Laimīgi kopā!

Laimīgi kopā ar Lauviņu

Pienākums bez mīlestības padara īgnu,
Atbildība bez mīlestības padara nesaudzīgu,
Taisnība bez mīlestības padara cietsirdīgu,
Laipnība bez mīlestības padara liekulīgu,
Gudrība bez mīlestības padara nežēlīgu,
Gods bez mīlestības padara augstsirdīgu,
Īpašums bez mīlestības padara skopu,
Ticība bez mīlestības padara fanātisku,
Dzīve bez mīlestības ir bezjēdzīga,
Toties dzīve mīlestībā dod laimi un prieku.
/Autors nezināms/

Tas bija 2014.gada septembris, kad ieraudzīju viņu – un tā bija lovīte no pirmā acu skatiena!
Dzīvē notiek tikai tas, kam jānotiek, un, kad satiec to, kuru meklēji, uzreiz atpazīsti. Nē, es šoreiz nerunāju par mīlestību starp diviem cilvēkiem, šoreiz stāsts ir par kaķa bērnu ar lielu sirdi. Es viņu dēvēju par Lauviņu. Grūti paskaidrot, kāpec Lauviņa – citā vārdā vienkārši nevarēju nosaukt. Tāpēc, ka viņa ir drošsirdīgā Lauviņa.
Pirmā satikšanās bija 12.oktobrī un tā nebija gluži kā romantiskā kinofilmā… viņa šņāca un visnotaļ mēģināja atstāt mežonīgu iespaidu, lai tikai viņu neaiztiktu, bet atstāt būrī es viņu vienkārši nevarēju. Nepameta sajūta, ka es viņai, un tieši viņai, esmu vajadzīga, un man ir vajadzīga viņa.
Tā nu pirmās dienas abas jukām prātā, viņa skuma pēc ierastā būrīša sabiedrotajiem un bija traki nobijusies no pārmaiņām, bet es un kaimiņi vienkārši negulējām, jo ar balss tembru viņai viss kārtībā. Sākumā pārvietojās šļūcot uz vēdera, drošāk jutās palienot zem radiatoriem vai aizlienot aiz virtuves iekārtas. Trešajā dienā jau iegādājos baldreāņus sev, viņai un drošības labad kaimiņiem.
Izrādās Lauviņai vajadzēja piešķirt tikai savu istabu, lai miers un harmonija atkal būtu mūsu labākie draugi. Izrādās Lauviņa nezināja kā tas ir, kad pačubina aiz austiņām, kā ir, kad var paspēlēties. Teikšu godīgi… pirmajā nedēļā par jaunu laminātu domāju katru dienu, jo Lauviņa pie viņa nu nekādi nevarēja pierast, tāpēc drošības labad staigāja ar izlaistiem nagiem, un izskatījās visai amizanti. Kad viņai pačubināja aiz austiņām, viņa labsajūtā stampāja grīdu, protams, ar izlaistiem nagiem, kas radīja ilūziju, ka tūlīt skaidas aizies pa gaisu. Viņa dievina maisiņus, ausu kociņus un pildspalvas. Viņa ar lielāko prieku no rīta ar visām četrām uzmetīsies uz kājām un pamodinās, lai laicīgi aizbrauktu uz darbu. Viņa ar lielāko prieku nolamās, kad būsi pārāk vēlu atgriezies mājās. Un nakts stundās galīgi neskādēs notiesāt avokado un interjerā ieviest jaunu kārtību. Un nav aprakstāms, cik ļoti viņai patīk mīļoties! Lai cik ļoti viņa mēģinātu izrādīt, ka viņa nav eņģelis, kamēr gulēsi viņa vairākkārt aptekalēs Tev apkārt, parūpēsies, lai kājas ir zem segas un no rīta neskoposies ar slapjām bučām! Viņa ir brīnišķīga!
Kopā esam paspējušas jau daudz pārdzīvot un podus sagāzt, bet tas viss tikai stiprina abpusējo mīlestību. Sūtam visiem daudz bučas un mīlestības Valentīndienā! Novēlam drosmi saskatīt to mīļo dvēselīti ik katrā un atrast īsto piegājienu kā sadraudzēties! Audzējam mīlestību vispirms sevī un tad dalāmies ar to, kam tās trūkst!

