz viss bija kārtībā.

Leons

Biju tik mīlīgs, ka Ričards nevarēja atteikt un pieņēma mani kā savu jauno brālīti. Ričards Eizenhauers, kurš par mani ir divus gadus vecāks, stāstīja, ka viņš arī nācis no ielas, bet mājas pie manām jaunajām saimniecēm atradis pats.

Leons

Pēc visa piedzīvotā biju mīļš pret jaunajām saimniecēm, bet viesiem rokās nedevos. Uzticēties cilvēkiem sāku tikai pēc ilgāka laika.. Tagad, pēc gada, kad no sirds esmu iedzīvojies mājās, man ir arī citi draugi – kaimiņu suns un runcis, kuri reizēm atnāk sasveicināties.
Es ļoti ceru, ka arī citiem kaķiem izdosies atrast siltas mājas un tikpat mīļus un jaukus saimniekus (kas atļauj kāpt uz galvas un gulēt gultā) kā man.”

Leons

Leons Džefersons, saukts par Ļoņčiku
[Leona domas centās pierunāt viņa un Ričarda saimnieces Agnese un Alise]

Emīlija

Emīlija

Augustā no Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes paņēmām kaķēnu. Mazajai dots vārdiņš Emīlija. Lai gan sākumā mazā bija diezgan bailīga, taču ļoti ātri aprada ar jaunajām mājām un, šķiet, tagad jūtas ļoti apmierināta.

Emīlija

 

Emīlija

Emīlija ir ļoti mīlīga un draudzīga kaķu meitenīte, taču ir diezgan liela nedarbu darītāja. Ir cietuši daži puķupodi un vāzes, kā arī nedaudz ticis apgrauzts Ziemassvētku kaktuss. Taču kopumā Emīlija ir ļoti kārtīga un tīrīga.

Emīlija

Emīlija nu jau ir kļuvusi par mūsu ģimenes pilntiesīgu locekli un grūti iedomāties ikdienu bez viņas.
Paldies!

Marko

Marko

Jums raksta ģimene, kas pirms pusgada no Līčiem paņēma sunīti. Mājās atvedām vien nieka 3 kg vieglu, melnbaltu kucēnu, kurš tagad jau ir liels, spēcīgs mājas sargs vārdā Marko.

Marko

Bijām pārsteigti cik gudrs sunītis mūsu ģimenei ir pievienojies, pat ūdens bļodiņu pienesa klāt, kad tā bija tukša, apmeklējām arī suņu skolu, bet tur Marko tomēr vēl ļoti baidās no lielajiem skolas biedriem.

Marko

Marko ir ļoti sociāla būtne, mēs regulāri ejam staigāt, sunītim ļoti patīk peldēties upē, kā arī skriet pa meža brikšņiem un spēlēties ar kastaņiem. Sabiedrībā vienmēr Marko saņem komplimentus par savu smuko, balto žābo uz krūtīm. Protams, nevar nepieminēt lielo mīlestību pret mašīnu, tiklīdz tai durvis vaļā, tā Marko iekšā un gatavs braukt. Viņš mums arī palīdz saplacināt plastmasas pudeles un sasmalcināt jebkāda izmēra kartona kastes.
Vienīgā situācija, kad Marko ir ļoti neapmierināts, ir no rītiem, kad visi vēl guļ, bet Marko jau pamodies. Tad viņš uzņemas katru pamodināt – no sākuma mīlīgi bučojot, bet, ja tad vēl nemostas, tad lienot zem segas un kožot kājas pirkstos.

Marko

Marko mūsu mājās ir ienesis lielu devu jautrības, kā arī mīlestības. Viņš ir visas ģimenes luteklītis un mēs vēlamies pateikt lielu paldies Ulubelei par Marko un citu pamesto dzīvnieku izglābšanu, kā arī par iespēju saņemt šo mazo brīnumiņu no Jums.

Zane un Marko

Siguldas novada Jaunrades centrā

DzAizsDiena

Šodien viesojāmies Siguldas novada Jaunrades centra Ekoloģijas un dzīvnieku draugu pulciņā, kur, atzīmējot Dzīvnieku aizsardzības dienu, norisinājās plašs pasākums ar konkursiem, interesantiem cilvēkiem un arī dzīvniekiem.

