Sveiki!
7.maijs – diena, kad mēs ieraudzījām Džesīti un sapratām, ka bez viņas mājās nebrauksim.
Sakārtojām visus nepieciešamos papīrus un, Ulubeles komandas pavadīti, satraukti soļojām uz mašīnu, cēlām Džesiku mašīnā un metām ardievas visiem draugiem.
Ceļš bija mierīgs, Džesika vēroja ceļu un brīnījās, kur viņu ved.
Atbraucot mājās viss bija labāk nekā cerēts – Džesika uzreiz ieskrēja pagalmā, iegūlās zālītē ar vēderiņu gaisā un mierīgi ieelpoja – atzina jaunās mājas par labu esam. 🙂 Džesika jau no pirmās dienas parādīja, kur būs viņas vieta – blakus gultā un nekur citur.
Tad sekoja mūsu pirmais gājiens uz jūru… Tāds plašums, milzīga smilšukaste, un tie viļņi – tie Džesikas mīļākie, stundām tos varētu ķerstīt. Tagad Jūra ir Džeses mīļākā vieta un ja varētu, Džesika tur pārvāktos uz dzīvošanu.
Visas jaukās emocijas, ko mēs katru dienu saņemam no Džesikas, nav pat vārdos aprakstāmas. Mēs viņu ļoti mīlam un zinām, ka viņa mūs arī.
Liels paldies Ulubelei par iespēju tagad čubināt un mīlēt Džesiku, jūs esat vislabākie! 🙂
Labrīt!
Vakardien adoptējām sešus gadus veco kaķīti, nosaucām viņu par Lukasu.
Liels paldies par Lukasu, šodien viņš jau ir lielais mājas saimnieks. Ļoti mīļš un jauks kaķītis. Vakar viņš vēl bija ļoti nobijies, bet ar mūsu pašu aicinājumu viņš ļoti labprāt izstaigāja un izpētīja visu māju, visas istabas ar ļoti lielu interesi. Nakti viņam ļoti patika pārlaist gultā kopā ar pašu saimnieku. Šorīt Lukass jau kā lielais staigā pa māju un daudz viskautko stāsta, runājās ar mums. Kaķīs izskatās ļoti laimīgs. 🙂
Pielikumā nosūtu divas bildītes no vakardienas un šodienas, (Lukasa pirmās dienas jaunajās mājās). To papardi, aiz kuras noslēpies, viņam ļoti patīk grauzt.
Sveiki, šoreiz stāsts būs par Buču!
Ieraudzīju – iemīlējos, viņa mani uzrunāja uzreiz, noliekot savu galviņu uz manas plaukstas un ar acīm lūdzot, gribu mājās. Pēc pastaigas sapratu, ka viņa ir mīļa, mierīga un skaista suņu meitene, sapratu, ka esmu atradusi to, ko vēlos un tā nu mēs braucām mājās.
Ceļš bija mierīgs un Buča, kā jau īsta dāma, uzvedās pieklājīgi. Izkāpām no mašīnas un uzreiz iezīmējām teritoriju, bet tad ejot iekšā Buča sastapa iemītnieku, kas jau pāris gadus juties kā saimnieks, tas bija mūsu kaķis. Kaķis pārbijies uzleca uz aizskaru stangas, no augšas lūkojās nesapratnē, bet Buča gribēja spēlēties. Tad nu gāja laiks un abi sarada un kaķis ir iecienījis Bučas barību un ūdeni, jo tas esot gardāks.
Buča pirmās dienas, pat vairāk kā nedēļu nerēja, likās, ka varbūt kaut kas nav kārtībā, bet, kad ciemiņi klauvēja pie durvīm, Buča parādīja, kas ir kārtīgs rējiens un tad mēs sapratām, ka viņa mums būs arī labs sargs.
Bučai ļoti patīk garas pastaigas, braukt uz laukiem izskrieties un galvenais, ja kāds kaut kur dodas ar mašīnu, viņai arī vajag līdzi, bez viņas braukt nedrīkst, tā nu visur kur iespējams, mēs dodamies kopā.
Vēl mums ļoti patīk spēlēties, mantiņas gan vajag tādas izturīgas, jo ļoti patīk grauzt viņas. Un arī kurpes un čības viņa ir iemīlējusi, kad paliek mājās viena, visi apavi, kas atrodas koridorā, tiek aiznesti uz gultu, bet grauzt gan viņa negrauž tos.