Ar mīlestību,
Lauviņa un Daiga <3

Sveiki, Ulubele,

jau divas nedēļas Ulubeles saldais pārītis dzīvo jaunajās mājās Mežaparkā, nosaukti par Piparu un Rausīti. Abu galvenais uzdevums bija saprasties ar mājas kaķi Plūmi, kas no Ulubeles pie mums atbrauca pirms 7 gadiem. Un tagad, kā šī nedēļa varētu izskatīties ar abu kaķēnu acīm:

“Tā, mūs ieliek šaurā kastē un braucam kaut kur prom no mūsu Ulubeles. Lai gan visu ceļu mēģinām skaļi ņaudēt, atpakaļ mūs neatved, bet noliek būrīti, atver durtiņas un gaida, lai mēs tūlīt izejam ārā kādā svešā vietā. Labāk paliekam šeit iekšā. Sāk smaržot ēdiens, nu labi, tad jau ar pusstundas baidīšanos pietiks, rāpjamies ārā. Šeit ir diezgan plaši, visu apostam, un atrodas arī kaut kas interesants – vadi. Nu kāpēc tāds uztraukums, nerādot televizors. Ak, arī internets nedarbojas – protams, jā tāda maza kastīte nokrita gan no galda, kad mēs abas tur kūleņojām.
Nu, kāpēc jānoņem galdauts? Mēs taču tikai vienreiz paspējām tajā ieķerties un noraut to uz grīdas. Un saplīsa taču tikai 1 šķīvis. Ak, atkal dod ēst? Kas tad šoreiz, kaķēnu konservi? Un biezpiens arī? Labi, pirmo nedēļu vēl varam to ēst mammai par prieku, lai gan maltā gaļa mums vakar garšoja labāk.
Lieliski, ka šeit ir tik liels apavu skapis, labākā vieta rotaļām. Un ārā uz terases ir kaut kas auksts un balts, bet mums atkal neļauj rāpties uz malas, lai nenokrītam. Šeit jau dzīvo viens kaķis – nu un? Mūs tas pilnīgi neuztrauc, ka viņš šņāc, jo Ulubelē taču to bija daudz vairāk. Un vispār, beidziet taču mūs tik daudz fotografēt. Un kāpēc nedrīkst tupēt veļasmašīnā? Un tā esot bijusi tīra veļa, ko mēs norāvām uz grīdas. Kāpēc gan jābrīnās, ka pa dienu mēs guļam, bet dauzāmies sākot no 11 vakarā? Kaķi taču naktī labi redz. Saprotams, ka labākā skriešanas trase ir tieši pāri iemigušajiem saimniekiem, tas taču ir tik jautri!
Skaidrs, ka to gan mūsu ģimene saka pareizi – nu kā var izlemt, kurus no mazajiem kaķēniem ņemt sev līdzi. Divatā taču ir tik jautri, droši un silti. To vajadzētu ņemt vērā visiem, kas atbrauks uz Ulubeli – kaķēni jāadoptē tikai komplektā pa divi:) Mur:) pieliekam dažas gulošas bildes, jo kustīgajās mūs nevar noķert.”

Pipars un Rausītis&ar ģimeni

Sveicināti!
Liels paldies par sunīti, kuru no Jums 20.oktobrī 2013.g. atveda mūsu dēls.