Pasākuma programma bija plaša un daudzpusīga:
– mākslas zinātniece I.Grote stāstīja par Sv.Asīzes Francisku;
– veterinārārsts A.Lankovskis runāja par rūpēm saistībā ar mūsu mājas dzīvniekiem;
– V.Vītola informēja par meža zvēriem un to, kādos gadījumos tos noteikti nevajadzētu “glābt”;
– mēs – ulubelieši – stāstījām par savu Ulubeli un patversmes dzīvniekiem;
– mūsu Ullu un Belle priecēja klātesošos ar savu atraktivitāti;
– V.Akimova demonstrēja suņu paklausību;
– bija sarīkoti vairāki saistoši konkursi par dzīvnieku tēmu un sarūpētas balvas uzvarētājiem.
Pasākumu atbalstīja t/c „Raibais Suns”.

Par to, kā mums gāja, vairāk informācijas un bilžu mūsu blogā – http://ulubele.blogspot.com/2011/10/siguldas-novada-jaunrades-centra.html. Pateicamies pasākuma organizētājai Dzintrai Rūtenbergai un Siguldas novada Jaunrades centra kolektīvam par sirsnīgo uzņemšanu.

Liels sirsnīgs paldies!
Priecīgā U komanda :)))

… tiem dzīvas dvēseles

Un katram dzīvniekam uz zemes, un katram putnam debesīs, un visam, kas rāpo pa zemi, Es devu dzīvu dvēseli…
/Svētie raksti/

DzAizsDiena

Biedrība “Dzīvnieku pansija Ulubele sveic visus ikgadējā Starptautiskajā Dzīvnieku aizsardzības dienā, kuru šogad pasaulē svin jau 80-to reizi.
Cienīsim visu dzīvo radību, kas mīt mums tuvākā vai tālākā apkārtnē, jo tiem dzīvas dvēseles – tie jūt tāpat kā mēs.

Ar cieņu un mīlestību,
Jūsu U komanda

Ar cerību par mājām

ArCeribuParMajam

Ar šādu nosaukumu sestdien, 1.oktobrī, norisinājās vēl nebijis pasākums – izstāde dzīvniekiem, kuri meklē mājas. No tradicionālajām dzīvnieku izstādēm tā atšķīrās ar to, ka dzīvniekus varēja apskatīt galvenokārt video attēlu veidā un tie nebija titulēti šķirņu pārstāvji, bet pavisam vienkārši un mīļi kaķi, suņi, seski, kuri nonākuši uz ielas cilvēku bezatbildības dēļ. Tieši akcentēt cilvēku atbildību pret tiem, kurus pieradina, bija pasākuma galvenais mērķis. Ar savu pieredzi par situāciju Latvijā dalījās dzīvnieku aizsardzības biedrību pārstāvji – „TUTTI Palīdzība Dzīvniekiem”, klubs „Seskumīlis”, „Ķepu – ķepā” un „Dzīvnieku pansija Ulubele”, kura šobrīd apsaimnieko Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmi „Līči”. Visi bija vienisprātis, ka vissmagāk klājas kaķiem, kuru skaits uz ielām dramatiski aug (pateicoties ekonomiskai situācijai, aizbraucējiem un bezatbildīgajiem, kuri savus mīluļus vienkārši izliek uz ielas, tā nolemjot lēnai nāvei, jo dzīvnieciņiem nav iemaņu, lai izdzīvotu jaunajos apstākļos). Pārpildītās patversmes pārsvarā paredzētas suņiem, konsekventai un humānai vairošanās ierobežošanai pašvaldībām pietrūkst līdzekļu, bet likumi, kas aizsargā pret cilvēku ļaunprātību, faktiski nestrādā.

ArCeribuParMajam

Arī situācija ar seskiem kļūst arvien nopietnāka. Seski ir trešā lielākā mājas (istabas) dzīvnieku kategorija pasaulē, kuri arī pie mums popularitāti ieguva pirms vairākiem gadiem un tagad nākas saskarties ar sekām – no apnikušā zvēriņa cilvēki atbrīvojas, to izmetot uz ielas. Bet seskiem uz ielas nav iespējams izdzīvot vispār, kā arī patversmēs tos neņem. Kluba „Seskumīlis” pārstāvji pastāstīja par galvenajiem iemesliem, kādēļ rodas vēlēšanās no dzīvnieciņiem atbrīvoties, kā arī lūdza sazināties ar biedrību, ja sesku vairs nevēlas paturēt, nevis to izmest.