Kad pārrodos no darba mājās, atveru durvis, tik laimīgu suni es nekad neesmu redzējusi, viņa vienmēr ir laimes pilna, ka esmu beidzot ieradusies, lec virsū, gāž no kājām un aiz laimes nezin, kur likties, ar asti sasitot visu, kas ir apkārt.
Vēl, man par lielu brīnumu, izrādās, ka Buča ir vienreizējs suns, zin komandas, klausa uz vārda, bet ja izdara kādu blēņu, tad pati ļoti nokaunās. Un kā mums patīk mazgāties…
Mums abām ļoti patīk garas vakara pastaigas, Buča nerej uz citiem suņiem, nerausta šurpu turpu, bet iet kā īsta dāma atstājot iespaidu uz visiem, kas gadās pa ceļam, mēs esam laimīgas kopā!
Gribu teikt lielu paldies patversmei, kas mani iepazīstināja ar šo vienreizējo suņu meiteni!
Žanete un Buča
Labdien!
Sveiciens no runča vārdā Lūsītis (tagad gan Henrijs). Mēs satikāmies, vai pareizāk būtu teikt – viņš mani gaidīja Jūsu patversmē pagājušā gada 1.novembrī. Tikai dienu iepriekš traģiski aizgāja bojā mūsu ilggadējs mīlulis runcītis. Es biju pārliecināta, ka nekad mūžā man vairs nebūs kaķis. Es jutos tā, it kā būtu zaudējusi daļu no sevis, gan fiziskā, gan garīgā ziņā. Taču mans dēls, man nezinot, bija apmeklējis Jūsu patversmi, noskatījis it kā trīs kaķīšus, un nu centās mani nepiespiesti pārliecināt, ka man tagad vajadzētu tikai apskatīties un neko vairāk. Es vēl šodien nesaprotu, kāds spēks man lika piekrist. Protams raudādama apskatīju visus kaķīšus un tad ieraudzīju to, kā dēļ īstenībā dēls gribēja, lai es braucu uz patversmi. Tas bija maziņš lūsītis, bez astītes, un tik ļoti līdzīgs mūsu aizgājušam mīlulim! Viņš uzreiz iegūla man rokās, paskatījās uz mani, un ar ķepiņu pat noslaucīja asaras. Acumirklī es sapratu, ka tas ir mans, kas nesaprotamu iemeslu dēļ te aizkavējies.
Atvedu Lūsīti mājās un jau otrā dienā visiem, arī mūsu suņiem, bija skaidrs, kurš te ir saimnieks :). Sajūta ir tāda, ka viņš pie mums ir bijis vienmēr. Arī pats viņš uzvedas tā, it kā viss viņam te būtu sen zināms. Ļoti mīļš. Gudrs. Kārtīgs. Suņi ( veseli trīs) gan brīžiem dabū trūkties. Bet arī viņi ir pieņēmuši Henriju kā savējo. No rītiem visi mīļojas, vakaros dauzās. Pēc komandas “Šurp, suņi!” man pieskrien klāt visi četri, tai skaitā arī Henrijs, paklausīgi apsēžas un gaida kārumu. Ēšanas reizēs viņš droši var ēst (un to arī dara) no jebkura suņa bļodas un neviens neatļaujas pat uzrūkt :). Henrijs būs liela auguma kaķis. Savos ~11 mēnešos sver 5 kg.
Sākumā gan diezgan pacīnījāmies par veselību. Nedzija astīte, kas bija nokosta vai nocirsta, sāpēja actiņa, iesnas, temperatūra. Taču tikām ar visu galā. Un esam bezgala laimīgi.
Vēlamies Jums pateikt lielu, milzīgu paldies par to darbu, ko Jūs darāt, par laimi, ko Jūs palīdzat rast gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem.
Pievienoju dažas bildes no Henrija arhīva.
Labdien!
Pirms 3 mēnešiem mēs Jūsu patversmē iemīlējāmies kucēnā, kuram kāds suns jau bija pamanījies sakost kakliņu – mēs aizvedām viņu mājās un bērni deva viņai vārdiņu Rena, kas jau piedzīvojis vairākus atvasinājumus no mazākajiem – Ļena un Nena, hehe.
Sākumā Rena baidījās no visiem! Mēs jau esam daudz – vecāki un 3 bērni, viņa pieņēma mūs kādā 3.dienā!