Cik labprāt viņa ļāva siksniņu aplikt, jo gribēju apvest apkārt mūsu teritorijai, kura ir liela. Un tā arī bija pēdējā reize siksniņā. Otrā dienā tika skriets ap visām mūsu ēkām bez pārtraukuma un nu jau vairāk kā gads viņa ir pie mums, bet skriešana ir “stiprā puse”. Mums citu suņu, jeb kaķu nav. Tad viņa priecājās sagaidīt kādu kaimiņu sunīti. Lielie prieki – atkal ar skriešanu. Mums viņa ir Lapsiņa. Iepriekšējais sunītis bija Ringa un tā nācās “pārkristīt”. Ātra, lokana – kā īsta Lapsa! Ļoti, ļoti mīļa! Daudz vārdus saprot. Sevišķi vārds “braukt” ir tuvs viņai. Un ja vēl tiek ņemts maciņš ar tiesībām un mašīnas atslēgas, vilktas citas drēbes, tad priekiem nav gala. Lec mums virsū un atkal skrien. Kad tikai braukt – vienalga uz kurieni.
Laikam pie iepriekšējās saimnieces apkārtnes vērošana ir notikusi caur logu. Pie mums arī labprāt patīk skatīties ārā caur stiklu.
Jā, mēs smejamies, ka tagad moderni – visiem vajag psihologu. Mūsu sunīte nav izņēmums. Nezinām, kā izskaidrot. Ja rokam zemi, tad viņa ir klāt – kasa zemi nost no lāpstas un arī ap to. Tas vēl nebūtu nekas, bet skaļi smilkst. Kāpēc tā? Tāda ir mūsu Lapsiņa. Vēlreiz pateicamies!

Pēc divu ģimenes mīluļu zaudēšanas, kuri pie mums nodzīvoja garu mūžu, divus gadus nevarējām saņemties paņemt kādu mājas mīluli. Zinājām tikai to, ka tas būs patversmes bērns.
Un tā, pavisam nejauši, mūsu ģimenē ienāca Podziņa. Mana māsīca, kura mēdza safrizēt patversmes suņukus, lai tie būtu neatvairāmi satiekot jauno ģimeni, vienkārši piezvanīja un teica, ka te esot mazs kucēns, kurš noteikti labi justos manās mājās. Es paskatījos uz Podziņas fotogrāfiju internetā un teicu, ka mēs vedīsim viņu mājās.

Pat neticas, ka Pogai šogad palika jau trīs gadi.
Atbraucot mājās, izlienot no somas, viņa visus apostīja un sāka joņot pa dzīvokli neapturama. Tā viņa joņo joprojām.
Poga mūsu ģimenē ienesa ļoti daudz dzīvesprieka. Viņai ir divi brāļi, kurus katru rītu jāmodina. Viņai ir lielais, mīļais tētis, kuru ieraugot ir jāģībst un jātaisa cirka cienīgas piruetes. Viņai ir mamma, kurai katru nakti jāguļ kājgalī, un vēl jāpagrūstās.
Katru vasaru Poga braukā uz laukiem un izskraidās pēc sirds patikas. Viņai ļoti patīk dzenāties pakaļ kociņiem un bumbiņām vai vienkārši skriet apkārt mājai, ausīm vējā plīvojot. Viņa lieliski pārzina savu teritoriju un ārpus tās nemaz nedodas. Poga vienmēr atrod ko sargāt. Ja laukos katrs ģimenes loceklis dodas citā virzienā un viņa nevar izlemt kam doties līdz, viņa paliek pie mājas durvīm un rosās lieveņa tuvumā.
Pilsētā viņa pārtop par pieklājīgu dāmu un iet pastaigās pavadā, kā pieklājas. Bet sirdī viņa noteikti skrien ko kājas nes, jo tā ir viena no patīkamākajām nodarbēm…
Lielākie Pogas ienaidnieki ir zāles pļāvējs un putekļu sūcējs. Viņa noteikti par šīm ierīcēm zin ko tādu, ko mēs pat nenojaušam.
Viņa ir mūsu ģimenes jaunākais bērns. Pateicoties Pogai mēs vairāk smejamies, priecājamies un esam aktīvāki. Ir vārdos grūti izteikt to sajūtu, kuru ienesa mūsu dzīvē Poga. Savu dzīvi bez viņas mēs pat nespējam iedomāties. Ir sajūta, ka viņa bija ar mums vienmēr, ka dzīves bez viņas īsti nav bijis.

Здравствуйте,
в сентябре прошлого года у меня, благодаря вам, появилась маленькая красавица Гоша. Вот, собрала для вас маленький фотоальбом – на первой фотографии Гоша первый день дома, на последней фото-это сегодня. Спасибо вам за мое маленькое чудо 🙂

Labdien!
27.09.2014 Ulubeles jaukais Rodžers atkopies pēc traumas šodien sagaidīja savu ģimeni un devās saimniekot uz Valmieras pagastu! Lai jauka sadzīvošana!