ArCeribuParMajam

Dienas gaitā pasākuma apmeklētāji un dalībnieki uzzināja daudz interesanta un noderīga par suņu paklausību, kā to panākt (jo nepaklausība ir viens no iemesliem, kādēļ mēdz no suņa atbrīvoties). Kinoloģes Jūlijas Bogomolovas sunīte Elfa labas suņu manieres demonstrēja praksē. Par canisterapiju (kas tā tāda un kādos gadījumos izmanto) pastāstīja Ivars Lielpēteris, bet par suņiem pavadoņiem – kinologs Dāvis Muižnieks.
Par situācijām, kad dzīvnieku vienīgā iespēja izdzīvot, ir pēc iespējas ātrāk nonākt mājās, kaut uz laiku un par gandarījumu, kad izglābtais dzīvnieks pēc tam atradis īstās mājas, dzīvo ilgi un laimīgi, stāstīja pagaidu māju devēji. Ar savu piemēru viņi aicināja nebaidīties, un izdarīt labu darbu, dodot pajumti kādam nelaimē nonākušam zvēriņam, līdz tas atrod jaunus saimniekus.

ArCeribuParMajam

Ar skanīgām dziesmām pasākumu kuplināja „Knīpas un knauķi”, kā arī bija apskatāma Aivara Borovkova emocionāli piesātinātā suņu un kaķu fotoizstāde.

ArCeribuParMajam

Virtuālos bēdubrāļus atbalstīt bija ieradušies arī īstie biedrību aprūpē esošie suņu, kaķu un sesku pārstāvji. Īpašu sajūsmu apmeklētāju vidū izpelnījās jau plašāk pazīstamais Ulubeles aizbilstamais Fukušims jeb Fuksis (suņuks ar traumētu mugurkaulu), kas ar milzīgu degsmi un dzīvesprieku piedalījās pasākumā. Tieši Fuksi par piemēru minēja Aivara Borovkova juridiskā biroja SIA ”AB grupa” direktore Ilze Džonsone, kad stāstīja par obligātās mikročipēšanas nepieciešamību visiem suņiem, to ieviešot par ES fondu līdzekļiem. I.Džonsone pauda gandarījumu, ka beidzot ir vienots dzīvnieku reģistrs, vienlaikus norādot, ka pašreizējais modelis – par maksu nosakot dzīvnieku čipēšanu un reģistrāciju, nekādi neveicina ātru visu dzīvnieku uzskaiti un līdz ar to nedod iespēju saukt pie atbildības bezatbildīgus saimniekus. Arī Fuksim reiz bija saimnieks, bet tas neatsaucas, neskatoties uz plašo reklāmu TV un medijos, bet, ja suns būtu čipēts, suņa saimnieks būtu atrasts pāris minūšu laikā.
Pasākuma nosaukums ”Ar cerību par mājām” pilnībā attaisnojās suņukam Pelei („TUTTI Palīdzība Dzīvniekiem”), kurš tika aizrunāts un nākamajā nedēļa dosies uz savām mājām.
Izstāde dzīvniekiem, kas meklē mājas „Ar cerību par mājām” notika Starpautiskās dzīvnieku aizsardzības dienas ietvaros un tapa ar Kristīgi Demokrātiskās Savienības atbalstu. Apsveikuma vārdus pasākuma atklāšanā teica valdes priekšsēdētāja Māra Viktorija Zilgalve, tādējādi paužot partijas gatavību aktualizēt samilzušos dzīvnieku aizsardzības jautājumus politiskā līmenī. Dzīvnieku aizstāvju līdzšinējie pūliņi iesaistīt vadošos politiskos spēkus, lai pieņemtu normatīvos aktus, kas neļauj dzīvnieku saimniekiem izvairīties no atbildības, pagaidām ir neveiksmīgi. Tomēr uzdevums ir visiem kopā panākt, lai no bezcerīgas seku uzturēšanas, kur katrs negodprātīgs dzīvnieka saimnieks paliek nesodīts, bet cieš tikai un vienīgi viņa pamestais dzīvnieks, mēs beidzot visi kopā novērstu cēloņus. Tas būtībā neprasa daudz – vien nedaudzus grozījumus likumos un visu iesaistīto institūciju saprātīgu un saskaņotu rīcību.

ArCeribuParMajam

Izstāde dzīvniekiem, kuri meklē mājas bija pirmais, bet ne pēdējais šāda veida pasākums.

Informāciju sagatavoja:
Linda Rikše
Tālr. 27726712; linda.rikse@kds.lv

Ulubele
Privacy Overview

This website uses cookies so that we can provide you with the best user experience possible. Cookie information is stored in your browser and performs functions such as recognising you when you return to our website and helping our team to understand which sections of the website you find most interesting and useful.