Sievietes viņa pieņem ātrāk, pret vīriešiem ar pietāti, ļoti piesardzīga, ja ir cimdi rokās, tad mūk vēljoprojām. Mēs pieņēmām, ka tas saistīts ar sakosto kakliņu un biežu daktera satikšanu.
Mums iet ļoti interesanti, Rena ir ļoti aktīva, lai gan dzīvojam dzīvoklī, lielāko dienas daļu Rena pavada ar tēti skrienot pa mežiem un apsekojot purva teritoriju!
Pārbraucot mājās viņa ir gatava nolaizīt mūs no galvas līdz kājām! Ir jau paaugusies, lec uz visām četrām kā uz atsperēm un vajadzības gadījumā pieplok pie zemes un vienkārši izšķīst! Sunene ir ļoti gudra, sagaida kamēr neviens neredz, lai ātri nočieptu bērnu atstātos ēdienus no galda un nevainības pilnām acīm sagaida mūs it kā sakot – es par to vispār neko nezinu! Lielākais kārums mums ir āboli, tie pazūd arī no iepirkuma maisiņa, ja tas nav izkrāmēts… hehe, bet tas piederas pie lietas. Mēs smejamies, ka citiem ir I-Robots, bet mums ir I-Rena! Drupaču mūsu mājās vairs nav. Ja pasauc viņu kā Irēnu, tad viņa jau skrien skatīties, kur kas ēdams nokritis.
Gultā nelien, zin kur drīkst, bērniem no rokām ēdienu nerauj un nekož, lai gan ar lielajiem spēlējoties zobus var just. Vislabāk viņa jūtas tikai tad, kad esam visi kopā! Ja kāds iziet ārā, tad pa brītiņam padežūrē pie loga un iesmilkstas! Sunene pilnīgi mūsējā! Paldies Jums, ka palīdzējāt mums viņu atrast un vest mājās!
Veiksmi un izdošanos!
Par laimīgu Latviju 🙂
Čaupalu ģimene
Labvakar!
Pagājušā gada 1.novembrī mēs paņēmām no jums kaķenīti no Rūpniecības ielas, kura, pēc jūsu kopējas stāstītā, bez saviem bērniņiem bija izbarojusi arī citas kaķenes bērnus.
Nosaucām kaķeni par Zuzi. Sākums mūsu kopdzīvei bija smags, jo kaķenei bija dažādas kaites, kuras mēs divu nedēļu laikā bijām spiesti ārstēt un tāpēc mūsu iedraudzēšanās periods ievilkās. Tagad visas kaites ir izārstētas un pamazām esam satuvinājušies ar Zuzi.
Zuze ir ļoti gudra un skaista kaķene. Ir jau izpētījusi saimnieku tikumus un soli pa solim iekaro jaunas mūsu mājas teritorijas. Vismīļākās guļvietas ir mīkstās mēbeles, kā arī radiators, uz kura viņa var pavadīt pusi no sava gulēšanas laika.
Kad Zuzei ir sevišķi labs garastāvoklis, tad saimniekiem ir jākasa viņai vēderiņš. Saimnieki kasa vēderiņu, bet Zuze pa to laiku murrā un saldi guļ.
Mēs priecājamies par katru jaunu kaķīša nerātnību, jo tas pierāda to, ka Zuze kļūst arvien brīvāka un arvien vairāk mums uzticas.
Drīz Zuzei būs vēl viens izaicinājums – dosimies uz vasarnīcu. Būs jauni apstākļi, jauni kaimiņi……. uzrakstīšu Jums rudenī, kā mums pa vasaru būs gājis.
Pērles ieguvumi:
4 cilvēki, kas ļoti priecājas un nez kāpēc smejas un smaida. Regulāra apčubināšana, samīļošana, pakužināšana un vēl virkne citu mīļuma izpausmju. Divas jaunas bļodiņas, reizēm kārumiņš. Guļvietas brīva izvēle. Pastaigas, daudz labvēlīgu rajona suņu, ar kuriem gribu / viņi grib ar mani iepazīties, bet daudz dīvainu kaķu – vai nu bēg, vai arī šņāc un met kūkumu. Spēles ar kociņiem, bumbiņām un savs mantu groziņš ….. (vēl vismaz 25 jaukumi, ja sunim ir savas mājas).