Tā lasām Jūsu mājaslapā! Nesen uzdūros, lapojot Ulubeles mājaslapu, un atcerējos, ka ir jāuzraksta, kā mums iet.

Mums iet labi!
Ceļā Rodžers bija ļoti mierīgs, vien brīdī, kad izbraucām no Ulubeles un pabraucām garām darbiniekiem, kas līdzēja Rodžeru iecelt mašīnā, bija manāms neliels satraukums.

Tagad Rodžers dzīvo laukos. Sākums, kā jau sākums, iepazinās ar apkārtni.

Pirmajā laikā bija bažas, kāpēc suns nerej, līdz dienai, kad mammai pastniece atveda pensiju, sapratām, mājās ir sargs. 🙂
Vēl mājās ir 5 kaķi un ļoti baidījāmies, kā Rodžers sapratīsies ar kaķiem(visi no ielas nākuši kaķīši). Uz doto brīdi Rodžers dzīvo kopā ar mazo kaķenīti Čiepu, abi saimnieko pa virtuvi. Rodžeram ir sava guļvieta, Čiepulim sava. Rodžers mīl pabakstīt Čiepuli, bet pamatu pamatos abi saprotas labi.

Ļoti ir saradis ar mammu, ir paklausīgs, ja sauc, nāk nevilcinoties. Tikpat dāsni, kā dalīja bučas Ulubeles meitenēm pirms aizbraukšanas, tagad tās tiek dalītas gan mammai, gan māsasmeitai Katei.
Abi ar mammu katru dienu iet pastaigās.
Grūti iedomāties, ko suņuks ir pārcietis, jo tiklīdz kāds paņem rokās slotu (tīram celiņus), sniega lāpstu, Rodžers bailīgi dodas uz savu vietiņu. Mīļojam, stāstam, ka Rodžers ir mīļš, ka sunītim ne no kā nav jābaidās.
Ir bijuši arī pāris kuriozi. Kad kaimiņiene vēlējās Rodžeram iedot ar karotīti kumosiņu tortes (zinām, ka nav labi), Rodžers izlēma, ka viņam pienākas tas gabaliņš no šķīvja, kas zibenīgi tika nokārtots un kaimiņiene droši varēja noēst savu tortes kumosiņu, kas bija atlicis karotītē. Tāpat kādā dienā klājot galdu, no galda pazuda ciemakukulī atvestās kūciņas – neviens tā arī nezin, kur tad kūciņas palika (izņemot Rodžeru 😉 ).
Bet pamatā Rodžers ir zolīds, ēd sauso barību, šad tad tiek vārīta auzu pārslu putra ar kārumiņu (gaļu). Kārumiņu vienmēr gaida arī no manis, kad aizbraucu ciemos. Nav kārumiņa: es tevi nepazīstu 🙂

Apguvis un iepazinis ir arī apkārtni, savu teritoriju un pat tad, ja vārti ir vaļā, pa vārtiem iziet tikai kopā ar mammu. Patīk skriet, it sevišķi pirmās dienas pēc ierašanās, skrēja, skrēja, skrēja…

…jau bažījāmies, jo mūs brīdināja, ka Rodžeram ir kājas trauma, bet viss ir kārtībā. Kustīgs, visu laiku kaut kur “cakina”, kā kāds atver durvis, Rodžeram ir jābūt pirmajam, kas pa tām izies un pirmajam, kas ienāks.
Tā nu mums iet!

Ar sveicieniem un pateicību par Jūsu sirdsdarbu no Burtnieku novada, Valmieras pagasta – Rodžers (Inta, Ieva, mamma Edīte un pārējie).

Sveiki!
Jūsu bijušais iemītnieks Maksis jaunajā ģimenē jūtās lieliski.

Viņš jau ir ļoti labi iejuties jaunajās mājās. Maksis sūta jums sveicienus 🙂

Ar cieņu Makša vecāki 🙂

Labdien!
Gribēju pastāstīt kā šobrīd sokas divus gadus vecajai strīpainajai kaķenītei, ko pieņēmām savās mājās un devām vārdu Lote.

Kad negaidot citos medību laukos aizgāja mūsu 9 gadus vecais runcis, kas bija ieņēmis pilntiesīga ģimenes locekļa lomu, jau pēc pāris dienām pieņēmām lēmumu, ka mīlestību, ko līdz tam bijām snieguši viņam, esam gatavi sniegt kādam bez mājām palikušam murrātājam. Kad ieradāmies patversmē, starp citiem kaķiem no sava būrīša malas Lotiņa lielām, lielām zaļām acīm pavisam bikli uz mums skatījās. Tas skatiens izteica visu – mīlestība no pirmā acu skata. Lai gan viņa bija pavisam bailīga, pirmās 24h mājās pavadīja zem dīvāna, tomēr lēnām, lēnām pāris dienu laikā apguva visu mājokli. Pēc nepilniem diviem mēnešiem kaķu meitene mūsu mājās ir iejutusies pilnībā – ne diena nepaiet bez rotaļām, gardumiem, mīļošanās un murrāšanas un, protams, arī nedarbiem.

Gribam teikt paldies jūsu kolektīvam par sirds darbu, ko jūs ik dienas darāt, lai katra mazā sirsniņa reiz atrastu savus saimniekus!

Ar siltiem sveicieniem,
Eglīšu ģimene

Sveicieni no Rokija!

Vēlējāmies pastāstīt par mūsu lielāko draugu, ar kuru iepazināmies Ulubelē.
Vienā no Ulubeles apmeklējuma reizēm ieraudzījām mazos, melnos ķipīšus, no kuriem viens – ar mazu, baltu bārdiņu nākošajā dienā aizbrauca kopā ar mums uz savām jaunajām mājām.

Nu jau ir apritējis gandrīz gads, tādēļ vēlamies dalīties un pateikties par mūsu draugu, kā arī lielo sirdsdarbu, ko Ulubeles komanda dara ikdienu!
Rokijs ir ļoti dzīvespriecīgs, mīļš, apķērīgs, kā arī reizēm patīk sastrādāt kādu nedarbu.
Tāpat Rokijs ļoti labi satiek ar mājās jau dzīvojošo runci (saimnieku) Fidžiju – kad abi spēlējas, brīnums, ka kaimiņi nesit pa radiatoriem 🙂
Rokijs ir visu bērnu draugs un varētu caurām dienām lēkāt un spēlēties pa sniega kupenām.

Paldies par iespēju saņemt nebeidzamu beznosacījumu mīlestību ik dienu, uzticamāko un lielāko draugu 🙂

ar mīļiem sveicieniem un uz tikšanos Ulubelē,
Līga, Lauris, Fidžijs un Rokijs Ludborži

Par Simonas un Simkas Ziemassvētku piedzīvojumiem jau stāstījām: http://www.ulubele.org/lv/home/simonas-un-simkas-ziemassvetku-pasaka/
Nu esam saņēmuši svaigas ziņas, kā abiem iet Vāczemē 🙂

“Simona labprāt rok 🙂 Pēc rakšanas darbiem viss deguns brūns 🙂 Kad kaut kas nepatīk, kož būdas apdari. Aprej sporta zirgus (vilcējus viņa pieņem). Katru dienu jākasa vēders. Tad guļ un priecīgi ņurd. Ja uznāk niķis, nelaiž Simi būdā. Tas kā jau džentelmenis paliek arī ārpusē uz matrača.
Simis gan kā Simis 🙂 Jau saostījies ar visiem ciema suņiem. Nepatīk tikai viens, kuram uz iemauktiņiem rakstīts “Unikat”.
Brīvdienās no rītiem ejam uz beķereju pēc maizītēm. Te par laimi var suņus ņemt līdz beķerejā. Turp un atpakaļ sanāk 6 kilometri. Simka skrien bez pavadas un noteikti pieveic pārus kilometrus vairāk. Simonu pagaidām vaļā nelaižam.
Ja Torstens vakarā ir mājās pirms manis, nāk ar suņiem pretī uz staciju. Šiem pastaiga, un mums arī.
Kopumā mums klājas labi. Suņus atpakaļ nesūtīsim :)”