Mūsu, t.i., cilvēku, ieguvumi:
Sportiskas pastaigas svaigā gaisā. Pēc 2 mēnešu klusuma foršā sajūta, ka mājās IR SUNS (kas kā kārtīgs suns reaģē uz vārdu „Pērle” un vēl 25 apzīmējumiem, ar Mīļumiņu sākot un Susuriņu beidzot) – bezgala uzticīgā sekošana ik solī, nadziņu skrapstēšana pa grīdu, skaļie šļapstieni padzeroties. „Āfrikas badacietēja” skatieni (uz mums neiedarbojas, uz ciemiņiem gan), smieklīgās gulēšanas pozas… (vēl vismaz 50 vārdos grūti formulējamās sajūtas, kas rodas, ja mājās ir suns).
Kopā mums vēl priekšā:
Iemācīties skaļi nepārdzīvot vienatni, apgūt dzīvei noderīgas komandas, vienmēr visas suņu darīšanas nokārtot ārā, izklaidēties ar mantiņām, nevis ar kurpju kastēm (neviens apavu pāris nav cietis!)… UN DAUDZ JAUKU BRĪŽU IK DIENU.
Secinājumi:
Mūsu bažas, ka pēc 14 gadu ilgas draudzības ar Sisi vairs nevarēsim iemīlēt nevienu citu suni, tika aizslaucītas jau ar pirmajiem astes mājieniem. Augšanas grūtības ir tieši tāpēc, lai būtu ko ar smaidu atcerēties. Pozitīvās emocijas, ko sev līdzi atnesusi Pērle, nav ne nosveramas, ne izmērāmas, ne aprakstāmas – tām var tikai ļauties. Ir sajūta, ka mūsu Sise atstājusi Pērlei mums netveramas ziņas (kur gulēt, kā samīļoties, kā uzvesties).
P.S. Pērles un mūsu vārdā milzīgs paldies jaukajam Ulubeles puisim, kurš mūs aizveda tieši pie tā voljēra, kur mūs gaidīja draudzīga sunenīte ar baltu zeķīti.
P.S.S. Vēlam arī citiem ķepaiņiem pēc iespējas ātrāk sagaidīt Savējos cilvēkus!
Baiba, Kira, Henriks, Zane
Saņemot no Jums aizbildniecībā mūsu Rudi, apsolījām Jums dot kādu ziņu, kā mums iet…
Viss notika ļoti interesanti…
Vedot Rudi uz mājām, mūs brīdināja , ka runčam būs vajadzīgs kāds adaptācijas laiks… Bet notika viss daudz savādāk. Atverot būri, Rudis tūlīt iznāca ārā un ne brītiņu nevilcinoties, sāka apsekošanu. Tika atrasta bļodiņa ar ēdienu un dzērienu, tika sakārtota tualetes vieta, un mēs devāmies istabā pie cilvēkiem, kur viss vakars arī tika pavadīts.
Ko šajā laikā dara mans Bumis (15 gadus vecs suņu puika)… Tiek nomainīta suņu puikas ēdienu karte. Putru ar gaļu vai pastēti varat ēst paši… Rudim TĀDI kārumi -atsevišķi ēdieni un gaļiņa, man putra??? Nē… Ilgi biju spiesta pierunāt ēst pat skrimslīšus. Baroju pat no rokas, lūgdamās. Vispār aizvainojums līdz sirds dziļumiem.
Kas teica, ka te var gulēt tikai Bumis???
Pašlaik mājās kārtības ievērošanā lielākais palīgs ir Rudis. Ja mamma sāk aizrādīt Bumim, ka ir pa skaļu mājas sargāšana, Rudis to palīdz apliecināt ar ķepas palīdzību, bet bez nagiem. Bumis jāpakaitina ar, noskrienot tieši tam gar degunu un noplivinot asti… Rudim ir vēlēšanās apsekot arī jau trepju telpas koridoru, bet vēl neesam piemeklējuši siksniņu pastaigai.
Rudis un krelles…
Vispār izskatās tā, it kā mūsu Rudis būtu bijis tādā tālākā ceļojumā un nu ir atgriezies un ieņēmis savu veco vietu mūsu vidū.
Cik sapratu, ka Rudis bijis patversmē ilgu laiku, un nu zinu, ka tas tāpēc, lai mēs viņu atkal paņemtu mājās…
